JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Pēc apstulbinošā klusuma, kas ietina spožo lādiņu, Bonds sadzirdēja ātru, nā- vīgu tikšķināšanu - itin kā kaut kur ra­ķetes iekšās steigšus tipinātu mazas kā- jeles. Šie tikšķi piepildīja lielo metāla tel­pu kā sirds puksti Edgara Po stāstā, un Bonds zināja, ka Drekss uz pults nospie­dīs slēdzi, kas iedarbinās radiovadibu. Radioviļņi no divsimt jardu attāluma sasniegs raķeti, tikšķi pēkšņi apklusīs, ar klusu čīkstu pavirzīsies stūres mehā­nisms, turbīnas sāks kūpēt, pēc tam ie­gaudosies dzinējs, no tā parādisies lies mu mēles, raķete lēni celsies gaisā un ar milzīgu paātrinājumu majestātiski uz- šausies debesis.

Viņam pretī atradās zirneklīgā tiltiņa posms, atliekts pret sienu. Bonda roka vienā mirklī satvēra vadības sviru, un til­tiņš pamazām nolocījās gar iezīmi spožajā raķetes augumā - tur iezīmējās aparātu telpas durvis. Bonds, balstīdamies uz el­koņiem un ceļgaliem, jau bija pie tām - ta­jā pašā brīdī, kad gumijas blīves piekļāvās raķetes hromēti pulētajam sānam. Un tur atradās disks šiliņa lielumā - gluži tā, kā Gala bija stāstījusi. Piespiediens, klik­šķis - un mazās durtiņas, atsperes ie­darbinātas, atsprāga vaļā. Viņš iegāja iekšā. Nācās uzmanīties, lai nesadauzītu galvu. Visur rēgojās spoži rokturi un kompasi. Pagrieziens. Piespiediens. Tā,

Tikai mieru! Un šis te jāpagriež riņķi. Un te jānospiež un jāpagaida. Pagriezt. No­spiest. Tikai maigi! Un nosvērti. Vēl pē­dējoreiz jānovērtē stāvoklis. Jāpaskatās pulksteni. Vēl četras minūtes. Bez bai­lēm! Atkāpties! Durvju klikšķis. Jālavās kā kaķim. Un nedrīkst skatīties lejup! Tilts jāpaceļ atpakaļ. Un jāatbalsta pret sienu. Un tagad pa kāpnēm lejā.

Tik - tik - tik - tik.

Kad Bonds traucās lejup, viņš pama­nīja Gaļas saspringto, bālo seju. Viņa stāvēja pie atvērtajām Dreksa kabineta pirmajām durvīm. Ak Dievs, kā viņa ķer­menis sāpēja! Vēl pēdējais lēciens un ne­veikls pagrieziens pa labi. Blaukšķis, kad Gala aizvēra otrās durvis. Vēl viens būkšķis - un viņi jau bija izgājuši cauri telpai un attapās dušā, kur ūdens šņāca, skalodams izmocītos, pārgurušos augu­mus.

Cauri visiem šiem trokšņiem un ap­dullinošajiem sirdspukstiem Bonds iz­dzirda piepešus elektrības sprakšķus. Un tad atskanēja BBC komentētāja balss - tā ierunājās no lielā radio­aparāta Dreksa kabinetā - tikai dažu collu atstatumā no plānās vannasista- bas sienas. Tā atkal bija Gala, kura bija atcerējusies par Dreksa radioaparātu un atradusi laiku, lai to ieslēgtu, kamēr Bonds darbojās ar aparatūru.

"…kad atlikušas vairs tikai piecas mi­nūtes," sacīja satraukta, uzbudināta balss, "seru Hugo nācās pierunāt, lai viņš mikrofonā pasaka dažus vārdus." Bonds pagrieza dušas krānu, ūdens šalkšana kļuva klusāka, un balss tagad skanēja skaidrāk. "Viņš izskatās ārkārtī­gi apmierināts. Nupat kaut ko sacīja mi­nistram pie auss. Abi smejas. Interesan­ti… Ak, jā, te jau ir kolēģis ar laika ziņu atskaiti no Gaisa spēkiem. Kāda tā ir? Protams, visādā ziņā nevainojama. Kāda lieliska izrāde! Pie mums laiks ir burvīgs. Hahā! Kādi pūļi sanākuši pie krasta sar­dzes mītnes, tie cilvēki noteikti iegūs tumšu iedegumu! Tur taču ir daudzi tūkstoši ļaužu! Kā jūs teicāt? Divdesmit tūkstoši? Jā, tā tiešām izskatās. Arī Vel- merbičas krasts ir gluži melns, cilvēki pulcējas arī tur. Visa Kenta laikam iznā­kusi no mājām! Baidos, ka mēs visi da­būsim kriku skaustā! Trakāk nekā Vimbldonā! Hahā! Ei, un kas notiek tur, piestātnē? Pie Jupitera, tur taču nupat iznirusi zemūdene! Tas tik ir skats, es s aku! Tā ir viena no mūsu lielākajām zem­ūdenēm, to es varu droši apgalvot! Tur ir arī sera Hugo darbinieki. Nostājušies piestātnē kā parādē. Cik lieliski izskatās tādi vīrišķīgi stāvi! Tagad viņi rindā kāpj uz klāja. Cik varena disciplīna! To visu laikam izdomājusi Admiralitāte. Un īpaši šim nolūkam izlaidusi zemūdeni cauri tunelim. Cik jauks skats! Es vēlētos, kaut jūs būtu šeit un varētu to redzēt! Tagad sers Hugo tuvojas mums. Pēc mirkļa viņš runās ar jums! Kāds iespai­dīgs vīrs! Ikviens šeit, pie vadības pults, viņam uzgavilē! Manuprāt, mēs visi šo­dien saucam viņam urā! Viņš tuvojas. Varu saskatīt saules atspulgus uz raķe­tes smailes - tā atrodas tieši aiz viņa. Un rēgojas ārā no atvāztā kupola. Cerēsim, ka te būs kāds ar kinokameru! Te nu viņš ir!" Iestājās klusumbrīdis. "Sers Hu­go Drekss!"

