JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Drekss ar rokas virspusi noslaucīja muti un atzvēlās krēslā, lūkodamies griestos - viņa acis droši vien skatīja kā­das vīzijas. Pēkšņi viņš iespurdzās un pašķielēja uz Bondu.

- Un vai jūs zināt, ko mēs darīsim vis­pirms - tikko nonāksim zemūdenē? Mēs visi noskūsim šīs slavenās ūsas, par ku­rām jūs tā interesējāties. Jūs sajutāt kaut ko aizdomīgu, mans dārgais Bond, bet jums vajadzēja satraukties pa īstam, jo bija pamats. Tās gludi skūtās galvas un ūsas, ko mēs visi tik apķērīgi iecerē­jām, bija piesardzība, mīļo zēn. Pamēģi­niet noskūt savu paša galvai un uzaudzēt garas, melnas ūsas. Pat miesīgā māte jūs nepazīs. Tieši šī kombinācija ir visizdevī­gākā. Tas ir pieredzes jautājums. Precīza un sīkumaina iedziļināšanās. Tieši tā ir manu panākumu atslēga. - Drekss trek­ni noņirdza un izpūta cigāra dūmus.

Pēkšņi viņš caururbjoši un aizdomīgi uzlūkoja Bondu. - Kā tad ir? Sakiet kaut ko! Nesēdiet kā manekens! Ko jūs domājat par manu stāstu? Vai jums nešķiet, ka tas ir lielisks, neatkārtojams 0 Ka viens pats cilvēks to visu panācis 0 Uz priekšu - runā­jiet! - Pacēlis roku pie mutes, Drekss nikni kodīja nagus. Pēc tam roka nozuda atpa­kaļ kabatā, bet acu skatiens kļuva cietsir­dīgs un auksts. - Vai varbūt vēlaties, lai pasaucu Krebsu? - Viņš norādīja uz iek­šējās sazinās telefona aparātu uz sava gal­da. - "Pārliecinātāju"? Nabaga Krebss! Viņš ir kā bērns, kuram atņemtas rotaļlie­tas. Vai ari Valteru. Valters varētu jums abiem šo to atgādināt. Tas arī nav nekāds mīkstais. Kā tad būs, vai runāsiet, ko?

- Jā, - Bonds atbildēja. Viņš mierīgi pā­ri galdam pētīja resno, sarkano ģīmi. - Tas ir pamācošs stāsts. Progresējošā parano- ja. Vajāšanas mānija, lielummānija kopa ar mazvērtības kompleksu un uzmācīgām idejām. Maniakāls naids un atriebības kāre. Diezgan pārsteidzoši, - viņš visai atsaucīgi turpināja, - tam laikam ir kāds sakars ar jūsu zobiem. To sauc par diastēmu. Tā rodas no īkšķa sūkāšanas bērnībā. vJā gan, es pieņemu, ka psiholo­gi to nosauks tieši tā. Tad, kad psihiatri ievietos jūs garīgi atpalikušo dziedināta­vā. Cilvēkēdāja zobi - tā tos dēvēja kla­sesbiedri skolā un tamlīdzīgi apsaukājās. Tieši tāda apcelšanās parasti atstāj grau­jošu iespaidu uz bērnu. Un tad vēl na­cisms palīdzēja uzpūst gaišās liesmās naidu, galīgi sajaukdams jums galvu. Ta­ču pie visa notikušā jūs pats esat vai­nīgs. Manuprāt, tas izšķīra visu. Kopš tā laika jūs esat pilnīgi jucis. Tāpat kā visi tie cilvēki, kuri domā, ka ir dievi. Jā- brīnās par šādu indivīdu uzņēmību. Pil­nīgi fanātiķi. Jūs esat gandrīz vai ģēnijs. Lombrozo būtu par jums sajūsmā. Jūs esat kā traks suns, kuru atliek tikai no­šaut. Vai arī jūs izdarīsiet pašnāvību. Pa- ranoiķi tā mēdz darīt. Bēdīgi. Tāds ne­lāgs gals.

Bonds apklusa. Viņš bija runājis tik nicinoši, cik vien spēja.

- Un tagad vajadzētu izbeigt šos stul­bos jokus, jūs, resnais un matiem noau­gušais plānprātiņi

Tas iedarbojās. Ar katru dzirdēto vārdu Dreksa seja aizvien vairāk savie­bās dusmās, acu baltumi piesarka, pār žokļiem ritēja sviedri un pilēja uz krek­la. Lūpas atvilkās atpakaļ, atklājot .at­ņirgtus uz priekšu izvirzītos zobus, no mutes stiepās siekalu stūkliņa. tecēda­ma lejup pār zodu. Bonda pieminētie privātskolā piedzīvotie apvainojumi lai­kam bija pamodinājuši sazinkādas ap­kaunojošas atmiņas. Drekss pielēca kājās un metās apkārt galdam pie Bon­da, vicinādams pa gaisu spalvainās dūres.

Bonds sakoda zobus un izturēja šo triecienu.

Kad Drekss bija divreiz pacēlis apgā­zušos krēslu ar visu Bondu, dusmu vie­suļvētra pēkšņi pārgāja. Viņš izvilka zīda mutautu un noslaucīja ar to seju un ro­kas. Pēc tam mierīgi piegāja pie durvīm un pār Bonda nokārto galvu uzrunāja meiteni.

