JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

"PIECI!"

"…kad degviela nokļūs raķetes moto­rā, tā tiks aizdedzināta…"

"ČETRI!"

"…pa šo laiku pcroksīds sajaucies ar permanganātu, radot tvaikus. Un turbī­nu sūkņi sākuši strādāt…"

TRĪS!"

… degviela tiek.sūknēta cauri moto­ram - ārā izplūdes bedrē. Briesmīga svel­me… Trīstūkstoš piecsimt grādu…"

"DIVI!"

"…sers Hugo grasās nospiest slēdzi. Viņš lūkojas ārā pa lūku. Viņa pieri klāj sviedri. Šeit valda pilnīgs klusums. Un Klrausmigs sasprindzinājums."

"VIENS!"

Nekas nenotika, tikai pakšķēja ūdens lāses, pilēdamas no abiem slapjajiem ķermeņiem.

"UGUNI!"

Bonda sirds šķietami bija iesprūdusi rīklē. Viņš juta, kā Gala nodreb. Klu­sums. Vienīgi Ūdens šņāca.

"… sers Hugo Drekss aiziet no vadības pults. Viņš mierīgi tuvojas klints malai. Tik pašpaļāvīgi… Uzkāpj uz laipas. Un dodas lejup. Skaidrs - viņš noteikti dodas uz zemūdeni. Televīzijas ekrānā saskatā­ma tvaika strūkla, kas parādījusies no raķetes astes. Vēl dažas sekundes. Jā, sers Hugo jau ir piestātnē. Viņš atskatās un paceļ roku. Vecais, labais sers Hu…"

Bonds un Gala sadzirdēja klusu duno­ņu. Skaļāku un skaļāku. Plāksnēm izlik-

mm

tā grīda zem abu kājām sāka drebēt. Sā­kās tāda kā viesuļvētras svelpoņa. Tā vi­ņus satrieks pīšļos. Sienas čīkstēja un ļo­dzījās. Abi vairs nespēja nostāvēt uz kā­jām, tās nejaudāja noturēt viņu ļimstošos augumus. Jānotur meitene! Jāpaceļ uz augšu. Kaut tas beigtos! Kaut tas reiz mi­tētos! KAUT APKLUSTU ŠIS TROKSNIS!!!

Jēzus Kristus, viņš taču grasās paģībt! Ūdens vārās. Tas krāns jāaizgriež. Ga­tavs! Nē. Caurules pārplīsušas. Garaiņi, sasmakums, dzelzs un krāsas smārds.

Jādabū viņa ārā! Jādabū ārā no šejie­nes! Jādabū viņa ārā!!!

Un tad iestājās klusums. Tāds, kuru var sataustīt, sajust, bezmaz vai saspiest saujā. Viņi gulēja Dreksa kabinetā uz grīdas. Tikai vannasistabā vēl dega gaisma. Dūmi sāka izklīst. Tāpat smacējošā degošās dzelzs un krāsas dvaka. To izsūca gaisa kondicionē­šanas ierīces. Metāla siena pār abiem bija ieliekusies, veidojot tādu kā milzīgu tulznu. Gaļas acis bija vaļā, viņa smaidīja. Bet… kā ar raķeti? Kas ar to noticis? Ar Londonu? Un ar Ziemeļjūru? Kā ar radio? Izskatās, ka viss kārtībā. Bonds papurināja galvu, un kurlums pamazām zuda. Viņš atcerējās zie­pes. Un izurķēja tās no ausim.

..pārvarēta skaņas barjera. Lidojums -kaidri redzams pašā radara ekrāna vidū. Raķetes izšaušana izdevusies lieliski. Bai­dos. ka dzirdēt neko nav iespējams lielā trokšņa dēļ. Šausmīgi! Vispirms jau - no klints, kur ierīkota izplūdes bedre, izšā­vās vesela liesmu jūra. Pēc tam varējāt saskatīt raķetes smaili, kura pamazām virzījās ārā no kupola. Un tad tā jau bija gaisā - ka garš sudraba zīmulis. Stāvēda­ma taisni uz milzīgā liesmu staba un lē­nām kāpdama augšup, kamēr uguns šal­tis pajuka simtiem jardu attālumā, sa- šķīstot pret betonu. Kaukoņa bija tāda, ka mums bezmaz sabojājās mikrofoni! No klints nošķēlušies lieli gabali, betons ta­gad izskatās kā zirnekļtīkls. Vibrācija bija briesmīga. Bet raķete cēlās augšup ātrāk un ātrāk, veikdama simt jūdzes stundā. Pēc tam tūkstoti. Un," komentētājs aprā­vās, "ko jūs sakāt? Vai tiešām? Tagad tā veic jau vairāk par desmittūkstoš jūdzēm stundā! Un atrodas trīssimt jūdžu augstu­mā. Es to vairs nespēju sadzirdēt, protams. Mēs varam tikai saredzēt liesmas - dažas sekundes tās vērot - kā zvaigznes kritie­nu. Sers Hugo var būt lepns. Viņš tagad jau ir kanālā. Zemūdene šaujas prom kā raķete, hahā, jau būs kādi trīsdesmit mezgli. Atstādama aiz sevis dziļu vagu. Tā jau ir garam Soutgudvinai. Un dodas uz ziemeļiem. Tā drīz vien sastapsies ar patruļkuģiem. No turienes var pārskatīt starta laukumu. Ir gan pārsteidzošas no­rises! Tāds negaidīts ceļojums! Nevienam par to iepriekš nebija ne jausmas. Šķiet, ka arī Admiralitātes pārstāvji ir izbrīnīju­šies. Tā pa telefonu sacīja flotes koman­dieris. Tas ari ir viss, ko varu pastāstīt šajā reportāžā no notikuma vietas, un do­du vārdu PIteram Trimblam uz kuģa "Merganzer" klāja - tas atrodas kaut kur pie austrumu krasta."

