JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

- Nebīstieties, ser, - šoferis sacīja, prā­todams, ka šis zellis liekas pārlieku pie­sardzīgs mīkstčaulis, lai gan šķiet pietie­kami informēts par mašīnām un moto­riem. - Tāds brauciens būs tikpat kā ap­ēst kūku!

- Nejau katru dienu, - Bonds smaidī­dams novilka. - Tiksimies Kalē.

Negaidot atbildi, Bonds kliboja pro­jām, atbalstīdamies uz spieķa - grīļīgā gaitā, cauri vakara saules staru režģiem, putekļiem dejojot gaismas kūļos, kuri sūcās caur parka koku zariem.

Bonds apsēdās uz viena no soliem, kas atradās pretī ezera saliņai, izvilka et­viju un aizdedzināja cigareti. Tad ielūko- jās pulkstenī. Tas rādīja bez piecām mi­nūtēm seši. Bonds atgādināja sev, ka no­runājis tikšanos ar meiteni, kurai noteik­ti piemit precizitāte. Viņš vakariņām bija pasūtījis stūra galdiņu. Un ko tālāk? Bet vispirms abi varēs nodoties ilgai un līk­smai plānošanai. Kas viņai patiktu? Kur viņai gribētos doties? Kur viņa bijusi ag­rāk? Vācijā, protams. Francijā? Taču ne jau tūlīt būtu jādodas uz Parīzi? Tur viņi varētu iegriezties atpakaļceļā. Viņiem vispirms jātiek pēc iespējas tālāk no Pa- dekalē. Starp Montreiju un Etaplu bija kāda jauka ferma ar lielisku virtuvi. Tā­lāk varētu traukties lejā uz Luāru. Tur, pie upes, ir daudz patikamu, mazu pilsē­tiņu, un katrā no tām varētu pavadīt da­žas dienas. Ne jau tajās, kurās ir pilis. Piemēram, tādās kā Božansī. Tad viņi lē­nām virzītos uz dienvidiem, allaž turoties uz rietumu ceļiem un vairoties no piec- zvaigžņu viesnīcām. Viņi nesteidzīgi izpē­tītu visu un izdarītu dažādus atklāju­mus. Bonds piecēlās. Pētītu… ko tad? Viens otru? Vai tiešām viņš bija sācis no­pietni domāt par šo jauno sievieti?

- Džeims…

Tā bija skaidra, skanīga, visai nervoza balss. Ne tāda balss, kādu viņš bija gai­dījis.

Bonds pavērās augšup. Viņa stāvēja dažu pēdu attālumā. Bonds pamanīja, ka mis Brandai galvā ir melna berete, kas uzlikta švītīgā leņķī, un viņa izskatās tik satraucoša un noslēpumaina kā gluži nepazīstama persona - no tādām, kādas gadījies redzēt ārzemēs vienatnē brau­cam atklātā limuzīnā, tālākas un nesa­sniedzamākas par jebkuru, ko jelkad ga­dījies sastapt. Sievietes, kuras devās uz satikšanos, lai mīlētos ar kādu citu. Tā­das, kurām nav lemts tikt ne tuvu.

Bonds piecēlās, un abi saņēma viens otra rokas.

Mis Branda atrāva savējo pirmā. Un viņa neapsēdās.

- Man gribētos, lai jūs rit būtu tur, Džeims. - Viņas acis maigi uzlūkoja Bon- du. "Maigi," domāja Bonds, un tomēr vi­ņa skatījās itin kā izvairīgi.

Viņš pasmaidīja.

- Rīt no rīta vai rītnakt?

- Nekļūstiet smieklīgs, - viņa pietvīk­dama iesmējās. - Es domāju - pilī.

- Un ko jūs darīsiet pēc tam? - Bonds noprasīja.

Šī būtne piesardzīgi pavērās viņā. Ko gan šis skatiens Bondam atgādina? Ap­reibumu? To skatienu, ar kādu viņš pats uzlūkoja Dreksu, spēlējot pēdējo kāršu partiju Bleida klubā? Nē. Ne gluži. Tajā bija vēl kaut kas cits. Maigums? Nožēla?

Gala palūkojās pāri Bonda plecam.

