JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

M. nolika balto klausuli atpakaļ un ar klikšķi nospieda slēdzi sākuma pozīcijā.

Kādu brītiņu M. turpināja blenzt te­lefonā, it kā šaubītos par to, kas nupat ticis apspriests. Tad viņš atbīdīja krēs­lu no galda, domīgi vērdamies ārā pa logu.

Kabinetā bija iestājies klusums. Bonds dīdījās savā sēdeklī, lai atgainītu sāpes, kuras ik pa laikam viņam uzmā­cās.

Uz palodzes, spārnus švīkstinādams, nosēdās atpūsties tas pats balodis, kas bija tur tupējis pirmdien, vai varbūt tas tomēr bija cits putns. Tas pastaigājās šurpu turpu klanīdamies un dūdodams, bet pēc tam noplanēja lejup parka kokos. Attālu bija dzirdama slāpēta, miegaina mašīnu murdoņa.

"Cik tuvu mēs bijām pienākuši," Bonds prātoja, "pilnīgam klusumam. Un gluži ticami, ka te vairs nebūtu nekā, vienīgi trauksmes sirēna gaudotu pret draudīgām, melni oranžām debesīm. Gruzduma smārds, cilvēku kliedzieni, tiem joprojām smokot sabrukušajās ēkās. Klusi pukstošā Londonas sirds ap­stājusies uz veselu laikmetu. Un vesela iedzīvotāju paaudze mirusi uz ielas starp civilizācijas drupām, kuru varbūt nebūtu iespējams atjaunot vairāku gadsimtu lai­kā."

Un tas viss varēja notikt tāda vīra ie­gribu dēl, kurš nicināja citus un blēdījās kāršu spēlē, uzurdīdams sava maniakālā "ego" elles liesmas. Un viņu atmaskoja ti­kai viens aprobežots Bleida kluba ap­meklētājs, un M. piekrita palīdzēt senam draugam. Un Bondam nācās atcerēties pa pusei aizmirstās kāršu viltības, Vel­lensam - piesardzību, Gaļai - apgūt cipa­ru gudrības, un tad vēl izveidojās vesela sīku apstākļu ķēde - sagadīšanās pēc sagadīšanās.

Kurš to visu būtu varējis paredzēt?

Atskanēja griezīgs čiksts, jo M. apgrie­zās ar visu krēslu. Bonds atkal uzmanīgi ieskatījās pelēkajās acis otrpus galdam.

- Tas bija premjerministrs, - M. nīgri novilka. - Viņš teica, ka vēloties, lai jūs abi ar mis Brandu izbraucat no valsts. - M. raudzījās lejup, pētīdams savas pīpes galviņu. - Jums abiem jāaizbraucot līdz rītdienas pēcpusdienai. Šajā lietā iejaukti pārāk daudzi cilvēki, kuri jūs abus pazīst un atceras jūsu sejas. Viņi viegli var izrē­ķināt, cik ir divreiz divi, redzot to stāvok­li, kādā patlaban esat. Brauciet, kurp vien vēlaties. Izdevumi nav ierobežoti. Varat saņemt naudu jebkurā valūtā, kā­dā vien vēlaties. Pateikšu mantzinim, lai jums to izmaksā. Jums vajadzētu palikt projām mēnesi. Tikai turieties tālāk no saspringtas satiksmes un aprites. Jums būtu jāaizbrauc jau šopēcpusdien, taču tai meitenei nolikta tikšanās rit no rīta pulksten vienpadsmitos. Pilī. Viņai jāsa­ņem apbalvojums - Jura krusts. Lai gan tas. protams, netiks publiski izziņots līdz Jaunajam gadam. Arī man gribētos kādu dienu ar viņu tikties. Droši vien tā ir laba meitene. Patiesību sakot, - M. turpināja, un viņa sejas izteiksme, lūko­joties augšup griestos, bija pilnīgi neizdi­bināma, - premjerministrs kaut ko pare­dzējis arī jums. Aizmirsis, ka mums šeit tā nav pieņemts - mēs neīstenojam sa­vus drošības pasākumus tāpēc, lai sa­ņemtu atzinības zīmes. Tāpēc premjer­ministrs lūdza mani jums pateikties viņa vietā. Viņš pateica dažus jaukus uzsla­vas vārdus arī par mūsu dienestu. Tas bija visai laipni.

M. pasmaidīja - tas bija viens no reta­jiem smaidiem, kuri dažkārt apgaismoja viņa seju, padarīdami tās izteiksmi gai­šāku un siltāku. Bonds pasmaidīja pretī. Viņi abi saprata, kas ir palicis nepa­teikts.

Bonds zināja, ka pienācis laiks iet. Viņš piecēlās.

- Es jums ļoti pateicos, ser, - viņš sa­cīja. - Un es priecājos par to meiteni.

- Tad labi, - M. noteica, itin kā likdams noprast, ka tikšanās beigusies. - Starp ci- frsmp

tu, arī tas ir daudz. Nākamreiz tiksimies pēc mēneša, - viņš nevērīgi piemetinā­ja. - Es ielūkošos jūsu birojā. Jūs tur kaut ko atradīsiet - no manis… Mazu piemiņu.