Vienīgi plaušas, kuras joprojām elpoja, cilājot sānus, norādīja, ka abi augumi uz slapjās grīdas pieder vēl dzīviem cilvēkiem. Viņu ausu bungādiņas bija cietušas, tāpēc no kabineta aiz izlocītā metāla sienas abi spēja sadzirdēt tikai neskaidrus elektrības sprakšķus. Tagad vajadzēja noskaidroties, vai viņu darbs padarīts veiksmīgi.

"Te runā Pīters Trimbls. Šis ir brīnum­skaists rīts, hm, es gribēju teikt - pareizāk sakot, pēcpusdiena. Mēs atrodamies uz ziemeļiem no Gudvinas smilšainajiem krastiem. Te valda tāds miers kā stāvošā ūdeni - dzirnavu dīķi. Vēja nav. Spoži spīd saulīte. Un ir saņemts ziņojums, ka arī mērķa vietā ūdeņi esot mierīgi, nekādu kuģu tuvumā nemanot. Vai tā ir. koman­dieri Edvards? Jā, kapteinis apliecina, ka laiks ir skaidrs un kuģi aizvākti. Uz rada­ru ekrāniem nekas vēl nav redzams. Man nav Jauts atklāt jums tās vietas precīzas koordinātes, kur mēs gatavojamies savākt raķetes atliekas. Drošības apsvērumu dēļ. Mums būs iespējams skatīt raķeti tikai īsu mirkli, kādu sekundes daļu. Vai tā ir, kaptein? Taču - uz ekrāna jau kaut kas parādījies. No kapteiņtiltiņa mēs, pro­tams, to nevaram saskatīt. Tas ir kādu septiņdesmit jūdžu attālumā uz ziemeļiem no šejienes. Mēs varam redzēt, kā raķete ceļas augšā. Ar briesmīgu troksni. Gluži ka pērkona dārdiens. No astes izšaujas garas liesmu mēles. Šo gaismu var pama­nīt pat desmit jūdžu attālumā. Tā ir, kap­tein? Ak, jā, es visu redzu! Jā gan, tas ir ļoti interesanti! Šurp ātri traucas liela zem­ūdene. Tā ir tikai jūdzes attālumā. Jādo­mā. ka tā pati, uz kuras klāja atrodas sers Hugo ar saviem vīriem. Nevienam no mums, kas atrodamies šeit, par tādu iz­braucienu iepriekš nekas netika sacīts.

Kapteinis Edvardss saka - zemūdene ne­atbildot uz mūsu izsaukumu. Un tai nav nekāda karoga. Cik noslēpumaini! Es va­ru to gluži skaidri saskatīt. Ar jūras tāl­skati - pilnīgi skaidri. Mēs mainām kursu, lai to pārtvertu. Kapteinis teica - tā neesot neviena no mūsējām. Viņaprāt, zemūdene esot ārzemju. Ahā! Tā uzvilkusi karogu. Kas tad tas? Augstā debess! Kapteinis sa­ka - tā esot krievu zemūdene! Goda vārds! Un tagad novāca karogu - grasās ienirt! Bum! Vai dzirdējāt šāvienu? Mēs raidījām lādiņu uz tās pusi. Taču tā jau nozudusi! Ko tas nozīmē? Operators ziņoja, ka zem ūdens tā traucas aizvien ātrāk. Divdesmit pieci mezgli… Traki! Taču zem ūdens ne­ko daudz nevar saskatīt. Un patlaban tā atrodas tieši mērķa vietā. Pulkstenis ir divpadsmit minūtes pāri divpadsmitiem. Raķete noteikti ir pagriezusies un jau nāk lejā! No tūkstoš jūdžu augstuma! Tā jeb­kurā brīdī var nokrist šeit! Cerēsim, ka nenotiks traģēdija! Krievi atrodas bīsta­majā zonā! Radara operators pacēla roku! Tas nozīmē, ka raķete ir klāt! Tā krīt! Ta KRĪ - I - IT! Uh! Nedzird nevienu čukstu. Ak DIEVS! Ko tas nozīmē? Paskat vien! Palūk tik! Cik šausmīgs sprādziens… Gai­sā ceļas melns dūmu mākonis. Uz mums veļas īsls paisuma vilnis. Vesela ūdens siena - kā mūris! Un parādījusies ari zem­ūdene! Ak Dievs! Tā izmesta no ūdens ar vēderu uz augšu! Tā nāk! Tā LIDO!"

- …Divsimt līķu jau ir, un vēl tikpat daudz cilvēku ir pazuduši, - sacīja M. - Vēl joprojām pienāk daudz ziņojumu par pa­zudušajiem no austrumkrasta. Ir arī sliktas ziņas no Holandes. Par viņu ro­bežsargu kuteriem, kuri bija izvietojušies jūdzēm tālu. Mums vislielākie zaudējumi ir patruļkuģu komandās. Divi kuģi apgā­zušies, arī "Merganzer". Pazudis kapteiņa palīgs. Un tas zellis no BBC. Gudvinas bākas norāvušās no enkuriem. No Fran­cijas un Beļģijas ziņas vēl nav saņemtas. Droši vien nāksies maksāt lielu naudu, lai to visu izstrēbtu.