JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Bonds pavīpsnāja.

- Vēl pagulēsim te desmit minūtes, lai apžāvētos, - viņš lūdzoši sacīja. - Kā jums šķiet, ko mums vajadzēja darīt šajā pēc­pusdienā? Noņemt pirkstu nospiedu­mus? Jūs, policisti, taču arvien vispirms domājat par to. - Pamanījis, ka mis Branda sastingst, viņš nokaunējās. Un mierinoši pacēla roku. - Ne jau to es gri­bēju teikt, - Bonds turpināja. - Vai jūs saprotat, ka mēs šajā pēcpusdienā esam paveikuši to, kas bija jāpaveic? Mēs pie­spiedām ienaidnieku rīkoties. Tagad būtu jāsper nākamais solis un jāuzzina, kas šis ienaidnieks tāds ir un kādēļ gribējis dabūt mūs nost no ceļa. Un tad, ja sadabūsim pietiekami daudz pierādījumu, ka raķetei draud sabotāža, varēsim apgriezt visu teri­toriju ar kājām gaisā, izmēģinājuma šā­viens tiks atlikts, un pie velna politiku!

Viņa uzlēca kājās.

- Ak, jums, protams, ir taisnība, - meite­ne nepacietīgi iesaucās. - Tāpēc es vēlētos ātrāk kaut ko pasākt! - Mis Branda kādu mirkli lūkojās jūrā - garām Bondam. - Jūs tikai nupat šeit parādījāties. Es esmu te pa­vadījusi ilgāk nekā gadu un nespēju paciest pat domu, ka raķetei varētu kaut kas no­tikt! Kā šķiet, no tās tik daudz kas ir atka­rīgs! Visu mūsu dēļ… Man gribētos ašāk nokļūt atpakaļ teritorijā un noskaidrot, kurš mēģinājis mūs nogalināt. Iespējams, ka šai rīcībai nav nekāda sakara ar raķeti, bet esmu nolēmusi pārliecināties.

Bonds piecēlās, nekādi neizrādīdams sāpes, kuras sagādāja sasitumi uz mu­guras un kājām.

- Ejam! - viņš izrīkoja. - Pulkstenis ir gandrīz seši. Ūdens ātri ceļas augšup, bet mēs varam aizkļūt līdz Sentmārgaretai, kamēr tas vēl nav mūs aizsniedzis. Gran- vilā savedīsim sevi kārtībā, kaut ko ie­dzersim un ieēdīsim, pēc tam dosimies at­pakaļ. lai ierastos vakariņu laikā. Mani interesē, kāda uzņemšana mūs sagaida. Pēc tam mums nāksies uzmanīties, lai pa­liktu dzīvi, un apskatīties, ko varētu izda­rīt. Vai spēsiet aiziet lidz Sentmārgaretai?

- Nerunājiet niekus! - Gala attrau­ca. - Policistes nav nekādas plānā galdi­ņa urbējas. - Mis Branda neviļus pa­smaidīja par Bonda ironiski godbijīgo "skaidrs, ka ne", un abi pagriezās uz at­tālā Soutforlendas bākas torņa pusi, sākdami iet uz priekšu pa oļiem.

Pulksten pusastoņos taksometrs no Sentmārgaretas ieveda abus pa apsargā­tajiem vārtiem. Parādījuši savas caurlai­des, viņi ātri iesteidzās kokos. Abi jutās vingri un labā garastāvoklī. Karsta vanna un stundu ilga atpūta Granvilā. pēc tam sekoja divi brendiji ar sodu Gaļai un trīs Bondam, gardas ceptas butes, velsiešu grauzdētās siermaizītes ar kafiju. Un ta­gad, kad abi vienā mierā tuvojās vadības korpusam, neviens nevarētu pateikt, ka viņi jūtas līdz nāvei noguruši, bet zem drēbēm slēpās zilumos sadauzīta miesa.

Viņi klusi ienāca pa ārdurvīm un īsu mirkli palika stāvam apgaismotajā vesti­bilā. No ēdamistabas puses skanēja jaut­ra balsu murdoņa. Pēc tam sekoja pauze un smieklu šalts, kurā visskaidrāk varē­ja saklausīt sera Hugo Dreksa skaļo, re­jošo basu.

Bonds saviebās, iedams pa vestibilu uz ēdamzāles durvju pusi. Tad viņa sejā parādījās līksms smaids, un viņš atvēra durvis, palaizdams garām mis Brandu.

Drekss sēdēja galda galā, uzcirties sa­vā plūmju krāsas izejamajā žaketē. Ēdiens, kas atradās uz dakšiņas pusceļā līdz mutei, sastinga gaisā tajā pašā mir­kli, kad abi parādījās dunas. Kumoss ne­manīts noslīdēja no ēdamāka un ar klu­su, bet skaidri sadzirdamu plakšķi no­krita uz galda malas.

Krebss tajā bridi dzēra sarkanvīnu. No glāzes, kas sastinga pie viņa mutes, pār zodu nolija sīka strūkliņa, apslacīdama brūno zīda kaklasaiti un dzelteno kreklu.

Doktors Valters bija nostājies ar muguru pret durvīm. Tikai tad. kad doktors pama­nīja pārējo neparasto uzvedību, izvalbītās acis un nobālušās sejas, ari viņš pagrieza galvu uz durvju pusi. "Doktora reakcija," domāja Bonds, "ir lēnāka nekā citiem. Vai ari viņa nervi ir stiprāki nekā pārējiem."

