JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

- Atvainojiet, - Gala atteica. - Es aiz- sapņojos. Neko īpašu nevaru piebilst, - vi­ņa tomēr atbildēja uz uzdoto jautāju­mu. - Manuprāt, jums ir taisnība. Esmu šeit kopš paša sākuma. Un, lai gan ik pēc brītiņa gadījās kādas dīvainības un tad vēl tā šaušana, es tomēr neko seviš­ķu nesaskatīju. Ikkatrs, sākot ar pašu seru Hugo, ar sirdi un dvēseli nodevies raķetes projektam. Visi tam vien dzīvo, un bija tik brīnišķīgi noskatīties, kā tas virzās uz priekšu. Vācieši ir tik cītīgi darbinieki - man liekas visai ticami, ka Berčs no tāda sasprindzinājuma varēja nojūgties. Viņiem patīk, kā sers Hugo vi­sus nodzen, šie ļautiņi par to ir sajūsmā. Viņi Dreksu dievina. Ja runājam par dro­šību, tad šī vieta ir kārtīgi apsargāta, un esmu tādā pārliecībā, ka jelkurš, kas lū­kos piekļūt raķetei, tiks saraustīts gaba­los. Par Krebsu esmu vienisprātis ar jums, ir pilnīgi iespējams, ka viņš spiego pēc Dreksa rīkojuma. Tieši tāpēc, ka cs par to iedomājos, netiku rakstījusi ziņoju­mu pēc tam, kad šis tips izrakņāja manas mantas. Skaidrs, ka viņš tajās neko neat­rada. Tikai personiskas vēstules un tamlī­dzīgi. Seram Hugo tas piestāvētu - par vi­su pašam pārliecināties. Un man jā­teic, - viņa vaļsirdīgi piemetināja, - tieši tāpēc esmu par viņu sajūsmā. Drekss ir nežēlīgs vīrs ar pretīgām manierēm un nepatīkamu seju, kas slēpjas zem tām sarkanajām spalvām, bet es labprāt strā­dāju pie viņa un ceru, ka raķetes izmēģi­nājums būs sekmīgs. Esmu tik ilgi noņē­musies ar šo projektu, ka manas jūtas pret to ir tādas pašas kā pārējiem.

Mis Branda pavērās Bondā, lai redzē­tu viņa reakciju. Bonds pamāja.

- Es jau pēc vienas šeit pavadītas die­nas spēju to saprast, - viņš sacīja. - Es­mu gatavs jums piekrist. Manā rīcībā nav nekā, vienīgi intuīcijas norādes, tas ari viss. Galvenais - ka raķete liekas drošībā, tas nav noliedzams - kā kroņa dārgakme­ņi, varbūt vēl labāk apsargāta. - Bonds nepacietīgi paraustīja plecus, nemierā ar sevi pašu pēc atzīšanās, ka darbā ir tik norūpējies par nojausmām. - Iesim! - viņš norūca - gandrīz vai rupji. - Mēs zaudē­jam laiku.

Sapratusi Bonda izjūtas, viņa klusībā pasmaidīja un pagriezās, lai ietu.

Aiz nākamās klinšu kraujas abi ierau­dzīja vinčas pamatni, kas bija aplipuši ūdenszālēm un vēžveidīgajiem. Piecdesmit jardus tālāk viņi atrada piestātni - stingri nostiprinātu dobu dzelzs rāmi, kas bija izbrugēts ar režģotām metāla plāksnēm un stiepās pāri klintainei, aizsniegda­mies arī aiz tās.

Kādu divdesmit pēdu augstumā klintī rēgojās plats, melns caurums - ventilāci­jas tunelis, kurš nozuda kaļķakmeni, iz­likts ar metāla plāksnēm. Alas apakšma­lā. kas atgādināja apakšlūpu, izkusušais krīts bija noplūdis kā lava, apšlācot arī oļus un klints sienu. Gara acīm Bonds skatīja kvēlojošo šahtu - pa klints atveri kaukdama brāzās ārā liesma, un viņam likās, ka dzird jūru šņācam un burbuļo­jam. kad šķidrais krīts lija ūdenī.

Bonds palūkojās uz šauro kupola ma­lu, kas rēgojās aiz klints, divsimt pēdu augstumā iezīmēdamās pret debesīm. Viņš iztēlojās vīrus gazmaskās un azbes­ta uzvalkos vērojam, ka briesmīgais šķid­rais kurināmais grūdieniem plūst laukā pa melno gumijas cauruli raketes vēderā. Viņš pēkšņi attapās, ka abi atrodas bīs­tami tuvu - ja gadījuma kaut kas atgadī- tos ar degvielas uzpildīšanu.

- Iesim prom no šejienes. - viņš teica.

