JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Bonds izslējās.

- Tagad būs pēdējais izrāviens, Ga­la, - viņš paziņoja, greizi pasmaidī­dams. - Varbūt es mazliet nodarīšu tev sāpes. Vai drīkstu?

- Protams, - Gala piekrita.

- Tad aiziet! - Bonds bilda un noliecās uz priekšu, lai attaisītu drošības vārstuli ierīces kreisajā pusē.

Pēc tam viņš ātri pieliecās pie šķilta­vām. Tās tagad atradās taisnā leņķī pret lodlampu, tieši zem degļa. Ar abiem priekšzobiem Bonds spēji nospieda lejup aizdedzes slēdzi.

Tas bija ārkārtīgi grūts manevrs. Lai gan Bonds atmeta galvu vijīgi kā čūska, viņam izspruka sāpju vaids, jo ievainoto vaigu un degunu skāra zilu liesmu kūlis.

Taču sašķidrinātais parafīns iešņācās, staipīdams savu dzīvinošo uguns mēli. Bonds izpurināja mitrumu no asarojoša­jām acīm un pielieca galvu gandrīz vai taisnā leņķī, lai atkal saķertu ar zobiem lodlampas rokturi.

Bondam likās, ka šis darbiņš un ierī­ces svars salauzīs viņam žokli, priekšzo­bi! nervi smeldza, bet viņš tomēr uzmanī­gi virzīja krēslu prom no galda, sasprin­dzinot kakla muskuļus, un pielieca ierīci tā. lai zilais liesmas gals sasniegtu virvi, kas saistīja Gaļas labo roku pie krēsla.

Bonds izmisīgi centās, lai liesma plūstu līdzeni, taču Gala noelsās, un tūlīt lodlam­pas rokturis Bonda zobos paslīdēja, un liesma apsvilināja jaunās meitenes roku.

Taču drīz viss bija galā. Liesmas iz­kausēti. pinekli izkusa cits pēc cita, un piepeši Gaļas labā roka bija brīva. Viņa pasniedzās, lai paņemtu lodlampu no Bonda mutes.

Bonds atkrita atpakaļ, viņš tīksmi gro­zīja kaklu, lai no smeldzošajiem musku­ļiem atplūstu asinis.

Bonds pat nepaspēja pamanīt, pa ku­ru laiku Gala atraisīja viņa rokas un kā­jas - drīz arī viņš bija brīvs

Kādu mirkli Bonds sēdēja, acis pievē­ris, gaidot bridi, kad viņa ķermenī atgrie­zīsies dzīvība. Un tad pēkšņi viņš tīksmi juta Gaļas mīkstās lūpas pieskārāmies savai mutei.

Bonds atvēra acis. Mis Branda stāvēja viņam pretī. Jaunās meitenes acis mir­dzēja.

- Tas par to, ko tu izdarīji, - Gala no­teikti sacīja.

- Tu esi brīnišķīga meitene, - Bonds vienkārši noteica.

Taču Bonds zināja, kas viņiem jāda­ra. Gaļai noteikti jāizdzīvo, kurpretī vi­ņam, pilnīgi iespējams, būs jāiet bojā piecu minūšu laikā. Viņš aizvēra acis, lai tajās nebūtu iespējams saskatīt bez­cerību.

Gala ieraudzija Bonda sejā šo izmisu­ma izteiksmi un novērsās. Viņa nodomā­ja, ka tas ir tikai nogurums pēc visa pār­ciestā. Tad pēkšņi Gala atcerējās ūdeņra­ža peroksīdu, kas atradās tualetes telpā līdzās viņas kabinetam.

Mis Branda iegāja pa durvīm, kas sa­vienoja viņas un Dreksa kabinetus. Cik pārsteidzoši likās atkal redzēt pazīsta­mās lietas. Tā laikam bija kāda cita sie­viete, kas tur bija sēdējusi pie galda, ar mašīnu rakstījusi vēstules un pūderējusi degunu. Gala paraustīja plecus un ie­steidzās nelielajā tualetes istabā. Ak Dievs, kāda viņa izskatās! Un cik nogu­rusi jūtas! Mis Branda, paņēmusi mitru dvieli un pārskābes pudeli, devās atpa­kaļ. Pagāja desmit minūtes, kamēr viņa sakopa to kaujas lauku, par kādu bija pārvērtusies Bonda seja.

Bonds sēdēja klusēdams, turēdams roku uz Gaļas jostasvietas un pateicīgi viņu uzlūkodams. Kad Gala iegāja atpa­kaļ tualetes istabā un Bonds dzirdēja, ka viņa aizbīda durvju aizšaujamo, viņš pie­cēlās un nodzēsa joprojām šņācošo lod­lampu. Pēc tam Bonds iegāja Dreksa du­šas telpā, noģērbās un vairākas minūtes stāvēja zem ledaini salta ūdens strūk­lām. "Gatavošanās bojāejai!" Bonds bēdī­gi nodomāja, spogulī aplūkodams sadau­zīto seju.

Apģērbies viņš devās atpakaļ pie Drek­sa galda, kuru pamatīgi pārmeklēja. Un atrada tikai vienu mierinājumu - puspu- dcli viskija. Bonds sameklēja divas glāzes un ūdeni, bet pēc tam pasauca mis Brandu.