- Ach so, - Valters klusi nomurminā­ja. - Die Engliinder!

Drekss jau bija piecēlies kā jās.

- Mans dārgais, - viņš aizsmakušā balsī nomurkšķēja. - Mans dārgais! Mēs tiešām uztraucamies. Jau gribējām sūtīt cilvēkus jūs meklēt. Pirms dažām minū­tēm viens no apsargiem ienāca un ziņoja, ka esot nogruvusi klints.

Drekss piecēlās no galda un nāca pre­tī, turēdams vienā rokā mutautu, bet ot­rā joprojām bija pacelta dakšiņa. Kusto­ties asinis saplūda vīna sejā. kura kļuva vispirms plankumaina., pēc tam piesar­ka.

-Jums vajadzēja man pazinot. - Drekss sacīja mis Brandaj. un viņa balss liecinā­ja par aizvien lielākām dusmām - Cik neizprotama uzvedība!

- Tā bija mana vaina. - Bonds iestar­pināja, virzīdamies tālāk uz priekšu - iek­šā telpā, lai varētu paturēt visus klāteso­šos redzeslokā. - Pastaiga izrādījās ilgā­ka, nekā es biju paredzējis. Izbijos, ka mēs varētu iekļūt paisumā, tāpēc devā­mies uz Sentmārgaretu, lai kaut ko ieēs­tu un sadabūtu taksometru. Mis Branda gribēja zvanīt, bet es vēlējos tikt atpakaļ pirms astoņiem. Ja kāds ir vainojams pie notikušā, tas esmu es. Bet, lūdzu, turpi­niet vakariņas. Varbūt es pievienošos jums, kad dzersiet kafiju vai ēdīsiet sal­do. Šķiet, ka mis Branda vislabprātāk dotos uz savu istabu. Viņa droši vien ir nogurusi pēc šis garās dienas.

Bonds apgāja ap galdu un tīšām apsē­dās līdzās Krebsam. Šīs blāvās acis - viņš ievēroja - pēc pirmā pārsteiguma neat- raujas no šķīvja. Pienācis tuvāk, viņš ar lielu prieku pamanīja, ka Krebsa pauris aplīmēts ar leikoplastu.

- Jā, ejiet gulēt, mis Branda, es ar jums parunāšos rītā, - Drekss nīgri no­rūca. Gala paklausīgi atstāja istabu, bet Drekss piegāja pie sava krēsla un smagi atšļuka tajā.

- Tās klintis gan ir iedvesmojošas, - aiz­rautīgi jūsmoja Bonds. - Tik interesanta pastaiga, iztēlojoties, vai tikai kāda radze nenobruks lejā. Es atcerējos krievu rule­ti. Taču nekad nav dzirdēts, ka krītoša klints būtu nogalējuši cilvēkus. Iegūt tā­dus ievainojumus noteikti nebūtu patī­kami. - Bonds apklusa. - Starp citu - ko jūs nule teicāt par nobrukušo klinti?

Pa labi atskanēja kluss vaids, pēc tam sekoja stikla un porcelāna kraksti, jo Krebsa galva bija noslīgusi uz galda.

Bonds nopētīja viņu ar pieklājīgu iz­brīnu.

- Valter, - Drekss skarbi bilda, - vai jūs neredzat, ka Krebss ir slims? Izvediet to viru ārā un nolieciet gulēt! Tikai pār­lieku ar viņu neauklējieties. Tas cilvēks pārāk daudz dzer. Pasteidzieties!

Valters, dusmīgi seju saraucis, apgāja ap galdu un izvilka Krebsa galvu no lauskām. Saņēmis Krebsu aiz svārku ap­kakles, viņš uzrāva nelaimīgo kājās un stiepa projām.

- Du, Scheisskerl [3]- īgni nošņāca Val­ters, - marsch! - Viņš pagriezās un bīdīja Krebsu uz virpuļdurvju pusi. pēc tam iz­stumdams viņu tām cauri. Varēja dzirdēt neskaidru murdoņu, šļūkāšanu un la­māšanos, pēc tam aizcirtās durvis un ie­stājās klusums.

- Krebsam laikam bijusi smaga die­na, - novilka Bonds, uzlūkodams Dreksu.

Resnais vīrs neganti svīda. Viņš slau­cīja seju ar kabatas lakatu.

- Nieki, - Drekss norūca. - Viņš gluži vienkārši dzer.

Sulainis - stalts un mierīgs arī tad, kad Krebss un Valters izgrīļojās cauri virtuvei, - ienesa kafiju. Bonds paņēma tasīti un sāka malkot. Viņš gaidīja, kad virtuves durvis atkal vērsies. "Vēl viens vācietis," viņš domāja. "Droši vien šī ziņa jau izplatījusies arī barakās. Vai varbūt visi darbinieki nav iejaukti notikušajā? Iespējams, ka komandā ir vēl kāda cita komanda. Ja tā, vai Drekss to zin?" Viņa uzvešanās, kad Bonds un Gala ienāca zāle, bija aizdomīga. Vai viņa pārsteigu­mu izraisīja aizvainojums - valdonīga cil­vēka sašutums, ka sekretāre kaut kur aizdauzījusies? Taču viņš visai labi mas­kējās. Un visu pēcpusdienu bija pavadī­jis šahtā, uzraugot degvielas uzpildīšanu. Bonds nolēma mazliet pataustīt.