Bonds pagriezās. Simt jardu attālumā stāvēja gara auguma jauneklis ar gai­šiem, īsi apgrieztiem matiem. Jaunais vī­rietis bija pagriezis abiem muguru un dī­ki īsināja laiku.

Bonds pagriezās, un Gala ieslīpi ielū­kojās viņam acīs.

- Es gatavojos precēties ar šo cilvē­ku, - Gala klusi sacīja. - Rit pēcpusdie­nā. - Un tad, it kā nekāds cits paskaid­rojums vairs nebūtu nepieciešams: - Vi­ņu sauc detektīvinspektors Vivjens.

- Ak tā, - Bonds novilka. - Skaidrs.

Sekoja klusumbridis. Viņi vairs neska­tījās viens otrā.

Un tomēr - kāpēc viņš bija gaidījis kaut ko citu? Skūpstu? Tādēļ, ka divi pārbiedēti stāvi briesmās bija klāvušies kopā. Nekā vairāk taču nebija. Un mis Brandai pirkstā bija saderināšanās gre­dzens - Bondam vajadzēja saprast. Kāds pamats bija iedomāties, ka gredzens vi­ņai pirkstā uzvilkts tikai tāpēc, lai turētu Dreksu drošā attālumā? Kādēļ viņam li­kās, ka jaunā meitene lolo tās pašas vēl­mes un plānus?

"Un ko tagad?" Bonds prātoja. Viņš paraustīja plecus - laikam tādēļ, lai no­purinātu zaudējuma sāpi. Tā bija daudz lielāka, nekā prieks par sasniegto. Un ta­gad jāaiziet. Viņam jāatstāj abas šīs jau­nās dzīves un jāmeklē savai aukstajai sirdij patvērums citur. Nedrīkst būt ne­kādu nožēlu. Nekādu uzspēlētu senti­mentu. Bondam jāspēlē tā loma, kāda no viņa tiek gaidīta. Cieta un salta vīra loma. Viņš taču ir slepenais aģents. Tas otrs vīrietis bija tikai siluets.

Gala viņu uzlūkoja tik nervozi, it kā vēlētos steidzīgāk atbrīvoties no svešinie­ka, kurš mēģinājis ielauzties jaunās sie­vietes sirdi, ieliekot kāju pavērtajās dur­vis.

Bonds viņai silti uzsmaidīja.

- Esmu greizsirdīgs, - viņš noteica. - Man rītvakaram bija citi plāni.

Mis Branda pasmaidīja pretī, laikam juzdamās pateicīga, ka klusumbrīdis bei­dzot pārtraukts.

- Un kādi tie bija? - viņa apjautājās.

- Gribēju aizvest jūs uz kādu fermu Francijā, - Bonds paskaidroja. - Un pēc brīnišķīgām vakariņām apskatīties, vai tā ir taisnība, ko viņi tur melš par rozes kliedzieniem.

Gala iesmējās.

- Man loti žēl, ka es nederu; lai to pār­baudītu. Taču ir daudzas citas, kuras labprāt gribētu, lai viņas noplūc.

- Jā, ticu gan, - Bonds atteica. - Labi. Ardievu, Gala. - Un viņš pasniedza mis Branelai roku.

-Ardievu, Džeims.

Viņš pēdējoreiz pieskārās mis Bran- dai, un tad abi šķīrās - novērsās viens no otra un iesoļoja katrs savā dzīvē.

Jans Flemings pŪces aste

Romāns

i v 1007 Rīgā. Bezdelīgu iela 12. iuls Artiivii - LV H, T .- ļr 7T>->472. Licence Nr.

[1] Šeit ir runa par bonda iepriekšējo slepeno uzdevumu, kas aprakstīts Jana Fleminga romānā "Live nnd Lct Die ".

[2] nolaizi man pakalu! - vācu vai.

[3] tu. sūdabrāli! - vācu vai.

[3] Apskatiet viņu, kapteiņa kungs! - vācu vai.

[4] mana dārgā - vācu vai.

[4] Jā, (a ir! - vācu vai.

[4] Brīnišķīgi! - vācu vai.

[5] velns parāvis! - vācu vai. .

[6] muti ciel! - vācu vai.

[6] Reiha vācietis! - vācu vai.

[6] Tfu. velns! - vācu vai.

[6] Klausos! - vācu vai.