JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

- Tas jau skan labāk. - Drekss notei­ca. - Un vai kāds zina. ka esat saņemti gūstā? Vai jūs piestājāt, lai kādam pie­zvanītu?

"Ja atbildēšu, ka jā," Bonds domāja, "viņš tūlīt mūs abus nošaus un atbrīvo­sies no līķiem. Līdz ar to pēdējā iespēja apturēt raķetes izšaušanu būs zaudēta. Ja Skotlendjards kaut ko zina, kāpēc tad līdz šim neviens nav ieradies? Nē. Mums vēl var rasties izdevība kaut ko uzsākt. Varbūt viņi atradīs bentliju. Vellenss uz­trauksies, ja no manis nebūs ziņu."

- Nē, - viņš atzinās. - Ja es būtu to iz­darījis, tad viņi jau būtu klāt.

- Tā varētu būt, - Drekss apcerīgi pie­krita. - Tādā gadījumā jūs mani vairs ne­interesējat. Apsveicu, jūs padarījāt mūsu sarunu visai vieglu. Būtu daudz grūtāk, ja jūs te atrastos viens pats. Šādos mir­kļos allaž noder sievieši. Krebs, lieciet to ierīci nost. Jūs varat iet. Pasakiet pārē­jiem, kas jādara. Viņi droši vien gribēs zi­nāt, kā jārīkojas. Es vēl kādu brītiņu iz­klaidēšu mūsu viesus un tad nākšu uz vadības korpusu. Pieraugi, lai auto tiek pamatīgi sakopts. It īpaši aizmugures sē­deklis. Un sadursmes pēdas labajā pusē. Sakiet, lai nomaina visu spārnu, ja ne­pieciešams. Manis pēc, lai pieliek tai gra­bažai uguni, ja citādi nevarēs, - Drekss vēl piemetināja. - Var gadīties, ka tā mums vairs nebūs vajadzīga. - To patei­cis, viņš aprauti iesmējās. - Vai skaidrs?

- Jā, mein Kapitan. - Krebss negribī­gi nolika klusi rūcošo lodlampu uz gal­da līdzās Dreksam. - Te būs - gadīju­mam, ja jums ievajadzētos, - Krebss no­murmināja, cerīgi uzlūkodams Galu un Bondu. Pēc tam viņš izgāja pa dubult- durvlm.

Drekss nolika lugeru uz galda sev pretī. Viņš nesteidzīgi atvēra atvilktni, izņēma cigāru un aizdedza to ar galda šķiltavām. Tad iekārtojās ērtāk krēslā.

Istabā iestājās klusums, tas turpinājās vairākas minūtes, kamēr Drekss kūpi­nāja cigāru. Pēc tam šķita, ka viņš kaut ko izlēmis. Drekss vēligi uzlūkoja Bon­du.

- Jums nav ne jausmas, kā es ilgo­jos pēc kāda angļa, kurš mani uzklau­sītu, - viņš ierunājās, it kā vērstos pie preses konferences dalībniekiem. - Jūs nezināt, kā esmu alcis pastāstīt par sevi. Patiesībā pilnīga atskaite par manām darbibām un nolūkiem atro­das ārkārtīgi cienījamā Edinburgas juristu firmā. Ceru. ka viņi man pie­dos par šo ziņu glabāšanu, bet tur tās ir drošībā. - Drekss uzsmaidīja abiem klausītājiem - vispirms vienam, tad otram. - Un esmu saviem advokā­tiem devis rīkojumu atvērt aploksni pēc pirmās sekmigās raķetes izšauša­nas. Bet jums, laimīgajiem, jau ie­priekš būs zināms manis uzrakstītais. Un tad, kad jūs abi rīt pulksten div­padsmitos pa šīm atvērtajām dur­vīm, - viņš norādīja pa labi, - ierau­dzīsiet pirmo liesmu straumi, kas iz­šausies no turbīnām, un sapratīsiet, ka pēc pussekundes dzīvi sadegsiet, jums tomēr tiks tas acumirklīgais ap­mierinājums - zināt, kam par to visu jāpateicas. - Drekss pasmaidīja, at­ņirgdams zobus kā vilks.

- Gaidi, kad pūcei aste ziedēs, - Bonds pie sevis nomurmināja un skarbi piebil­da: - Turpiniet savu stāstu, frici.

Dreksa acis vienā mirklī iedegās.

- Frici… jā, es tiešām esmu vācietis - Reichsdeutscher!* - Viņa mute zem sar­kanīgajām ūsām izgaršoja šo smalko vār­du. - Un Anglijai drīz nāksies atzīt, ka tai spēj iedzīt bijāšanu arī viens vienīgs vā­cietis. Tad varbūt angli mitēsies mūs saukt par fričiem. Kārtības labad! - Pēdē­jie vārdi tika noauroti ar visu prūšu mili­tārista parādisko dedzību.

Drekss paglūnēja pāri galdam uz Bondu. Lielie, uz āru izvirzītie zobi zem sarkanīgajām ūsām nervozi kodīja te vienu nagu, te atkal citu. Tad, ar pūlēm saņēmies, Drekss paslēpa labo roku bikšu kabatā - laikam tāpēc, lai nekris­tu kārdinājumā, - un saņēma cigāru kreisajā. Viņš kādu mirkli to kūpināja, un tad, joprojām satrauktā balsi, sāka stāstīt.

