JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Piemēram, tā, kā tagad. Drekss nolie­cās pār stūri, pūlēdamies tikt garām trei- lerim sešdesmit pēdu garumā, bet uz šo­sejas nebija daudz brīvas vietas apdzīša­nai, jo kāds nemitīgi brauca pretī. Uz ceļa bija aizsprostojums, Drekss samazi­nāja ātrumu un sāka neganti signalizēt.

Gaļas roka šajā brīdī pasniedzās pa kreisi un nozuda zem mēteļa.

Taču to satvēra otra roka. vijīga kā čūska.

- Noķēru gan!

Krebss bija pārliecies pār sēdekļa at­zveltni. Viņa roka - zem lietusmēteļa kro­kām satvērusi Gaļas pirkstus ar visu pie­zīmju grāmatiņu.

Gala sēdēja kā sastingusi melnā ledū. Un ar visu spēku centās izraut roku. Bet tas neizdevās. Krebss bija uzgūlis tai ar visu savu svaru.

Drekss bija ticis garām treilerim, ta­gad ceļš bija tukšs.

- Lūdzu, apturiet auto, mein Kapitān! Mis Brenda ir spiedze.

Drekss izbrīnīti palūkojās pa labi. Ar redzēto viņam pietika. Viņš ātri aptaustī­ja bikšu aizmugures kabatu, bet pēc tam - lēnām un savaldīgi - uzlika roku atpakaļ uz stūres. Pa kreisi izliecās krass pagrieziens uz Merevortu.

- Turiet viņu! - Drekss pavēlēja. Viņš nobremzēja tā, ka riepas nokau- cās, mainīja virzienu un iegrieza mašī­nu sānceļā. Pabraucis pārsimt jardu tālāk, Drekss apstādināja mašīnu ceļa malā.

Drekss pārlūkoja ceļu. Tas bija tukšs. Viņš pastiepa cimdoto roku un pavilka Gaļas seju uz savu pusi.

- Kas tas?

- Es varu paskaidrot, ser Hugo. - Gala centās cīnīties pretī šausmām un izmisu­mam, kurš noteikti parādījās viņas se­jā. -Tā ir kļūda. Es negribēju…

Dusmīgi paraustījusi plecus, viņa iz­mantoja šo brīdi, lai ar labo roku paslēp­tu aiz muguras un ādas sēdekļa malas cimdu pāri.

- Sehen sie her, mein Kapitān!* Manī­ju, ka viņa piespiedās jums cieši klāt - tas • likās tik savādi.

Ar otru roku Krebss izrāva jaunajai meitenei lietusmēteli. Un tur tie bija - sa­liektie un nobālušie kreisās rokas pirk­sti, sakrampējušies ap piezīmju grāmati­ņas vākiem. Un tā joprojām bija pēdas attālumā no Dreksa bikšu kabatas.

-Tā.

Šis vārds tika izteikts nāvīgi saltā tonī. un tajā bija saklausāma satriecoša no- lemgtība, kas uzdvesa drebuļus.

Drekss palaida vaļā Gaļas zodu. bet viņas baiļpilnās acis palika piesaistītas Dreksa redzokļiem.

Aiz miermīlīgās fasādes - sārtās ādas un sarkanīgās vaigu bārdas - pēk­šņi jautās auksta cietsirdība. Šis bija gluži cits cilvēks. Tas, kurš bija slēpies aiz maskas. Radījums, kurš bija iekār­tojies zem plakanā akmens, ko Gala pacēlusi.

Drekss atkal aplūkoja ceļu - vienu un otru pusi.

Tad, uzmanīgi ieskatoties piepeši tik satrauktajās zilajās acis, viņš novilka šo- fera cimdu no kreisās rokas un. saņēmis to labajā, no visa spēka zvēla Gaļai pa seju.

No mis Brandas aizžņaugtās rīkles izlauzās īss, aprauts kliedziens. Pār vi­ņas vaigiem plūda sāpju asaras. Pēkšņi viņa sāka cīnīties - tik neganti kā vāj­prātīgā.

Mis Branda pretojās, cik stipri vien spēdama - viņu turēja divas dzelzscietas rokas. Ar brīvo - labo - roku viņa pūlējās sasniegt otra uzbrucēja seju un piekļūt acīm. Taču Krebsam izdevās izvairīties un pastiprināt spiedienu ap viņas rīkli. Viņš tikai nikni šņāca, kad jaunās meite­nes nagi plēsa nost ādu no viņa delnām, kaut gan ar lietpratīgu aci redzēja, ka vi­ņas pretošanās top aizvien vārgāka.

Drekss, uzmanīdams ceļu, mierīgi noskatījās, kā Krebss nomāca Gaļas pre­tošanos, pēc tam iedarbināja auto un sā­ka piesardzīgi braukt uz priekšu pa meža ceļu. Un apmierināti norūca, pamanījis, ka viņi nokļuvuši uz smago mašīnu iz­dangāta meža ceļa. un apstādināja auto tikai tad, kad šoseja jau bija palikusi diezgan patālu.

