JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Ātri traucošajā mersedesā Gala grem­dējās domās. Nakts bija aizritējusi gluži mierīgi, bez kādiem īpašiem atgadīju­miem, rīts pagāja, savedot kārtībā raķe­tes palaišanas vietu, aizvācot visu, kas varētu aizdegties. Drekss nepieminēja ie­priekšējās dienas notikumus un izturē­jās tāpat kā parasti. Mis Branda bija sa­gatavojusi pēdējo laika apstākļu atskaiti, un Dreksam pašam vajadzēja to pārbau­dīt. Drekss, kā aizvien, aizsūtīja pakaļ Valteram. Pa savu spiegošanas actiņu Gala bija noskatījusies, kā cipari tiek ie­rakstīti Dreksa melnajā piezīmju grāma­tiņā.

Tā bija karsta, saulaina diena, un Drekss vadīja mašīnu, uzrotījis krekla piedurknes. Mis Branda vērās lejup un pa kreisi - turp. kur no kabatas bikšu aizmugurē rēgojās mazas grāmatiņas augšmala. Iespējams, ka šis brauciens ir viņas pēdējā izdevība. Gala kopš vakar­vakara jutās kā pavisam cita persona. Varbūt Bonds pamodinājis viņā spītības garu, vai arī sekretāres tēlošana tik ilgu laiku bija jauno meiteni aizkaitinājusi, bet var ari gadīties, ka vainīgs bija satri­cinājums pēc klints nobrukuma. Jo tikai tagad - pēc daudziem mierīgiem mēne­šiem - viņa bija sapratusi, ka spēlē bīs­tamu spēli. Tāpēc tagad Gala nolēma, ka pienācis laiks uzņemties risku. Raķetes lidojuma plāns viņai bija pazīstams, tā­dēļ likās interesanti atklāt noslēpumu, kas slēpjas melnajā piezīmju grāmatiņā. Tas nešķita pārāk grūti.

Itin kā neviļus Gala novietoja savu sa­locīto lietusmēteli starp sevi un Dreksu. Topašbrīd viņa izlikās iekārtojamies ēr­tāk, pavirzīdamās Dreksam tuvāk par collu vai divām, novietodama rokas lie­tusmēteļa krokās. Tad mis Branda saka gaidīt.

Izdevīgs gadījums radās - kā jau viņa bija cerējusi - Meidstonas trauksmainās satiksmes dēļ. Drekss mēģināja tikt pāri krustojumam pie sarkanās gaismas - tas notika Kingstrītas un Geibrielshilas stū­ri - taču pārējās mašīnas brauca pārāk lēni, un mersedess palika iespiests starp citiem satiksmes līdzekļiem. Priekšā vil­kās nobružāts gulamfurgons. Gala to pa­manīja, kad gaismas mainījās - Drekss bija nolēmis aizspraukties furgonam priekšā, lai parādītu tā īpašniekam, ka saskarē ar mersedesa īpašniekiem cilvē­kam nepieciešamas labas manieres. Viņš bija lielisks braucējs, taču atriebīgs un nepacietīgs vīrs. kuram vienmēr bojāja nervus visi auto, kuru dēl nācās aizkavē­ties. Viņam mūždien gribējās kādam sevi parādīt, lai paliktu atmiņā uz ilgāku lai­ku.

Kad iedegās zaļā gaisma, Drekss sāka neganti signalizēt, izdarīja izrāvienu pa la­bi, palielināja ātrumu un brutāli traucās uz priekšu, nikni purinādams galvu, kad apdzina furgonu - lai tā šoferis redzētu.

Saprotams, ka tik sarežģīta manevra laikā nebija nekas neparasts sazvelties uz priekšu, un Gala pieskārās Dreksam.

Tajā mirkli viņas kreisā roka ienira zem lietusmēteļa, un pirksi i sataustīja un iz­vilka no kabatas grāmatiņu - tas viss no­tika vienas spējas kustības laikā. Pēc tam roka nozuda atpakaļ mēteļa krokās, un Drekss, tajā bridi koncentrējies tikai uz mašīnām un izredzēm tikt pāri gājēju pārejai, nenotriecot divas sievietes un puiku, kuri jau bija pusceļā.

Gala gatavojās nākamajām grūtī­bām - Dreksa dusmīgajam rūcienam, kad viņa - protams, padevīgā un lū­dzošā balsī - pajautās, vai nevarētu uz mirkli izkāpt, lai nopūderetu degu­nu. *

Apstāšanās pie benzīntanka bija bīs­tama. Drekss varēja nolemt, ka jāielej degviela. Pilnīgi iespējams, ka ari nauda atradās bikšu aizmugures kabatiņā. Vai te bija kāda viesnīca ar bāru? Jā, Gala atcerējās - te bija mājvieta "Tomass Vai- jets", kura atradās Meidstonas nomalē. Un degvielas uzpildes stacijas tur nebija. Mis Branda sāka nemierīgi dīdīties. Un parāva mazliet atpakaļ mēteli, kas gulēja viņai klēpi. Pēc tam viņa noklepojās.

- Ai, atvainojiet, ser Hugo! - jaunā meitene aizžņaugtā balsī ieminējās.

