JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Prāts pamazītēm gremoja šo informā­ciju. Deviņdesmit grādu starpība. Tad, ja pieņemam, ka viņas cipari visu laiku bi­juši pareizi, aprēķinot mērķa atrašanās vietu Ziemeļjūrā, astoņdesmit jūdžu attā­lumā. Ja viņai bijusi taisnība. Tādā gadī­jumā viņa nebūt nav nomērķējusi raķeti uz P'rancijas vidieni. Bet Dreksa skaitļi? Deviņdesmit grādi pa kreisi no viņas Zie­meļjūras mērķa? Droši vien kaut kur Anglijā. Astoņdesmit jūdzes no Duvras. Jā, protams. Tā tas ir. Dreksa skaitļi. Iz­šaušanas plāns mazajā, melnaja grama- tiņā. Viņi iešaus raķeti tieši Londonas vi­dū!

Londonas! Tik tiešām - Londonas!

Te Gaļas sirds tiešām sakāpa viņai kakla. Tā tik ir domai Viss ir tik vienkār­ši, un tomēr cilvēks gandrīz nespēj pa­elpot, kad kaut ko tādu apjēdz.

Un tagad iedomāsimies, kas šīs par ie­rīcēm… teiksim, radars. Un kāda apķērī­ba! Tāds pats, kādam jābūt Ziemeļjūrā! Tikai šis novadīs raķeti lejā simt jardu attālumā no Bakingemas pils. Bet vai tam ir kāda nozīme, ja pati raķete pilna instrumentiem?

Iespējams, ka tas bija Dreksa nežēlī­gais sitiens viņai pa seju, kas lika Gaļas smadzenēm atrast atbildi. Pēkšņi viņa zi­nāja, ka tā ir īsta kodolgalviņa, kā atom­bumbai. Un ka Drekss ir Anglijas ienaid­nieks, kurš rit pēcpusdienā iznīcinās Londonu.

Gala izmisīgi pūlējās saprast.

Cauri griestiem, cauri šim krēslam, zemē… Tievais vadiņš - vadītājs… Tā kri­tis kā zibens no skaidrām debesīm. Un ielās būs pūļi. Pils… Auklītes ar bērniem parkā… Putni kokos. Milzīgs liesmu

zieds jūdzes platumā. Un mākonis kā sēne. Un nekas nepaliks pāri. Nekas. Ne­kas. Nekas.

- Nē. Ak, nē!

Taču kliedza viņa tikai domās. Jo tajā pašā mirky Gala,- kuras ķermenis šķieta­mi jau bija sačokurojies un melns tāpat kā miljons citu, zaudēja samaņu.

Bonds sēdēja pie sava iemīļotā Londo­nas restorāna galdiņa, tas bija divvietīgs un atradās apakšstāva zāles labajā stūrī.- Bonds vēroja cilvēkus, kuri varenā straumē plūda pa Pikadiliju un prom uz Heimārkitu.

Pulkstenis bija septiņi un četrdesmit piecas minūtes, viņš tukšoja jau otro vodku ar sauso martīni un lielu citrona šķēli, ko viņam bija atnesis Beikers - ve­cākais viesmīlis. Bonds dīki malkoja dzērienu, netikdams skaidrībā, kāpēc Gala kavējas. Tāda rīcība viņai nepavi­sam nelikās raksturīga. Gala bija tāda persona, kura noteikti piezvanītu, ja vi­ņai nāktos aizkavēties Skotlendjardā. Vellenss, ar kuru viņš bija ticies pulk­sten piecos, apgalvoja, ka Gaļai vajadzē­tu ierasties pie viņa ap sešiem.

Vellenss bija loti noraizējies par mis Brendu un nepacietīgi gaidīja vinu. Vel­lensa bažas bija tik manāmas, ka tad. kad Bonds īsos vārdos stāstīja par drošī­bas pasākumiem, lai pasargātu raķeti, viņš tikpat kā neklausījās.

Šķita, ka visu dienu cilvēki pārdeva sterliņu mārciņas, atbrīvodamies no tām. Šī panika bija sākusies Tanžerā un aši iz­platījusies gan Cīrihē. gan Ņujorkā. Mār­ciņas kurss pasaulē neganti svārstījās, kāds bija šo akciju sarīkojis. Rezultāts bi­ja tāds, ka mārciņas cena katru dienu kritās par pieciem centiem, un kurss noslīdēja aizvien zemāk. Vakara avīzēs par šīm norisēm vēstīja visi ievadraksti, un beigu beigās valsts kase bija paziņoju­si Vellensam, ka šo akciju sācis uzņē­mums "Drax Metals Ltd." Tanžerā. Šī fi­nansu operācija bija sākusies no rīta, un firma pamanījusies pārdot britu valūtu divdesmit miljonu mārciņu apmērā. Tir- «um tāds trieciens bijis par smagu - An­glijas bankai nācies iejaukties un uzpirkt kādu daļu, laĻ apstādinātu vēl ātrāku kritumu. Un tad noskaidrojies, ka pārde­vējs ir "Drax Metai".