- Mans īstais vārds. - Drekss paziņoja, pievērsies Bondam, - ir - grāfs Hugo fon der Drahe. Mana māte bija angliete. pēe viņas gribas tiku izglītots Anglijā līdz div­padsmit gadu vecumam. Tad es vairs ne­spēju izturēt šo netīro valsti. Pabeidzu skoloties Berlīnē un Leipeigā.

Bonds spēja iedomāties, ka šis milzī­gais rumpis ar cilvēkēdāja zobiem angļu privātskolā nevienam īpaši nepatika. Tas, ka šis cilvēks bija ārzemju grāfs ar kaudzi litulu, neko daudz viņam nepalī­dzēja.

- Kad man bija divdesmit gadu. - Drek­sa acis iemirdzējās atmiņu gaismā, - es sāku strādāt ģimenes uzņēmumā. Tas bija viens no lielā metālapstrādes kombi­nāta "Rheinmetall Borsig" uzņēmumiem. Jūs laikam nekad neesat par to dzirdējis. Ja jūs kara laikā trāpītu kāds no 88 mili- metrīgajiem lādiņiem, tas droši vien būtu bijis no mūsējiem. Mums bija brigāde ar lieliskiem metālu pazinējiem, un es izdi­bināju visu par tiem, kā arī daudz ko par gaisa kuģu būvi. Jo lidmašīnu būvētāji bija mūsu prasīgākie klienti. Tad es pir­moreiz dzirdēju par niobiju. Šajos laikos tas ir dimantu cenā. Es iestājos partijā, un gandrīz tūlīt pēc tam sākās karš. Brī­nišķīgs periods. Man bija divdesmit asto­ņi gadi, un es jau biju četrpadsmitā bru- ņutanku pulka leitnants. Mēs iztrie­cāmies cauri britu armijai Francijā j, kā nazis izduras cauri maizei. Iedvesmojoši.

Kādu brīdi Drekss ar baudu kūpināja savu cigāru, un Bonds noprata, ka viņš dūmu mākuļos gara acīm vēro degošos Beļģijas ciematus.

- Tās bija lieliskas dienas, dārgais Bond. - Drekss pastiepa garo roku un nobirdināja cigāra pelnus uz grīdas. - Bet tad es nokļuvu Brandenburgas divīzijā. Man nācās pamest meitenes un šampa­nieti, lai atgrieztos Vācijā un uzsāktu sa­gatavošanos lielai operācijai Anglijā. Di­vīzijai bija nepieciešama mana angļu va­lodas prasme. Mums visiem vajadzēja tērpties angļu uniformās. Tas būtu tik jocīgi, taču sasodītie ģenerāļi iebilda, ka tāds nodoms neesot īstenojams. Un es ti­ku pārcelts uz SS ārzemju izlūkošanas nodaļu. Pēc Heidriha nogalināšanas četr­desmit otrajā gadā to jau bija pārņēmis SS obergrupenfīrers Kaltenbrunners. Tas vīrs bija kārtīgs cilvēks, bet mans tiešais priekšnieks bija vēl labāks - oberšturm- banfīrers, - viņš ar patiesu baudu izru­nāja šo vārdu, - Oto Skorceni. Viņa tie­šajos pienākumos ietilpa ari Terorisms un sabotāža. Jauka interlūdija. mans dārgais Bond, kuras laikā varēju norēķi­nāties ar daudziem angļiem. - Drekss salti pasmaidīja, - un sagādāt sev lielu prieku. Taču, - Dreksa dūre atsitās pret galdu, - Hitleru atkal nodeva tie cūcīgie ģenerāļi, tāpēc angļiem un amerikāņiem bija ļauts izsēsties malā Francijā.

- Bēdīgi gan, - Bonds sausi piezīmēja.

- Jā, mans dārgais Bond, tas tiešām bija visai bēdīgi. - Drekss labprātāk izli­kās nesapratis ironiju. - Bet man gan tā bija visa kara kulminācija. Skorceni or­ganizēja visus savus SS Jagdverbānde sabotierus un teroristus strādāšanai ie­naidnieka aizmugurē. Katra tāda nodaļa tika sadalīta korpusos, ko dēvēja par Streifkorps, pēc tam ari Kommandos, un katra no tām saucās sava komandiera vārdā. Kļuvis par oberleitnantu, - Drekss turpināja, manāmi atplaucis, - Komman- clo Drache priekšgalā Ardenos četrdesmit ceturtajā gadā kopā ar slaveno simt piec­desmito bruņutanku brigādi izlauzos cauri amerikāņu izveidotajai frontes līni­jai. Nav šaubu, ka jūs atceraties šo efek­tīvo brigādi amerikāņu uniformās, kura sagūstīja tankus un mašīnas. Kolosāli! Kad brigādei nācās pazust, es paliku tur­pat, kur biju, nozudu pagrīdē Ardeņu me­žos - piecdesmit jūdžu attālumā no sa­biedrotajiem. Mēs bijām divdesmit - des­mit pieredzējuši vīri un desmit hitlerjū- genda vilkacēni. Tie gan bija tikai pusau­džu gados, bet visi kārtīgi zēni. Sagadījās tā, ka starp viņiem atradās jauns zellis, kuru sauca Krebss. Izrādījās, ka viņam ir zināmi talanti, tāpēc viņš dabūja šo ie­sauku - mūsu mazās, jaukās sabiedrības "izpildītājs" vai "pārliecinātājs". - Drekss uzjautrināti iespurdzās.