JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

- Sasieniet kārtīgi! - Drekss izrikoja. - Es negribu, lai tiktu pieļautas kādas kļū­das! - Tad viņš kaut ko atcerējās. - Pēc tam dodieties atpakaļ pie sasistā autiņa un novāciet numuru zīmes. Pasteidzie­ties! Es uzmanīšu ceļu!

Krebss pārvilka segu pār abiem ne­kustīgajiem augumiem un izlēca no ma­šīnas. Skrūvgrieža vietā likdams lietā na­zi, viņš drīz bija savu paveicis un atgrie­zās ar bentlija numuru plāksnītēm. Lielā mašīna sakustējās tieši tajā mirklī, kad parādījās pulciņš satrauktu vietējo iedzī­votāju ar lukturīšiem - ļaudis bija iera­dušies aplūkot postījumus.

Krebss apmierināti pasmīnēja, skato­ties uz stulbajiem angļiem, kuriem būs jāsatīra šī cūcība. Viņš ērtāk atlaidās sēdeklī, priecādamies par braucienu šajā laika, kas viņam allaž patika visla­bāk - pa ceļam uz Čilhemu pletās pava­sarīgas birzis, pilnas zilajiem zvaniņiem un strutenēm.

Naktī tas viss Krebsam īpaši labi gāja pie sirds. Spēcīgo mersedesa lukturu iz­gaismotā ainava ar jaunajiem kokiem kā zaļām lāpām atsauca atmiņā skaistos Ardenu mežus. Un nelielo, cieši saliedēto armijnieku pulciņu, kurā viņš bija dienē­jis. Krebss atminējās braucienu sagūstī­tu amerikāņu džipā, un pie stūres - tā­pat kā šajā nakti - bija dievinātais vado­nis. Tā diena - der Tag - gan nāca ilgi. bet tagad tā bija klāt. Tas Krebss. kas sēdēja mašīnā, jau bija cits cilvēks - ne vairs jauneklis kā toreiz, tajos laikos, smagajā mašīnā. Gara acīm viņš skatīja līksmojošu pūli, medaļas, sievietes, pu­ķes. Krebss lūkojās garām aizzibošajos zi­lo zvaniņu laukos un jutās laimīgs - dvē­selei bija silti.

Gala sajuta uz lūpām Bonda asiņu garšu. Viņa seja atradās līdzās mis Bren- das sejai uz ādas sēdekļa, un jaunā mei­tene pavirzījās, lai atbrīvotu mazliet vie­tas. Bonds elpoja sekli un saraustīti, tā­dēļ Gala sāka prātot, cik smagi viņš va­rētu būt ievainots. Mis Branda pačukstē­ja viņam pie auss kādu vārdu. Pēc tam vēlreiz - skaļāk. Bonds ievaidējās, viņa elpa kļuva ātrāka.

- Džeims, - viņa neatlaidās. - Džeims!

Bonds kaut ko nomurmināja, un Ga­la piespiedās viņam ciešāk klāt.

Bonds nolamājās, vina ķermenis kram­pjaini sarāvās.

Pēc tam viņš atkal gulēja mierīgi. Gala gandrīz vai fiziski juta, ka viņš pūlas iz­prast paša sajūtas.

- Tā esmu es. Gala! - Mis Branda ma­nīja, ka Bonds sastingst.

- Jēzus Kristus! - viņš nopūtās. - Tā gan ir elle!

- Vai ar jums viss kārtībā? Vai nekas nav lauzts?

Gala juta, ka viņš sasprindzina savas rokas un kājas.

- Neliekas vis, - viņš nomurmināja. - līkai galvā ir ievainojums. Vai es runāju sakarīgi?

- Šaubu nav, - Gala atbildēja. - Tagad paklausieties!

Un viņa steigšus pastāstīja Bondam visu, ko bija uzzinājusi - vispirms par piezīmju grāmatiņu, pēc tam pārējo.

Bonda augums viņai likās ciets kā dē­lis, viņš tik tikko elpoja, klausoties šo ne­ticamo stāstu.

Kad viņi iebrauca Kenterberijā, Bonds piespieda muti pie jaunās meitenes auss.

- Es mēģināšu izmesties ārā, - viņš no­čukstēja, - un tikt pie telefona. Tā ir mū­su vienīgā cerība.

Bonds sāka rausties uz ceļiem, viņa svars bezmaz vai aizsita jaunajai meite­nei elpu.

Taču atskanēja skaļš brikšķis, un Bonds atkrita atpakaļ - virsū meitenei.

- Vēl vienu kustibu. un būsiet miris! - sa­cīja Krebsa balss - klusām, no priekšējā sēdekļa.

Līdz Dreksa uzņēmuma teritorijai vēl bija jābrauc aptuveni divdesmit minūtes! Gala sakoda zobus un atkal pūlējās da­būt Bondu pie samaņas.

Tajā brīdī, kad viņai tas izdevās, mašī­na apstājās pie kupola, un Krebss, turē­dams rokā šaujamo, raisīja vaļā saites ap abu potītēm.

Viņi saskatīja pazīstamo, mēness ap- spidēto betonu un puslokā izvietotos ap­sargus gabaliņu tālāk, pēc tam tika ie­grūsti pa durvīm. Krebss norāva gūstek­ņiem kurpes un uzstūma abus uz dzelzs laipas, kas veda kupola iekšienē.