Tagad Valsts kase gribēja zināt, kāds ir notiekošā cēlonis. Vai valūtu pārdod Drekss pats. vai kāds no viņa firmas. Un pirmo viņi bija uzmeklējuši Vellensu. Vellenss spēja apjēgt tikai to, ka ar raķeti paredzamas kaut kādas nepatik­šanas. turklāt Drekss to zina un izmanto šis zināšanas. Tāpēc viņš tūlīt devās ap­spriesties uz Apgādes ministriju, taču tur noraidīja jelkādas šaubas par raķetes sekmīgu palaišanu. Neesot, nekāda ie­mesla domāt, ka izmēģinājums varētu ciest neveiksmi. Un pat tajā gadījumā, ja pirmā raķetes izšaušana ciestu ne­veiksmi, tā neizraisītu lielākas nepa­tikšanas par pārspriedumiem, kas attie­cas uz tehnisko sagatavotību un deta­ļām. Visādā ziņā - lai ar raķeti notiktu, kas notikdams, uz britu finansēm nekam nevajadzētu atstāt iespaidu. Nē, viņi gan nedomājot, ka būtu jārunā par to ar premjerministru. "Drax Metai" esot liels uzņēmums. Varbūt tur kāds darbojas kādas ārzemju valdības labā. Argentīnas uzdevumā. Vai pat Krievijas. Kāds, ku­ram ir lieli sterliņu mārciņu uzkrājumi. Taču ar ministriju tam nav nekāda saka­ra. Un ar raķeti ari ne Tā tikšot palaista tieši norunātajā laikā, rit pēcpusdienā.

Vellensam šķita, ka tas viss izklausās sakarīgi, bet viņš tik un tā nespēja nomie­rināties. Viņam nepatika mīklas un noslē­pumainība, tāpēc viņš meklēja atviegloju­mu sarunā ar Bondu. Vispirms - viņš gri­bot pajautāt Gaļai, vai meitene redzējusi kādas telegrammas no Tanžeras. Un vai Drekss kaut ko teicis, tādas saņemdams.

Bonds jutās pārliecināts, ka Gala no­teikti šādas telegrammas pieminētu, ja tādas būtu pienākušas - viņš tā arī pa­teica Vellensam. Abi apspriedās vēl maz­liet, un tad Bonds devās projām - uz sa­vu departamentu, kur viņu gaidīja M.

M. interesēja viss, arī viru noskūtās galvas un ūsas. Viņš pamatīgi iztaujāja Bondu. Kad Bonds bija izstāstījis arī sa­vu pēdējo sarunu ar Vellensu, M. ilgu laiku sēdēja klusēdams, domās iegrimis.

- Nulle nulle septiņi, - M. beidzot ieru­nājās, - tā būšana man nepavisam nepa­tīk. Tur notiek kaut kas nelāgs, bet, teik­šu gan. es neko nesaprotu. Un netieku nekādā skaidrībā, kur. un kā es varētu iejaukties. Visi fakti ir zināmi īpašajai nodaļai, ministrijai, un, Dievs mans lieci­nieks. man nav nekā, ko piebilst. Pat tad, ja es pārmītu kādu vārdu ar prem­jerministru, kaut gan tā nebūtu koleģiāla rīcība, ja runājam par Vellensu, ko tad lai es saku? Kur ir fakti? Ko tas viss no­zīmē? Pavei. ir taču tikai pieņēmumi, ka tur ir kaut kas tāds, kas nelabi ož. Var­būt pal pamatīgi smird. Un, - viņš piebil­da. - smaka var sniegties visai tālu, ja vien es nekļūdos.

- Hra, - šis vīrs pēc mirkļa turpināja, uzlūkodams Bondu, un skatiens bija ne­parasti satraukts. - Laikam jau šajā rei­zē viss ir atkarīgs nojums. Un no jaunās meitenes. Jums laimējies - viņa ir profe­sionāle! Vai vēlaties vēl kaut ko? Vai fes varu izdarīt kaut ko jūsu labā?

- Nē. paldies, ser, - Bonds novilka. Un devās prom pa labi pazīstamajiem gaite­ņiem. pēc tam nobrauca liftā līdz savam kabinetam, kur izbiedēja Loēliju Ponson- biju, noskūpstīdams viņu un novēlēdams labu vakaru. Kaut ko tādu Bonds atļāvās vienīgi Ziemsvētkos un viņas dzimšanas dienā, un tomēr tās bija visai bīstamas darbības.

Bonds izdzēra atlikušo martīni un ie­skatījās pulkstenī Tas jau rādīja astoņi, un pēkšņi Bonds nodrebēja.

Viņš piecēlās no galdiņa un steidzās pie telefona.

Skotlendjardā atbildēja, ka Vellenss jau esot viņu meklējis, bet patlaban vakariņojot kopā ar valdības pārstāvjiem. Vai koman­dieris Bonds, lūdzu, nepaliktu pie aparāta? Bonds nepacietīgi gaidīja. Viņam šķita, ka visas līdzšinējās nenoteiktās bailes tagad saplūdušas melnajā bakelīta klausulē. Viņš iztēlojās pieklājīgu, vienaldzīgu seju rindas. Uniformā tērpts viesmīlis nesteidzīgi devās pie Vellensa. Un ātri atvilka krēslu. Vellenss nemanāmi izgāja no zāles. Soļi dobji atbal­sojās gaiteņu mūros.