Bonds ieskatījās Gaļas slapjajā sejā. Slapji un asiņojoši, abi stāvēja, cieši ap­skāvušies, zaudējuši runasspējas un tik­ko jaušami drebēdami šajā jūtu mulsu­mā. Viņi pavērās viens otrā, bet abu acis šķita blāvas un bez spožuma.

"Jūsu Majestāte, Anglijas viri un sie­vas," ņirdzīgi samtainā tonī sacīja Dreksa balss, "es gatavojos mainīt Anglijas vēs­tures gaitu." Iestājās klusums. "Pēc da­žām minūtēm jūsu visu dzīves kaut kādā veidā būs saistītas ar šo raķeti un pat at­karīgas no tās. Esmu ārkārtīgi lepns un iepriecināts, ka liktenis no visiem tautie­šiem šim uzdevumam izvēlējies tieši ma­ni, lai es varētu izšaut debesīs šo lielo at­riebes bultu un tā uz laiku laikiem un vi­sas pasaules priekšā apliecināt savas dzimtenes varenību. Ceru. ka šis noti­kums mūžam paliks brīdinājums, ka manas tēvzemes ienaidniekiem liktenis būs rakstīts putekļos, pelnos, asarās un…" pēc klusumbrīža viņš turpināja, "asinīs. Un tagad paldies par uzklausīša­nu. Es tiešām ceru, ka starp jums būs tādi, kas atkārtos manus vārdus saviem bērnubērniem, ja jums tādi piedzims."

Noplaukšķēja tādi kā šaubīgi aplausi, pēc tam ieskanējās aizrautīgā komentētāja balss. 'Tas bija sers Hugo Drekss, kurš jums pateica dažus vārdus, pirms dosies pie vadības pults un nospiedīs slēdzi. Viņš pirmo reizi runāja plašākai publikai. Tur­klāt visai viedi. Un īpaši neizmeklēdams vārdus. Taču daudzi no mums sacīs, ka tas nav nekas ļauns. Un tagad pienācis laiks iepazīstināt jūs ar ekspertu - kaptei­ni Tendiju no Apgādes ministrijas, kurš jums pastāstīs par raķetes izšaušanu. Pēc tam dzirdēsiet Pīteru Trimblu no flotes drošībnieku patruļkuģa "Merganzer". Viņš pastāstīs par vietu, uz kuru tiek mērķēta raķete. Lūdzu, kaptein Tendij."

Bonds ieskatījās pulkstenī.

- Vēl tikai viena minūte, - viņš .sacīja Ga­ļai. - Ak Dievs, kā man gribētos dabūt to Dreksu savās rokās. Ņem, - viņš pasniedzās pēc ziepēm un sadalīja tās vairākos gaba­liņos. - Iebāz tās ausīs, kad pienāks laiks. Troksnis būs drausmīgs, droši vien ari karstums, es īsti nezinu. Tas neturpināsies ilgi. un metāla sienas varētu ari izturēt.

Mis Branda pavērās viņā. Un pasmaidīja.

- Ja tu mani turēsi, tas viss neliksies tik briesmīgi! - Gala noteica.

"…un tagad sers Hugo liek roku uz slēdža un skatās hronometrā."

"DESMIT," iesaucās otra balss, skanī­ga un dobja kā zvans.

Bonds atkal pagrieza dušu stiprāk, un ūdens šalcot gāzās lejup pa viņu noguru­šajiem ķermeņiem.

"DEVIŅI!" noskandināja balss.

"…radaru operatori vēro ekrānus. Ne­kas īpašs tur nav redzams - tikai viļņo­tas līnijas…"

"ASTOŅI!"

"…visi uzliek austiņas. Ši betona konstrukcija droši vien ir nesagrauja­ma. Betona sienas ir divpadsmit pēdu biezumā. Piramīdveidīgs jumts, sienas pie pamata divdesmit septiņu pēdu bie­zumā…"

"SEPTIŅI!"

"…vispirms radiovilnis apturēs laika skaitīšanas mehānismu turbīnās. Un ie­darbinās aparatūru. Parādīsies lies­mas…"

"SEŠI!"

"…atvērsies vārstuļi. Raķeti darbina šķidrā degviela. Tās formula tiek turēta noslēpumā. Biedējoša slepenība. īsts di­namīts. Plūst ārā no tvertnēm…"