JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Nometies ceļos, Bonds aplūkoja mis Brandu, kura patlaban bija pārvērtusies līdz nepazīšanai - kļuvusi par atbaidošu, baltu putnubiedēkli, kaut gan vēl pirms īsa laiksprīža bija skaistākā meitene, kādu viņam līdz šim gadījies redzēt. Pa Gaļas seju ritēja Bonda asinis, un viņš saspringti gaidīja, lūgdams Dievu, lai meitene atver acis.

Kad - pēc dažām minūtēm - tā notika, atvieglojums bija tik liels, ka Bonds novēr­sās un sāka rīstīties - viņam kļuva nelabi.

Kad kuņģa krampji beidzās, Bonds sa­juta Gaļas roku savos matos. Viņš pa­skatījās apkārt 'vjn pamanīja, ka meitene samirkšķina acis, viņu pamanījusi. Gala paraustīja viņa matus un norādīja kaut kur augstāk - uz klintīm. Tajā mirklī abiem līdzās atkal nobira vesels lērums sīku krīta šķembu.

• Bonds grīļīgi piecēlās, izriezdams ple­cus un iztaisnodams muguru, un tad vi­ņi abi metās lejup no krita kalna, kumu- rodami projām no klints krātera, no kura

bija izdevies izsprukt.

Asās smiltis zem kājām likās mīkstas kā samts. Abi nokrita tajās visā augumā, iegrābdamies ar kaļķainajām rokām, it kā šis rūsganais zelts spētu nomazgāt netīro baltumu. Tad ari Gala saverkšķīja seju - viņai kļuva nelabi, un Bonds parā­pās dažus solus tālāk, lai atstātu meiteni vienu. Viņš uzrausās stāvus, turēdamies pie vientuļa krita bluķa neliela auto lie­lumā, un tad beidzot pievērsa asinīm pieplūdušo skatienu tai ellei, kura bez­maz bija viņus aprijusi.

Klinšu pakāji jau skaloja paisuma ūdens, tas applūdināja ari nobrukuma sekas - gružus, ko bija atrāvusi līdzi krīta gabalu un šķembu lavīna. Baltie putekļi, kas bija sacēlušies pēc nobrukuma, no­klāja gandrīz vai veselu akru. Augstāk ie­zīmējās robota plaisa, aiz kuras zilgoja

debess, lai gan agrāk klintsaugša pret ap­vārsni bija likusies gluži taisna. Tuvumā vairs nemanīja nekādus juras putnus, un Bonds apjauta, ka briesmu sajūta liks. tiem dienām ilgi nerādities tuvumā.

Viņi bija izglābušies tāpēc, ka atradās tuvu klintij - tā izglāba abiem dzīvību. Un ari nelielais padziļinājums, ko ūdens bija izgrauzis klints pakājē. Viņus bija aprakušas sīkākas atlūzas. Smagākās, no kurām katra būtu varējusi viņus pie­beigt, bija aizlidojušas tālāk - tuvākā at­radās vairāku pēdu attālumā. Arī Bonda labā roka palika brīva tādēļ, ka atradās klints tuvumā, tāpēc viņiem izdevās iz- rausties no gružu kaudzes. Bonds sapra­ta - ja kāds instinkts nebūtu licis viņam vienā mirklī nosegt Galu ar savu ķermeni tajā brīdī, kad lavīna gāzās lejup, abi jau varēja būt miruši.

Bonds juta viņas roku uz sava pleca. Neskatīdamies uz mis Brandu, viņš apvi­ja roku ap meitenes vidukli, un abi devās uz svētīgo jūru, lai pateicīgi ļautu saviem augumiem pagurumā iekrist seklumā.

Pēc desmit minūtēm tie abi, kas iznā­ca atpakaļ uz smilšu sēres dažu jardu attālumā no nobrukuma vietas - pie

klints, kur gulēja drēbes, - jau atgādinā­ja cilvēkveidīgas būtnes Abi bija pilnīgi kaili. Apakšveļas skrandas bija palikušas kaut kur zem krr a pn:ck::em. Tās bija norautas, cīnoties laukā n irazu kau­dzes.

Taču gluži kā cilvēki, kas izglābušies pēc kuģa katastrofas, viņi nelikās par sa­vu kailumu ne zinis. Nomazgājuši putek­ļu slāni, izskalojuši gan matus, gan mu­tes ar sāļo ūdeni, abi jutās nomocīti un novārguši, taču pēc tam. kad bija apģēr­bušies un likuši lietā Gaļas ķemmi, vairs tikpat kā nevarēja manīt, ko tie pārcietu­ši.

Viņi sēdēja, muguras pret klinti at­balstījuši. Bonds aizdedza pirmo gardo cigareti, ievilkdams dūmus dziļi plaušās un pēc tam lēnām tos izpūzdams pa nā­sīm. Kad Gala bija padarbojusies ar pū­deri un lūpukrāsu, Bonds aizdedza ciga­reti arī viņai. Un, kad Bonds to viņai pa­sniedza, abi pirmoreiz ieskatījās viens ot­ram acīs un pasmaidīja. Pēc tam viņi sē­dēja un klusējot raudzījās uz jūru - ap­brīnoja zeltaino panorāmu, kura patla­ban likās tikpat skaista kā agrāk… un tomēr pilnīgi cita.