Viņš dzirdēja veramies tualetes telpas

durvis.

- Kas tur ir? - Gala noprasija.

- Viskijs.

- Iedzer. Es tūlīt būšu kārtibā.

Bonds ar skatienu novērtēja pudeles

saturu un ielēja sev trisceturtdalglāzes. kuru izdzēra divos malkos. Pēc tam visai bezrūpīgi aizdedzināja svētīgo cigareti, apsēdās uz krēsla maliņas un izbaudīja sajūtu, kad viskijs apsvilināja kuņģi un siltums ieplūda kājās. Viņš atkal paņēma pudeli un apskatīja to. Gaļai tur vēl pie­tiks atliku likām, un iznāks vēl pusglāze arī pašam - pirms tam. kad viņš dosies ārā pa šīm durvīm. Tas ir labāk nekā ne kas. Vismaz pašsajūta būs labāka, ka­mēr viņš ātri izies un aizvērs aiz sevis durvis. Neatskatoties.

Gala ienāca - gluži pārvērtusies, tik­pat skaista, kāda bija tajā vakarā, kad Bonds meiteni pirmoreiz ieraudzīja, vie­nīgi zem acīm bija parādījušās lielā no­guruma iezīmētās krunciņas, kuras pūderis nespēja pilnīgi noslēpt. Arī sar­kanās virvju zīmes uz roku locītavām un potītēm vēl bija redzamas.

Bonds pasniedza meitenei dzērienu un paņēma otru glāzi sev. Abi saskatījās un sasmaidījās pāri paceltajām glāzēm.

Tad Bonds piecēlās.

- Paklausies, Gala, - Bonds lietišķā balsī sacīja. - Mums jātiek ar to galā, tā­dēļ runāšu īsi, un pēc tam atkal iedzer­sim. - Viņš dzirdēja, ka Gala strauji ie­velk elpu. - Pēc desmit minūtēm es tevi ieslēgšu Dreksa vannasistabā, pabāzīšu zem dušas un atgriezīšu krānus līdz ga­lam vaļā.

- Džeims! - viņa iesaucās. Un spēra soli Bondam tuvāk. - Neturpini! Es zinu, ka tu grasies sacīt kaut ko drausmīgu! Lūdzu, mitējies, Džeims!

- Beidz, Gala! - Bonds dusmīgi novil­ka. - Kāda tam visam tagad nozīme? Tas jau ir brīnums, ka mums radusies tāda izdevība. - Bonds atvirzījās tālāk no vi­ņas.

- Tātad, - viņš runāja tālāk, turēdams labajā rokā tik vērtīgās šķiltavas. - Es izie­šu no šejienes un aizvēršu durvis. Un tad aizdegšu pēdējo cigareti raķetei zem astes.

- Mans Dievs. - mis Branda nočukstē­ja. - Ko tu saki? Vai esi jucis? - Gala vē­rās Bondā ar patiesās šausmās ieples­tām acīm.

- Nekļūsti smieklīga! - Bonds nepacie­tīgi norūca. - Pie velna, kas gan vēl mums atliek? Sprādziens būs tik bries­mīgs, ka es tik un tā neko nejuUšu. Va­jadzētu izdoties - tur apkārt ir daudz degvielas mucu un tvaiku. Vai nu es. vai miljons cilvēku Londonā. Kodolgalviņa nenokritīs. Ar atombumbām tā nenotiek. Varbūt tā izkusis. Tāpēc ir cerība, ka tev izdosies palikt dzīvai un tikt projām. Sprādziens varētu izšauties pajumtu, un daļēji arī izplūdes gāzu bedrē, ja spēšu iedarbināt mehānismu, kas atver grī­du. - Bonds pasmaidīja. - Degunu aug­šā! - viņš teica, apiedams ap galdu un saņemdams meitenes roku. - Es atceros to zelli, kurš stāvēja uz degoša kuģa klā­ja. Esmu gribējis atdarināt viņa piemēru kopš piecu gadu vecuma.

Gala atrāva roku.

- Man nav daļas par to, ko tu esi gribē­jis, - viņa nikni attrauca. - Mums jādomā par kaut ko citu. Tu neuzskati, ka man ari var būt kādas idejas. Tikai saki, kas, ta­vuprāt, mums jādara. - Gala piegāja pie sienas kartes un nospieda slēdzi. - Pro­tams. ja mums nāksies likt lietā šķiltavas, mēs to darīsim. - Gala ieskatījās viltotajā lidojuma plānā, to lāgā neredzēdama. - Ta­ču doma, ka tu varētu tur ieiet un nostā­ties to spokaino degvielas tvaiku vidū, mie­rīgi uzšķilt uguni un ļaut sevi saraut sīkos gabaliņos… Nekā nebija - ja mums to nāk­sies darīt, tad darīsim abi kopā. Es labprā- tak uzsprāgtu, nekā sadegtu te iekšā. Šā vai ta, - Gala uz mirkli aprāvās, tad turpi­nāja, - man gribas doties tev līdzi. Mēs pie šīs lietas strādājām abi kopā.