JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Gulēdama mersedesa aizmugures sē­dekli, Gala sakoda zobus un ievaidējās, atcerēdamās lunkanos, ložņājošos pirk­stus. kuri taustīja un knaibīja viņas mie­su, kamēr degošās, uzmācīgās acis pē­toši blenza viņas acīs, līdz beidzot Gaļai izdevās savākt mutē tik daudz siekalu, lai iespļautu viņam sejā.

Krebss pat neapstājās, lai noslaucītu seju - pēkšņi viņš nodarīja Gaļai sāpes pa īstam. Viņa tikai vienreiz iekliedzās un pēc tam laimīgā kārtā zaudēja samaņu.

Mis Branda atjēdzās brīdī, kad viņu stiepa uz mašīnu un iegrūda aizmugures sēdeklī, pēc tam uzsviežot virsi! segas. Tālāk viņi traucās pa Londonas ielām, mašīnas zvāļošanās darīja Gaļai sāpes, bet viņa dzirdēja citu mašīnu motoru rū­koņu, apdullinoši džinkstēja kāds divri­teņa zvans, kāds kaut ko uzsauca, kāds t

auto signalizēja, ierēcās motocikls, no­kauca bremzes, un jaunā meitene sapra­ta, ka atgriezusies atpakaļ reālajā pasau­lē. Apkārt bija angļi, viņas draugi. Gala pūlējās piecelties uz ceļiem un ieklieg­ties, taču Krebss laikam pamanīja šo kustību, jo vienā mirklī satvēra ar rokām meitenes potītes, aizāķēdams virvi aiz priekšējā sēdekļa spraišļa. Gala saprata, ka ir pazudusi. Piepeši pār viņas vaigiem sāka ritēt asaras. Mis Branda sāka lūgt Dievu, kaut taču kāds ierastos viņai palī­gā un kaut paspētu atsteigues laikā.

Tas bija pirms stundas, un tagad Gala pēc auto lēnās gaitas un citu motoru rū­koņas varēja noteikt, ka vini sasnieguši kādu lielu pilsētu - Meidstonu. ja vīnu veda atpakaļ uz raķetes palaišanas vietu.

Pilnīgajā klusumā, kāds valdīja visu ce­ļu, šķērsojot pilsētu, Gala piepeši izdzirdēja Krebsa balsi. Un tajā jautās satraukums.

- Mcin Kapitan, - Krebss ienmājās. - Es jau labu laiku redzu kādu mašīnu. Tā noteikti mums seko. Brauc ar neiedeg­tiem lukturiem, ieslēdzot gaismas tikai dažkārt. Tagad tā ir tikai simt jardu attā­lumā no mums. Manuprāt, tā ir koman­diera Bonda mašīna.

Drekss pārsteigti kaut ko norūca, un mis Branda manīja, ka viņa lielais au­gums pagriezās, lai aši atskatītos.

Drekss skaļi nolamājās, pēc tam iestā­jās klusums. Viņa juta, ka lielais auto palielina ātrumu.

- Ja, so was, * - Drekss norūca. Viņa balss bija domīga. - Tad jau tā viņa vecā muzeja grabaža tomēr spēj kustēties. Jo la­bāk, mans dārgais Krebs! Kā šķiet, viņš ir viens pats! - Drekss skarbi iesmējās. - Mēs liksim viņam pamatīgi paskriet, lai nopelnī­tu savu algu. Ja viņš to padzīvos, tad iebā­zīsim viņu tajā pašā maisā, kurā jau ir tas sievišķis. Ieslēdziet radio! Jāpaklausās, vai nav kāda aizķeršanās.

Atskanēja spalgs krakšķis, pēc tam Gala izdzirda premjerministra balsi, kas saistījās ar visiem lielākajiem noti­kumiem viņas dzīvē. Tā skanēja sa­raustīti, jo Drekss ieslēdza trešo ātru­mu un brauca laukā no pilsētas, "…cil­vēka intelekta radīts ierocis…", "tūk­stoš jūdžu augstumā…", "reģionā, kur patrulē Viņas Majestātes kuģi…", "būvēta tikai tādēļ, lai aizsargātu mūsu mīļoto salu…", "…ilgs miera periods…", "pirmais solis, lai cilvēks veiktu garu ceļu prom no šīs planētas…", "…sers Hugo Drekss - dižais patriots un mūsu zemes labdaris…"

Gala dzirdēja Dreksa dārdošos smiek­lus - tie pārspēja pat vēja gaudas. Tajos skanēja nicinājums un uzvaras prieks. Pēc tam radio tika izslēgts.

- Džeims, - Gala klusi nočukstēja, - man esi atlicis vairs tikai tu… Esi uzmanīgs… Bet pasteidzies.

Bonda seja bija putekļu klāta - tā atgādi­nāja masku, to bija notraipījušas mušu un naktstauriņu asinis. Bieži nācās noņemt ro­ku no stūres, lai noslaucītu aizsargbrilles. Bentlijs ripoja lieliski, un Bonds jutās pārlie­cināts, ka izdosies turēt līdzi mersedesam.