Džeimss Bonds ar liftu nobrauca lejā un aizkliboja pa sava biroja tik ļoti pazīstamo gaiteni. Iegājis pa durvīm, viņš pamanīja savu sekretāri, kura kār­toja kaut kādus dokumentus uz rak­stāmgalda, kas atradās tieši līdzās viņa galdam.

- Tātad nulle nulle astoņi atgriežas? - no­prasīja Bonds.

- Jā, - viņa atbildēja, laimīgi pasmai­dīdama. - Šovakar izlido.

- Jauki, man prieks, ka jums būs sa­biedrība, - Bonds sacīja. - Es atkal do­dos projām.

- Ak tā, - sekretāre noteica. Viņa ātri ieskatījās Bonda sejā, bet pēc tam novēr­sās. - Jūs izskatāties tā, it kā jums būtu steidzīgi nepieciešama atpūta.

- Es tiešām dodos atpūtā, - Bonds no­burkšķēja. - Trimdā - uz mēnesi. - Tad viņš iedomājās par Galu. - Tās būs visīs­tākās brīvdienas. Vai man ir atstāta kāda ziņa?

- Jūsu jaunais auto stāv apakšā. Es to izpētīju. Tas cilvēks teica, ka jūs esot šorīt to pasūtījis. Izskatās lielisks. Jā, un tad vēl ir sainītis no M. biroja. Vai drīk­stu to atvērt?

- Jā, dariet to, - Bonds piekrita.

Viņš apsēdās pie sava galda un paska­tījās pulkstenī. Bija pieci. Viņš jutās no­guris. Bonds zināja, ka jutīsies noguris vēl vairākas dienas. Galu galā - viņš vienmēr tā jūtas pēc sarežģītu un bīsta­mu uzdevumu izpildes. Pēc nervu sa­sprindzinājuma, nemitīgas koncentrēša­nās un bailēm.

Sekretāre ienāca pa dūnām ar divām kartona kārbām, kas šķita lielas un sma­gas. Viņa nolika abas uz galda un atvēra vienu no tām. Kad Bonds ieraudzīja tau­kaino vaska papīru, viņš tūlīt saprata, ko atradīs.

Kastē bija arī kartīte. Bonds to paņē­ma un izlasīja. Tā bija rakstīta ar M. pildspalvas zaļo tinti un vēstīja: "Tas Jums var noderēt." Paraksta nebija.

Bonds attina eļļaino papīru un pa­šūpoja rokās jauno beretu. Piemiņlietiņa. Nē. Atgādinājums. Bonds paraustīja ple­cus un ieslidināja ieroci zem mēteļa tuk­šajā pleca makstī. Viņš neveikli uzslējās kājās.

- Otrajā kastē jābūt garstobra kol- tam, - Bonds sacīja sekretārei. - Pagla­bājiet, kamēr atgriezīšos. Pēc tam pa­ņemšu to līdzi uz šautuvi un piešaušu.

Bonds gāja uz durvju pusi.

- Palieciet sveika, Lila, - viņš ierunā­jās, - sveicieni nulle nulle astoņi. Sakiet viņam, lai uzmanās no jums. Es būšu Francijā. Adrese būs F iecirknī. Taču, es saku, tikai steidzīgas nepieciešamības gadījumam!

Sekretāre viņam uzsmaidīja.

- Cik steidzīgai tai nepieciešamībai jā­būt? - viņa apjautājās.

Bonds īsi pasmējās.

- Vai jūs par steidzīgu nepieciešamību uzskatāt ikkatru bridža partiju?

Bonds izkliboja ārā un aizvēra durvis aiz sevis.

1953. gada modeļa "Marks VI" bija vaļējs un piemērots tūrisma braucie­nam. Tas bija pelēks vecā parauga limu­zīns - gauži līdzīgs tam, kurš bija ņēmis galu Meidstonas darbnīcā, - ar tumši zi­lu ādas polsterējumu. Tas grezni nošņā­cās, kad izmēģinājuma braucienā cil- ;ēks atlaidās šajā sēdekli lidzās šoferim, sas braucamo iemēģināja.

Pusstundu vēlāk braucējs palīdzēja šim cilvēkam izkāpt uz Putnubūru gatves un Karalienes Annas alejas stūra.

- Šis auto var sasniegt ari lielāku āt­rumu. ja vēlaties, ser, - viņš noteica. - Ja mēs ar to padarbotos vēl kādu laiku, tad varētu panākt, lai ši mašīna iet ar simt jūdžu ātrumu stundā un vēl ātrāk.

- Vēlāk, - Bonds sacīja. - Tā ir pārdota. Tikai ar vienu noteikumu. Jums tā jāaizgā­dā uz prāmju piestātni Kalē jau rītvakar.

Braucējs pasmīnēja.

- Rodžer, - viņš sacīja, - es to mašīnu aizdzīšu turp pats personiski. Tiksimies ostā, ser.

- Vareni, - Bonds attrauca. - Brauciet uzmanīgi pa Duvras šoseju. Tā šajos lai­kos neesot droša.