Tur stāvēja spīdīgā raķete - skaista, nevainīga, atgādinādama gluži jaunu cik­lopa rotaļlietu.

Gaiss visapkārt neciešami oda pēc ķi­mikālijām, un Bondam likās, ka tā ir milzīga hipodermiskā šļirce, gatava ie- durties Anglijas sirdi. Neklausoties Kreb­sa niknajā rūkšanā, Bonds apstājās uz kāpnēm un pavērās augšup, lai apskatī­tu tās spožo degunu. Miljons nāvju. Mil­jons. Miljons. Miljons.

Viņa rokās? Dieva dēļ! Vai tiešām viss atkarīgs tikai no viņa?

Krebss piebakstīja Bondam ar ieroča stobru, un viņš lēnām kāpa lejup pa kāpnēm, sekodams Gaļai.

Iegājis pa Dreksa kabineta dūnām, viņš beidzot saņēmās. Pēkšņi galva bija skaidra, un gan letargija, gan sāpes pa­gaisa. Kaut kas noteikti jādara. Viņam kaut kas jāizdomā. Gan miesa, gan gars piepeši saspringa, kļūdami asi kā asme­ņi. Bonda acis atkal atguva dzīvību, sa­kāves apziņa nokrita no pleciem kā vecā čūskas āda.

Drekss bija iegājis kabinetā pirmais un tagad sēdēja pie galda. Viņam rokā bija lugers. Tas mērķēja kaut kur starp Bondu un mis Brandu. Un likās nekus­tīgs kā klints.

Bonds dzirdēja, kā aiz muguras ar dobju troksni aizveras dubultdurvis.

- Es biju viens no labākajiem šāvējiem Brandenburgas divīzijā, - Drekss laipni paziņoja. - Piesieniet dāmu pie krēsla, Krebs. Un pēc tam to vīrišķi.

Gala izmisīgi uzlūkoja Bondu.

- Jūs nešausiet. - Bonds ierunājās. - Jo neuzdrošināsieties to darīt te. kur ir tik daudz degvielas. - Viņš lēnam tuvojās galdam.

Drekss jautri pasmaidīja, vērdamies pāri ieroča stobram, kas tēmēja Bon-

dam vēderā.

- Jums ir slikta atmiņa, angli. - viņš neizteiksmīgi atteica. - Es taču jums tei­cu, ka šī telpa no šahtas ir atdalīta ar dubultdurvīm. Vēl vienu soli, un jums vairs nebūs vēdera!

Bonds ieskatījās pašpārliecinātajās, samiegtajās acīs un apstājās.

- Uz priekšu. Krebs!

Viņi abi ar mis Brandu tika cieši, sāpī­gi sasieti, piesaitējot gan rokas, gan kā­jas pie metāla krēsliem, kuri bija novie­toti zem stiklotās sienas kartes dažu pē­du attālumā viens no otra. Tad Krebss izgāja no kabineta. Pēc brītiņa viņš at­griezās ar lodlampu rokā.

Krebss nolika šo atbaidošo ierīci uz galda, iedarbināja to ar dažām lietpratī­gām rokas kustībām un iededza liesmu.

Tā iešņācās un izšāvās vairāku collu ga­rumā. Krebss paņēma šo darbarīku un tuvojās Gaļai. Viņš apstājās dažu pēdu attālumā no mis Brandas sāna.

- Kā tad būs? - Drekss drūmi noprasī­ja. - Varbūt nokārtosim to visu bez trokšņa? Mans labais Krebss šajā jomā ir īsts mākslinieks. Mēs mēdzām viņu saukt par der Zwangsmann - Pārliecinā­tāju. Nekad neaizmirsīšu, kā viņš tika galā ar pēdējo spiegu, kuru mēs abi no­ķērām. Tas bija uz dienvidiem no Rei- nas - vai ne, Krebs?

Bonds saausījās.

- Jā, mein Kapitan, - Krebss aizrautīgi ieķiķinājās. - Tas bija tas cūka beļģis.

- Tātad, - Drekss turpināja, - jums abiem tikai jāatceras. Te mēs nespēlējam nekādas godīgās spēlītes. Nekādas līdz­jūtības un tamlīdzīgu vājību. Tas ir darī­jums. - Dreksa balss, izrunājot šo vārdu, noplīkšķēja kā pātaga. - Jūs abi, - viņš pievērsās Gaļai Brandai - pie kā jūs strā­dājat?

Gala klusēja.

Jautājumu atkārtoja Krebss.

- Pie kā vien jums tīk, Krebs.

Krebsa mute pavērās. Mēle pārslīdēja pār apakšlūpu. Laikam Krebsam bija grūti elpot, un viņš spēra soli tuvāk mis Brandai.

Liesma rijīgi gaudoja.

- Stājiet! - Bonds auksti novilka. - Jau­nā dāma strādā Skotlendjardā. Un es tā­pat. - Šīs detaļas varēja atklāt, jo tām vairs nebija nozīmes. Šīs ziņas Dreksam tik un tā neko nedev a. Lai ir, kā būdams, rītdienas pēcpusdienā Skotlenjarda var vairs nebūt.