Šo klusumu pārtrauca Bonds.

- Jā gan, zvēru pie Dieva, - viņš no­murmināja. - Maz pietrūka…

- Es nemaz nespēju apjēgt, kas īsti noti­ka, - Gala noteica. - Ja nu vienīgi to, ka jūs izglābāt man dzīvību. - Viņa uzlika delnu uz Bonda rokas, bet pēc tam to noņēma.

- Ja nebūtu jūsu, es jau būtu miris, - at­bildēja Bonds, - ja būtu palicis tur, kur atrados… - Viņš paraustīja plecus.

Tad viņš pagriezās un uzlūkoja mis Brandu.

- Jādomā, ka jūs apjēdzat, - viņš neiz­teiksmīgi nomurmināja, - ka to klints- bluķi kāds nogrūda, lai tas uzkristu mums virsū? - Gala pavērās viņā, acis iepletusi. - Ja mēs pameklētu tur, aug­šā, - Bonds turpināja, pamādams uz nobrukuma vietas pusi, - tad atrastu di­vas vai trīs urbuma vietas. Un dinamīta pēdas. Es redzēju dūmus un dzirdēju sprādziena blīkšķi īsu mirkli pirms tam, kad klintsbluķis gāzās lejā. Un kaijas arī dzirdēja, - viņš piebilda.

- Un vēl kas, - Bonds pēc īsa klu- sumbrīža turpināja, - tas noteikti nav ti­kai Krebss vien. Tas tika darīts atklāti, jo šī vieta ir saskatāma no vadības korpu­sa. Un šo plānu īstenojuši vairāki labi organizēti cilvēki. Mēs esam izspiegoti jau kopš tā mirkļa, kad pa klints taku kāpām lejā uz lieda^ :

Gaļas acu izteiksme liecināja, ka vī­na sapratusi. Tajās uzplaiksnīja ari bai­les.

- Ko mums tagad darit? - viņa sa­traukti vaicāja. - Un kādēļ tas viss?

- Viņi gribēja mūs nogalināt, - Bonds mierīgi atteica, - tādēļ mums jāpaliek dzīviem. Kādēļ tas vajadzīgs, to mums vajadzēs noskaidrot. Redziet, - viņš tur­pināja, - baidos, ka arī Vellenss mums neko daudz nevarēs palīdzēt. Kad šie cil­vēki pārliecinājās, ka atlūzas tiešām mūs apbērušas, tie steigšus aizgāja no klints- augšas - cik aši vien spēdami. Viņi nolē­ma - ja ari kāds redzējis klintsbluķi krī­tam vai kaut ko dzirdējis, tad īpaši neuz­trauksies. Šī klintaine stiepjas divdesmit jūdžu attālumā, un līdz vasarai te ne­mēdz būt daudz ļaužu. Ja krasta sardze dzirdējusi sprādzienu, varbūt būs to ie­rakstījusi notikumu reģistrā. Taču man šķiet, ka pavasari te var būt daudz no- brukumu. Ziemas sals sasaldē ledū ūdeni simtgadīgo klinšu plaisās, tā paplašinot tās. Mūsu draugi nogaidis. Un tad, kad mēs vakarā neatgriezīsimies, dosies pie krasta sardzes un policistiem, lūgdami mūs uzmeklēt. Un cietis klusu par noti­kušo, kamēr paisuma laikā uzplūdušais ūdens būs pārvērtis krita putekļus biez­putrā. - Bonds norādīja uz nobrukuša- jām krīta atlūzām. - Šis plāns ir visai asprātīgs. Un arī tajā gadījumā, ja Vel­lenss mums noticētu, pierādījumu nav tik daudz, lai premjerministrs iejauktos norisēs ar raķeti. Tā ir tik sasodīti nozī­mīga būšana. Visa pasaule gaida, kas būs - izdosies vai neizdosies. Turklāt - ko tad mēs varam pastāstīt? Ko, pie velna, tas viss var nozīmēt? Kā rādās, tad daži no tiem sasodītajiem vāciešiem līdz piekt­dienai gribējuši mūs novākt. Bet kā­lab? - Bonds apklusa. - Mums jātiek par to skaidrībā, Gala. Tā ir netīra lieta, bet mums pašiem jātiek ar to galā!

Viņš ieskatījās mis Brandai acīs.

- Kā tad būs?

Gala aprauti iesmējās.

- Nekļūstiet smieklīgs! - viņa novil­ka. - Mums taču maksā tieši par to. Pro­tams. ka mēs visu izdibināsim. Es arī do­māju, ka Londona mums neko daudz ne­var palīdzēt. Mēs kļūsim smieklīgi, ja zvanīsim un ziņosim, ka mums uz galvas brūk klintis. Mums prasīs, kāpēc vazāja­mies apkārt pa klintaini bez drēbēm mu­gurā, nevis pildām savus pienākumus.