JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Šļūtenes ar karsUem garaiņiem!

Viņš bija dzirdējis, ka tādējādi tiek ga­lā ar dumpiniekiem uz kuģiem un strei­kotājiem uzņēmumos. Vai šie garaiņi cel­sies četrdesmit pēdu augstumā? Vai spiediens būs pietiekams? Cik boileru nodrošina apkuri? Un ar kuru no piec­desmit ventilatoru šahtām viņi sāks? Vai Bonds un meitene nav atstājuši kādu zī­mi, kāpdami augšā?

Bonds noprata, ka Gala gaida pa­skaidrojumu. Un viņam kaut kas jādara, lai abus pasargātu.

No apsargu pusloka atdalījās pieci vi­ri. Viņi devās lejup un nozuda.

Bonds piespieda muti Gaļai pie auss.

- Tas droši vien būs sāpīgi, - viņš sa­cīja. - Es vēl nezinu, cik sāpīgi. Tur neko nevar darīt. Būs jāpacieš. Nesaceļot ne­kādu troksni. - Bonds juta, ka Gala at­bildes vietā tikko manāmi paspieda viņa rokas. - Sacel ceļus augšā! Nekautrējies! Šis nav īstais laiks būt meitenīgi kautrai.

- Aizveries! - Gala nikni pačukstēja. Viņš juta vienu Gaļas celi raujamies aug­šup, līdz tas atradās starp viņa ciskām. Pēc tam viņš mēģināja pacelt augstāk ari savējo - tiktāl, cik vien bija iespējams. Meitene nikni sarosījās.

- Neesi tik sasodīti dumja! - Bonds nočukstēja, pievilkdams Gaļas galvu pie savām krūtīm.

Viņš apsedza meiteni, cik vien iespē­jams. Ar abu potītēm un rokām neko ne­bija iespējams pasākt. Bonds uzvilka krekla apkakli augšā - pāri abu galvām. Viņi bija saspiedušies cieši kopā.

Tunelī bija karsti, šauri un smacīgi. Gaidot turpinājumu, Bondam piepeši ie­šāvās prātā, ka abi tur guļ kā mīlētāji siena stirpā - nogaidot, kamēr nelūgto staigātāju soļi paies garām, lai varētu at­sākt mīlēties. Viņš drūmi pasmaidīja un ieklausījās.

Lejā, šahtā, valdija klusums. Viņi dro­ši vien atrodas mašintelpā. Valters vēro šļūtenes, kuras tiek pieskrūvētas pie vārstuļiem. Varēja sakļausit attālus trokšņus. No kuras puses viņi sāks?

Kaut kur netālu atskanēja kluss, pa­ilgs svilpiens - gluži kā vilciena svilpes signāls.

Bonds pavilka atpakaļ krekla apkakli un pa restoto atveri pavērās laukā uz sargiem. Viņš redzēja, ka tie. acis neat­raudami, blenž uz kupolu, un kaut kur

pa kreisi.

Atkal atskanēja garais, spalgais svil­piens. Vēl un vēl.

Svelpoņa kļuva aizvien skaļāka. Bonds varēja saskatīt apsargu galvas, tiem rau­goties restotajos caurumos, kuri pavērās sienā. Un tās grozījās, nākot aizvien tu­vāk sienai, aiz kuras slēpās viņš un Ga­la. Tie droši vien aizrautīgi skatījās, ka biezie, baltie garaiņi šāvās ārā no režģo- tajiem caurumiem cementa mūrī, gaidī­dami, vai kādā neatskanēs divu cilvēku kliedzieni.

Viņš juta, kā Gaļas sirds sitas turpat pie viņa paša sirds. Mis Branda vēl nezi­nāja, kas tagad notiks. Un uzticējās vi­ņam.

- Tas var sāpēt, - Bonds atkal pačuk­stēja. - Un dedzināt. Taču mēs netiksim nogalināti. Turies! Un neizdves ne skaņas.

- Ar mani viss ir kārtībā! - Gala dus- migi atbildēja. Taču Bonds juta, ka meitenes augums ciešāk piekļaujas vi­ņam.

Čuššš! Svelpoņa nāca tuvāk.

Čuššš! Jau tikai divus tuneļus tālāk.

ČUŠŠŠ!! Jau līdzās. Bondam uzplūda mitru garaiņu smārds.

- Turies! - Bonds teica pats sev. Viņš piekļāva mis Brandu sev klāt un aizturē­ja elpu.

Tagad. Tikai ātri. Sasodīts, tas ir jā­pārcieš!

Tad pēkšņi nāca negants spiediens un svelme, šņākoņa ausīs un negantu sāpju mirklis.

Sekoja kapa klusums. Bija te karsts, te auksts, potītes un rokas te svila, te sa­la, uzmācās dīvaina mitruma un sasma- kuma sajūta, pūloties ievilkt plaušās tiru gaisu.