- Jā. Kas ir?

- Piedodiet, man loti žēl, ser Hugo. Vai jūs varētu uz isu mirklīti pieturēt? Es gribu… tas ir, man būtu jānopūderē de­guns. Cik muļķīgi! Es atvainojos.

- Ak Jēzu! - Drekss norūca. - Kādēļ tad jūs ne… Ak, labi. Lai notiek. Atradī­sim kādu vietu, kur piestāt.

Viņš ūsās kaut ko nomurmināja, taču samazināja ātrumu.

- Tepat aiz likuma jābūt viesnīcai, - Ga­la nervozi ieteicās. - Es jums ļoti patei­cos, ser Hugo. Cik muļķīgi, ka es nepa­spēju… Tas nebūs ilgi. Jā gan, tur tā ir.

Auto pieripoja pie mājvietas durvīm un spēji nobremzēja.

- Pasteidzieties! Ejiet ātri! - Drekss pukojās, kamēr Gala, atstājusi mašīnas durvis vaļā, paklausīgi aiztraucās pa grantēto celiņu, cieši savilkusi sev apkārt lietusmēteli ar dārgo noslēpumu.

Mis Branda ieslēdzās tualetē un atvē­ra piezīmju grāmatiņu.

Ieraksti izskatījās tieši tā, kā viņa bija paredzējusi. Katrā lappusē zem datuma kārtīgi sarakstītas skaitļu rindas. Atmo­sfēras spiediens, vēja ātrums, tempera­tūra, tieši tā, kā viņa bija pierakstījusi no

Gaisa spēku ziņojumiem. Un katras lap­puses apakšā iespējamie žirokompasu rādījumi.

Gala sarauca pier. Jau no pirmā acu uzmetiena viņa pamanīja, ka šie ir pavi­sam citi skaitļi. Dreksa aprēķiniem nebi­ja nekāda sakara ar \inas aplēsēm.

Gala pievērsās pēdējam ierakstam, kurā jābūt aprēķiniem šai dienai. Pēc tiem iznāca, ka viņa kļūdījusies par gandrīz deviņdesmit grādiem. Ja raķete tiktu izšauta pēc viņas lidojuma plāna, tā nokristu kaut kur Francijā. Gala apju­kusi ieskatījās savā sejas atspulga spo­gulī virs izlietnes. Kādā kārtā viņa būtu varējusi tik briesmīgi kļūdīties? Un kā­pēc Drekss ne reizi viņai neaizrādīja? At­bildi meklēdama, mis Branda vēlreiz ātri izšķirstīja piezīmju grāmatiņu, un patie­si - katru dienu viņa kļūdījusies par de­viņdesmit grādiem, ja raķete būtu jāiz­šauj pēc viņas plāna. Un tomēr - viņa nekādā ziņā nevarēja tā maldīties. Vai ministrijai būtu zināms par šiem slepe­najiem aprēķiniem? Un kāpēc vispār tiem jābūt slepeniem?

Piepeši Gaļas izbrīns pārvērtās bailēs. Viņai kaut kādā kārtā klusi un mierīgi jānokļūst Londonā un jāaprunājas ar kā­du. Pat tajā gadījumā, ja viņu uzskatītu par jukušu un gaisa jaucēju.

Viņa vēsi pāršķīra dažas grāmatiņas lapas, izņēma no somiņas nagu vīlīti un, cik kārtīgi vien spēdama, izgrieza vienu paraugam, saritināja to cietā lodītē un paslēpa vienā no cimdu pirkstgaliem.

Gala atkal aplūkoja savu seju spoguli. Tā bija bāla, un viņa ātri saberzēja vai­gus, lai tie atgūtu krāsu. Tad noskaņojās tā, lai izskatītos pēc nokautrējušās sekre­tāres, un steidzās laukā no viesnīcas - pa grantēto taciņu pie mašīnas, slēpdama piezīmju grāmatiņu lietusmēteļa krokās.

Mersedesa motors darbojās. Drekss viņu nepacietīgi uzlūkoja, kamēr viņa ie­rausās atpakaļ savā sēdeklī.

- Braucam! Braucam! - Drekss noburk­šķēja, ieslēgdams trešo ātrumu un aizcirz­dams durvis tik ātri, ka bezmaz iecirta ta­jās mis Brandas potiti. Riepas iekaucās 1 uz grantētā ceļa, un auto brāzās laukā no stāvlaukuma uz Londonas šosejas.

Gala atkrita atpakaļ, tomēr atcerējās par salocīto lietusmēteli un, izskatīda­mās vainīga, novietoja to starp sevi un braucēju.

Viņa skatījās, kā spidometrs rāda aiz­vien lielāku ātrumu, un Drekss stūrē smago auto pa ceļa vidu.

Gala mēģināja atcerēties, ko agrāk mācījusies. Jānovērš uzmanība, piespie­žot kādā citā vietā. Jāpiesaista tā kādai citai ķermeņdaļai. Jāpiesaista… Upuris nedrīkst justies netraucēts. Viņa jutek­ļiem jābūt saspringtiem. Viņš nedrīkst just pieskārienu savam ķermenim… Va­jadzīga anestēzija - kāds spēcīgs sti­muls…