Kad starp abiem un izplūdes caurumu jau bija kādi simt jardi. Bonds apstājās un palūkojās atpakaļ. Viņš iedomājās se­vi kopā ar sešiem pieredzējušiem vīriem, ar nepieciešamo aprīkojumu - un pūlējās izplānot, kā tuvotos raķetei no jūras pu­ses. Pieslīdot vieglās laiviņās pie piestāt­nes, pieslejot kāpnes alas apakšlūpai? Un ko tālāk? Jo nav iespējams uzkāpt pa tuneļa pulētajām metāla sienām. Varbūt varētu iešaut kādu prettanku granātu cauri grīdai? Un kādu fosfora bumbu, cerot uz aizdegšanos? Netīrs darbiņš, to­mēr tas varētu izdoties. Pēc tam bēgot varētu iet plāni. No klints augšas aiz­braucošie būtu viegli sašaujami mērķi. Taču tāds nieks krievu pašnāvnieku bri­gādi nebiedētu. Tas viss tiešām bija ie­spējams.

Gala stāvēja Bondam līdzās un skatī­jās viņam acīs, kuras liecināja, ka šis vī­rietis aplēš un apcer kādu plānu.

- Viss nav tik vienkārši, kā varētu do­māt, - Branda sacīja, redzēdama viņa sadrūmušo seju. - Ari tad, ja ir paisums un viļņošanās, klintainē naktis ir sardze. Ir gan prožektori, gan ložmetēji un gra­nātas. Un pavēlēts vispirms šaut un tikai tad uzdot jautājumus. Protams, ka būtu labāk klinti pa nakti izgaismot. Taču tā tikai pievērstu uzmanību meklējamajai, vietai. Es domāju, ka viņi ir parūpējušies par visu.

Bonds turpināja raukt pieri.

- Ja uzbrucējus piesegtu no zemūde­nes vai kuģa, laba komanda varētu tikt galā, - viņš apcerīgi bilda. - Tā būs gata­vā elle, bet es eju peldēties. Admirali­tātes kartē ir atzīme, ka šeit ir divpa­dsmit asis dziļš kanāls, es gribu apska­tīties. Piestātnes galā laikam uzplūdis daudz ūdens, bet es vēlētos pārliecinā­ties pats. - Bonds uzsmaidīja mis Bran- dai. - Vai jūs arī negribat izpeldēties? Ūdens noteikti būs sasodīti auksts, taču ieiet jūrā pēc tās šīrita svīšanas betonā jums nāks tikai par labu.

Gaļai iemirdzējās acis.

- Jums šķiet, ka vajadzētu? - viņa šau­bīgi pavaicāja. - Es taču esmu sakarsusi! Un ko lai velkam mugurā 0 - Branda pie­tvīka, atcerējusies savas mazās un gan­drīz caurspīdīgas biksītes un krūšturi.

- Pie velna peldkostīmus" - 3 nds ne­vērīgi attrauca. - Kaut kāda apakšveļa taču jums mugurā ir. man arī ir īsās bik­ses. Mēs būsim gluži pieklājīgi ģērbušies, turklāt nav neviena, kas varētu mūs ie­raudzīt. Es apsolu, ka neskatīšos. - viņš jautri meloja, apiedams nākamo klints radzi. - Izģērbieties aiz tur tās klints, un es novilkšu drānas aiz šīs te, - Bonds piedāvāja. - Aiziet! Neesiet taču zoss! Mēs nepārkāpsim dienesta attiecības, ti­kai izpeldēdamies.

Negaidot Brandas atbildi, viņš nozuda aiz augstas klints, stīvēdams nost krek­lu.

- Labi jau labi, - Gala nomurmināja, juzdamās atvieglota, ka Bonds nav atstā­jis viņai iespēju izlemt. Paslēpusies aiz klints, viņa lēnām atpogāja svārkus.

Kad Branda nervozi pavērās ap stūri, Bonds jau gāja uz ūdens pusi pa cieto, brūno smilšu sēri, laipojot starp lāmām.

kuras paisums bija atstājis starp zaļa­jām un ^nelnajām klintaines morēnām. Šis virs izskatījās brūni iededzis un veikls. Zilās peldbikses Brandu nomieri­nāja.

Viņa piesardzīgi sekoja - un tad piepe­ši jau bija ūdenī. Un tad vairs nekas ne­šķita svarīgi, tikai jūras ledainais samts un smilšu sēres starp plīvojošajiem ūdenszāļu matiem, ko meitene varēja saskatīt skaidrajā, zaļganajā ūdenī. Tad mis Branda ienira un sāka nevainojamā kraulā ātri peldēt uz priekšu paralēli krastam.

Kad mis Branda atradās vienā līmenī ar piestātni, viņa uz mirkli mitējās irties, lai atgūtu elpu. No Bonda nebija ne zi­ņas, ne miņas - pēdējo reizi mis Branda bija manījusi šo cilvēku aptuveni simt jardu attālumā. Viņa sparīgi šķēla ūdeni, lai rosinātu asinsriņķošanu, un gribot negribot sāka domāt par Bonda musku­ļaino, brūni iedegušo ķermeni, kuram vajadzēja būt tepat kaut kur tuvumā, starp klintīm. Vai varbūt viņš bija ieniris līdz pašām smiltīm, lai pārbaudītu dziļu­mu, ko varētu izmantot kāds ienaid­nieks.

Mis Branda pagriezās atpakaļ, lai pa­vērtos, kur palicis Bonds. taču tieši tajā mirkli viņš pēkšņi uznir, -. izsliedamies no jūras tieši blakus. Meitene juta ātru un ciešu viņa roku apskāvienu un ašu. cietu skūpstu uz lūpām.