Ātrums patlaban bija deviņdesmit pie­cas jūdzes stundā, un auto atradās tieši pretī Līdskāstlai, kad viņam priekšā pēkšņi iedegās lielās gaismas un noska­nēja četrtoņu signāltaures pļerkšķis. ne­kautrīgi ieķērcot turpat vai ausī savai: "pom - pim- pom - pani".

Iespēja, ka šajā sacīkstē iesaistījusies vēl trešā mašīna, bija gluži neticama. Bonds pēc izbraukšanas no Londonas tikpat kā nebija pacenties ielūkoties at- pakaļskata spogulītī. Viņiem varēja turē­ties līdzi vienīgi sacīkšu braucējs vai kāds trakais. Bonda domas valdīja sajukums, viņš neviļus paraudzījās pa labi un ar sā­nu redzi pamanīja zemu, ugunssarkanu auto, kas jau bija vienā līmenī ar bentliju un aizbrāzās garām, apsteigdams to vis­maz par desmit jūdzēm stundā.

Bonds pamanīja uzrakstu "Alfa" un vēl otru, kas grezniem, baltiem burtiem vēstīja: "At.taboy* II". Logā pazibēja smī- nlga jauna cilvēka seja - viņš stūrēja, uzrotījis krekla piedurknes, un pacēla divus pirkstus, rādot Bondam, ka šajā sacīkstē uzvarējis. Riepas nokaucās, iz­pūtējs nokrakstēja, motors pērkonīgi rē­ca.

Bonds apbrīnā pavīpsnāja un pamāja braucējam. "Alfa romeo pārspēj pats se­vi," viņš klusībā nodomāja. "Tas droši vien ir tikpat vecs, cik mans bentlijs. Tam varētu būt trīsdesmit divi vai trīs­desmit trīs gadi. Tas trīsdesmit pirmajā gadā nespēja panākt manu "Targa Florio". Iespējams, ka šis braucējs ir no kāda še­jienes kluba. Devies mājup no kādām viesībām un iejaucies, lai parādītu, kurš te galvenais." Bonds brīnīdamies noska­tījās, kā alfas pakaļpuse aizzibēja S veida līkumā pie Lidskāstlas un izbrāzās uz garā, platā ceļa gabala, kas veda līdz Če- ringas krustojumam.

Bonds iztēlojās šī puikas uzvarošo smī- niņu. kad nonāks vienā līmenī ar Drek­su. - Ak vai, puis! Tas ir mersis… - Un kā

:: Al-a-boy (amer. sl.) - Malacis.

pārskaitīsies Drekss. dzirdēdams nekau­nīgo taures pūtienu. "Droši vien tas karst­galvis jau nobrauc simt piecas jūdzes stundā," prātoja Bonds. "Cerams, ka tas trakulis nenoskries no ceļa. Viņš noskatī­jās, kā romeo gaismas nozūd - puisis ga­tavojās apdzīšanai.

Un tur jau tas bija. Četrsimt jardu at­tālumā no bentlija pazibēja baltais mer­sedess, pēc tam arī romeo. Priekšā bija apmēram jūdze pilnīgi taisna ceļa pos­ma - gluda kā galds.

Bonds gandrīz vai juta. kā puiša kāja nospiež gāzes pedāli un grūž to vēl tālāk grīdā. Malacis!

Mersedesā Krebss pieliecās tuvāk Dreksa ausij. - Vēl viens! - viņš brīdinoši uzsauca. - Seju es nevaru saskatīt. Viņš mums tuvojas!

Drekss skaļi nolamājās. Blāvajā gais­mā, kas krita no vadības paneļa, uz­plaiksnīja viņa baltie zobi.

- Parādīsim tam sivēnam labu mācī­bu! - viņš nomurmināja, izsliedams ple­cus un ciešāk satverdams cimdotajās ro­kās stūri. Ar sānu redzi cītīgi pētīdams ro­meo purngalu parādāmies pavisam tuvu mersedesa korpusam, viņš signalizēja.

"Pom - pim - pom - pam!" nopļerkstēja taure. Maigi, tikpat kā nemanāmi Drekss pagrieza mersedesa stūri pa labi un pēc tam, kad atskanēja biedējošs metāla krakšķis, atkal izlīdzināja mašīnas gaitu.

- Bravo! Bravo! - kliedza Krebss, aiz­rāvies un uzbudināts, uzmetās ar ceļiem uz sēdekļa un lūkojās atpakaļ. - Tas bija dubultblieziens! Tas autiņš ievēlās grāvi ar vēderu uz augšu! Kā rādās, jau deg! Jā. Jau liesmo!

- Šis piemērs liks mūsu drosmīgajam misteram Bondam šo to pārdomāt! - sma­gi elpodams, nošņāca Drekss.

Taču Bonds. kura seja atgādināja sa­springtu masku, nesamazināja ātrumu, domādams tikai par atriebību, kamēr traucās pakaļ aizslīdošajam mersedesam.

Bonds bija visu redzējis. Gan grotesko sarkanā auto lidojumu pār grāvi, kad tas apgriežas atkal un atkal, gan braucēja stāvu, kas triecās uz priekšu, rokas un kājas izpletis, izmests no sēdekļa, gan pēdējo piezemēšanos ar brīkšķi, kad ma­šīna caursita dzivžogu, apvēlās augšpē­dus un ietriecās lauka smiltīs.