- Nedomāju vis, ka jūs abi man vēl sagādāsiet kādas rūpes, - viņš noteica gluži klusā un mierīgā balsī. - Krebss nekad nekļūdās un sasien mezglus pa­matīgi. - Un nicinoši norādīja uz asiņai­no stāvu otrā krēslā. - Kad viņš atmodī­sies, - Drekss sacīja, - varat pateikt, ka šīs durvis atvērsies tikai vienu reizi - rīt pirms pulksten divpadsmitiem. Dažu minūšu laikā no jums abiem nekas ne­paliks pāri! - viņš piebilda, atvēris iekš- durvis. - Pat ne plombēs no jūsu zo­biem!

Pēc tam aizkrita ārējās durvis.

Bonds lēnām pacēla galvu un sāpīgi uzsmaidīja meitenei, sašķobīdams asi­ņainās lūpas.

- Man nācās Dreksu nokaitināt, - viņš ar lielām pūlēm nomurmināja. - Negribē­ju dot šim cilvēkam laiku domāt. Vaja­dzēja izraisīt šo smadzeņtrīci.

Gala izbrīnījusies pavērās Bondā. Mis Brandas seja šajā mirklī atgādināja at­baidošu masku.

- Viss būs labi, - Bonds aizsmakušā balsī noteica. - Neraizējies. Ar Londonu viss bus kārtībā. Man ir plāns.

Pretī abiem uz galda noliktā lodlampa izdvesa klusu paukšķi un nodzisa.

Caur puspiemiegtiem plakstiņiem Bonds cieši skatījās uz lodlampu. Vairākas dār­gās sekundes viņš sēdēja nekusUgi. ļau­jot dzīvībai ieplūst atpakaļ ķermenī. Viņa galva smeldza tā. it kā būtu tikusi spār­dīta futbolbumbas vietā. Taču likās, kā nekas nav lauzts. Drekss dusmās bija si­tis, kā pagadās, īpaši nelikdams lietā ap­gūtās mākas. Viņš bija uzvedies nesaka­rīgi kā satracināts dzērājs.

Gala bažīgi pavērās Bondā. Vīrieša acis asiņainajā sejā bija gandrīz ciet, bet žokļa līnija izskatījās apņēmīga - viņš koncentrējās, un mis Branda juta, cik grūti viņam nācās sakopot gribasspē­ku.

Viņš papurināja galvti un pagriezās pret meiteni. Viņa redzēja, ka Bonda skatienā mirdz uzvaras prieks.

Viņš ar galvas mājienu norādīja uz galda pusi.

- Šķiltavas, - Bonds ierunājās. - Man bija jādara viss, lai viņš tās aizmirstu. Dari kā es - tā kā parādīšu. - Bonds sāka zvāļoties vieglajā metāla krēslā, collu pēc collas virzīdamies tuvāk galdam. - Tikai, Dieva dēļ, nepakrīti! Tad mēs tās neda­būsim. Viss jādara ātri - kamēr lodlampa vēl nav pilnīgi atdzisusi.

Gala likās visai izbrīnījusies, viņa šķie­tami jutās tā, it kā abi spēlētu kādas ne­izprotamas bērnu spēles. Tomēr ari Gala cītīgi virzījās ar visu krēslu uz galda pusi.

Pēc dažām sekundēm Bonds lika mis Brandai apstāties pie galda, kamēr pats pielīgoja pie Dreksa krēsla. Ieņēmis at­bilstošo vietu pretī mērķim, viņš ar pēk­šņu izrāvienu metās ar galvu pret galdu.

Atskanēja sāpīgs krakšķis, kad Bonda zobi atsitās pret šķiltavām. Viņš satvēra tās ar lūpām un, turēdams mutē, virzījās atpakaļ - piesardzīgi, lai neapveltos. Un pacietīgi tuvojās Gaļai, kas sēdēja pie galda stūra - tur, kur Krebss bija atstājis lodlampu.

Tad Bonds atpūtās, līdz elpa atkal kļuva ritmiska.

- Nu nāks grūtākā dala, - viņš drūmi brīdināja. - Kamēr es mēģināšu to parik- ti iededzināt, sagatavojies apgāzt savu krēslu tā, lai tava roka būtu tik tuvu man, cik vien iespējams.

Gala paklausīgi apvēlās, bet Bonds sazvāļoja krēslu tā. lai tas atdurtos pret galda malu. ļaujot pastiepties uz priek šu un ar muti aizsnieg- lodlampas rok­turi - viņš satvēra to ar zobiem.

Pēc tam Bonds mēģināja tuvināt lam­pu šķiltavām, līdz beidzot bija tās novie­tojis uz galda malas tā. kā vēlējās.

Atkal mazliet atpūties. Bonds ar zo­biem atvēra lodlampas vārstuli un sā­ka pamazām noņemties ar tās aizdeg­šanu. Viņš lika lietā lūpas un zodu. lai īstenotu šo mērķi, ar sejas ādu jūtot siltumu un saožot, ka tajā vēl ir gāzes atliekas. Kaut tikai tā nebūtu pārāk at­dzisusi!