Gala attapās tikai tad. kad vairs nebi­ja dzirdams motora radītais troksnis, un dzirdēja Dreksa balsi sakām: "Tur!" Viņa pirksts norādīja kādu vietu meitenes galvaskausā virs kreisās auss Krebsa roka atrāvās no Gaļas rīkles un viņa at­viegloti sabruka uz priekšu, tverdama gaisu. Tad kaut kas ar krakšķi triecās pret meitenes galvu - tieši tajā vietā, kur bija norādīts, sekoja sāpju uzplaiksnī­jums, kas ilga tikai vienu mirkli, pēc tam viss satumsa.

Pēc stundas garāmgājēji redzēja baltu mersedesu piebraucam pie neliela nami­ņa Bakingemas pils galā pie Eberijstrī- tas, un no tā divi laipni džentlmeņi palī­dzēja izkāpt slimai meitenei. Tie, kuri at­radās tuvāk, varēja vērot, ka nelaimīgās meitenes seja bija bāla, acis aizvērtas un laipnajiem džentlmeņiem bezmaz nācās viņu nest augšā pa kāpnēm. Lielākais džentlmenis ar sarkano seju un vaigu- bārdu skaļā balsī sacīja otram, ka naba­ga Mildreda apsolījusies vairs neiet ārā, kamēr neatlabs. Cik bēdīgi!

Gala atjēdzās lielā augšstāva telpā, kura likās pilna ar kaut kādiem mehā­nismiem. Viņa bija pamatīgi piesaitēta pie krēsla. Drausmīgi sāpēja galva. Galā juta, ka lūpas piepampušas, un ari viens vaigs likās uzbildis, droši vien bija ari zils.

Logam priekšā bija aizvilkti biezi aiz­kari, istabā oda pēc sasmakuma un pelē­juma - tā laikam tika reti lietota. Uz tām dažām mēbelēm, kuras tur atradās, bija bieza putekļu kārta, vienīgi mašīnu hro­mētās un melnkoka daļas likās tīras un jaunas. -Gala iedomājās, ka varbūt no­kļuvusi slimnīcā. Viņa aizvēra acis un mēģināja apdomāt notikušo. Taču neko daudz mis Branda nespēja atcerēties. Vi­ņa pavadīja vairākas minūtes, ielūkoda­mās sevī, un tikai tad atkal atvēra acis.

Drekss, pagriezis viņai muguru, pētīja kādas mašīnas daļas. Tā atgādināja lieju radioaparātu. Gala varēja saskatīt vēl trīs līdzīgas mašīnas, un no vienas tievs metāla vadiņš stiepās augšup un nozuda caurumā, kas bija izsists griestos. Telpu apgaismoja vairākas garas lampas - kat­rā bija ieskrūvēta viena kaila daudzvatu spuldze.

Pa kreisi no mis Brandas atskanēja kaut kādi tinkšķi. Pagriezusi sāpošās acis, kas slēpās aiz pusaizvērtajiem plakstiem, par spīti aizvien pieaugošajām galvassāpēm, viņa ieraudzīja Krebsa stāvu. Krebss bija pārliecies pār elek­trisko ģeneratoru, kas atradās uz grīdas. Tam līdzās stāvēja kaut kāds motors, kas radīja troksni. Krebss šad un tad satvēra rokturi un parāva to. Tajā mirklī atskanēja tādas kā šķavas, pēc tam tink­šķi atsākās no jauna.

- Ak, sasodītais muļķi! - Drekss vācis­ki uzsauca. - Pasteidzieties taču! Man vēl jāaiziet apmeklēt tos stulbeņus tur, mi­nistrijā.

- Tūlīt, mein Kapitan! - Krebss pa­klausīgi attrauca. Un atkal satvēra rok­turi. Šajā reizē pēc vairākiem mēģināju­miem motors nošķaudījās un sāka rūkt.

- Vai tas griežoties netaisīs pārāk lielu troksni? - Drekss noprasīja.

- Nē, mein Kapitan. Šī istaba ir trok­šņu necaurlaidīga, - Krebss atteica. - Dok­tors Valters apgalvoja, ka ārpusē nekas nebūšot dzirdams.

Gala aizvēra acis un nolēma, ka vienī­gais glābiņš ir - iespējami ilgāk izlikties

paģībušai. Vai abi sadomājuši viņu noga­lināt? Tepat, šajā istabā? Un kas tās ir par mašīnām? Tā kā telegrāfs, tā kā ra­dars. Un tas izliektais stikla ekrāns virs. Dreksa galvas, kas šad tad uzliesmoja, kad Drekss nospieda taustiņus un grozī­ja kloķus.

Palēnām Gaļas prāts atkal sāka dar­boties. Kāpēc, piemēram, Drekss sācis runāt lieliskā vācu valodā? Un kāpēc Krebss viņu uzrunā Herr Kapit 'ān? Un tie skaitļi melnajā grāmatiņā? Kādēļ viņa gandrīz tika nogalēta tāpēc, ka tos redzē­jusi? Ko tie nozīmē?

Deviņdesmit grādi, deviņdesmit grā­di…