Abu augumi neviļus atslāba, tiecoties atbrīvoties viens no otra. lai aizņemtu vēl kādas collas brīvās telpas un atvēsinātu ādu, kura jau uzmeta čulgas. Elpa abu krūtīs gārdza, atvērtajas mutēs no beto­na pilēja ūdens. Beidzot vini izliecās sā­nis, rīstīdamies un izspļaudami ūdeni. Tas tecēja lejup sīkām strūkliņām - pāri abu ķermeņiem, kas jau bija caurcaurēm izmirkuši, apdedzinātajām rokām un kā­jām, un pēc tam lejup pa vertikālajām šahtas sienām, pa kurām tie bija uzkā­puši.

Karsto garaiņu caurules svelpoņa at­tālinājās, tālāk kļūdama par čukstu, līdz beidzot pilnīgi apklusa, un tad viņu šau­rajā betona cietumā vairs nebija dzir­dams nekas, vienīgi abu sēcošā dvaša un Bonda pulksteņa tikšķi.

Viņi gulēja un gaidīja, ciezdami sāpes klusējot.

Pēc pusstundas, kura likās tik gara kā pusgads, Valters un Krebss kopā ar Dreksu izgāja pa durvīm, kuras atradās zem viņiem.

Taču sargi drošības dēļ palika, kur bi­juši - un uzmanīja telpu ar kupolu, kurā atradās raķete. Rīt tai vajadzēja aizlidot.

- Tātad mēs esam vienisprātis?

- Jā. ser Hugo! - tur runāja apgādes mi­nistrs. Bonds pazina šo kustīgo, pašpārlie­cināto cilvēku. - Sagatavošanās darbi ir pabeigti. Mani darbinieki ir visu pārbaudī­juši vel šorīt kopā ar gaisa spēku vīriem.

- Tad, ja jūs atļaujat… - Drekss pavi­cināja kādu oficiālu dokumentu un pa­griezās pret kupolu.

- Turiet atļauju tā, ser Hugo. Tā, lie­liski! Paceliet roku gaisā! - Zibspuldzes plaiksnīja, un kinokameras dūca, pēc tam Drekss pagriezās un paspēra dažus soļus uz kupola pusi. Bezmaz - Bonds iedomājās - lūkodamies cauri restēm vi­ņam tieši acīs.

Nelielais reportieru un televīzijas ope­ratoru pulciņš, kas bija drūzmējies ap vi­ņu. tagad izklīda un nozuda - uz betonē- tā ceļa bija palikusi tikai nervozi tērgājo- šu amatpersonu grupa, kura gaidīja Dreksu atgriežamies.

Bonds pavērās pulkstenī. Bija vienpa­dsmit un četrdesmit piecas minūtes. "Pa­steidzies taču. sasodīts!" viņš klusībā pu­kojās.

Un jau simto reizi atkārtoja skaitļus, ko Gala bija viņam stundām mācījusi, nosaukdama vēl un vēl - pat tajā laikā, kad nācās apspiest sāpju vaidus. - un tāpat jau simto reizi izstaipīja locekļus, lai rosinātu asinsriņķošanu

- Sagatavojies! - viņš iečukstēja Gaļai ausī. - Vai jūties normāli?

Bonds pamanīja, ka meitene pasmaida.

- Lieliski. - Gala nedomāja par savām čūlojošajām kājām un ātro. sāpīgo kāpie­nu pa ventilatora šahtu.

Noklaudzēja durvis, zem viņiem atska­nēja atslēgas žvadzoņa. un kopā ar pie­ciem apsargiem parādījās Drekss, pavēl- nieciski soļodams uz amatpersonu grupi­ņas pusi, turēdams rokā papīra lapiņu ar aprēķiniem.

Bonds ielūkojās pulkstenī. Bija vien­padsmit un četrdesmit septiņas minū­tes.

- Tagad! - viņš nočukstēja.

- Lai tev veicas! - viņa attrauca.

Sekoja čaboņa, skrapstoņā un šļūco­šas skaņas. Bonda pleci uzmanīgi pa­griezās, apskrambātās un čulgainās, asi- nlm noplūdušās kājas berzējās gar asa­jiem dzelzs armatūras galiem. Bonds, virzīdams savainoto ķermeni lejup pa četrdesmit pēdas garo šahtu, lūdza Die­vu, lai jaunajai meitenei pietiktu spēka izturēt, kad pienāks viņas kārta sekot.

Nošļūcis vismaz desmit pēdas, Bonds iespēra pa restēm un izlēca uz metāla grīdas. Viņš metās uz kāpnēm, atstājot uz tām sarkanus pēdu nospiedumus un asins lāses - tās pilēja no savainotajiem pleciem.

Spuldzes nedega, taču dienasgaisma plūda no atvāztā jumta, un zilās debesis kopā ar žilbinošo saules mirgu radija ie­spaidu, ka ienācējs pārvietojas milzīga safīra iekšpusē.

Lielā adata pašā kupola centrā izskatī­jās kā izlieta no stikla. Vērdamies aug­šup, Bonds svīda un elsa, rausdamies pa nebeidzamajām dzelzs kāpnēm, viņam bija grūti saskatīt, kur īsti beidzas ra­ķetes smailais deguns, kas sniedzās de­besis. un kur sākas mākoņi.