JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Krebss. pagriezis viņam muguru, bija nometies rāpus uz grīdas istabas vidū.

ar elkoņiem balstīdamies pret zemi. Kreb- sa rokas darbojas ap Bonda ādas portfe­ļa slēdžiem. Visu šā cilvēka uzmanību aizņēma skaitļu kombinācija, kas jāuz­griež.

Kārdinājums bija tik spēcīgs, ka . Bonds nesvārstījās. Atņirdzis zobus ne­jaukā smaidā, viņš spēra divus lielus so­lus, ienākdams istabā, un sparīgi atvēzē­ja kāju.

Bonds trieca kāju uz priekšu ar visu spēku, līdzsvara izjūta un laika aprēķins viņu nepievīla.

Krebss izmisīgi iebļāvās. Kā lēcošas vardes karikatūra, viņš sabruka pār Bonda portfeli, sākdams slīdēt uz priek­šu pa paklāju un apmēram jardu tālāk ietriekdamies sarkankoka naktsgaldiņā. Šis sitiens bija tik spēcīgs, ka, Krebsa galvi atduroties pret šo smago mēbeli, tā sašūpojās. Kliedziens aprāvās, Krebss saļima un palika nekustīgi guļam uz grī­das.

Bonds palika stāvam, nolūkodamies uz Krebsu un ieklausīdamies, vai nedzir­dēs skrejošu kāju soļus, taču ēkā jopro­jām valdīja klusums. Viņš piegāja pie gu­lošā, pieliecās un apvēla to uz muguras.

Seja ar gaišo ūsu kumškiem bija bāla, no brūces pierē lāsoja asini- Acis bija ciet, elpa - sekla.

Bonds nometās uz viena ceļa un rūpī­gi pārmeklēja visu Krebsa tīrā. kārtigā, smalksvītrotā uzvalka kabatu saruru. iz- likdams nedaudzos atrastos priekšmetus uz paklāja līdzās gulošā ķermenim. Nebi­ja ne piezīmju grāmatiņas, ne kādu do­kumentu. Vienīgais interesantais objekts bija pamatīgs atslēgu saiškis. atsperna- zis ar asu stileta asmeni un atbaidošs, neliels melnas ādas steks. Bonds iebāza to visu savās kabatās, pēc tam paņēma no galdiņa vēl neatvērto Višī ūdens pude­li.

Pagāja piecas minūtes, kamēr izdevās atdzīvināt Krebsu un piecelt viņu sēdus, atbalstot ar muguru pret naktsgaldiņu. Aizritēja vēl piecas, kamēr viņš atguva runasspējas. Pamazām viņa sejā parā­dījās sārtums, bet acis - viltīgā izteik­sme.

- Es neatbildēšu ne uz kādiem jautā­jumiem, kamēr man nevaicās sers Hu­go! - Krebss nošņāca, kad Bonds sāka viņu iztaujāt. - Jums nav tiesību mani pratināt! Es tikai izpildīju savu pienāku- rau! - Viņa balss bija nikna un pašpārlie­cināta.

Bonds paņēma tagad jau tukšo Višī pudeli. - Padomājiet labi, - viņš brīdinā­ja, -ikamēr neesmu to saplēsis pret jūsu pauri. Pēc tam jums būs vajadzīga ķirur­ga palīdzība, lai atjaunotu savu izskatu. Kurš lika parmeklet manu istabu?

- Leck mich am Arsch! [2]- Krebss ne­pieklājīgi nolamājās.

Bonds pieliecās un pamatīgi iezvēla nekaunam.

Krebss sarāvās, taču tajā mirkli, kad Bonds atkal pacēla roku, viņš pēkšņi uz­šāvās stāvus un izspruka pa apakšu pu­delei, kura jau cēlās augšup. Trieciens smagi trāpīja pa plecu, taču bēgšanas āt­rumu tas nesamazināja, un Krebss vienā mirkli bija ārā pa durvīm un atradās gai­teņa vidū, kad Bonds gribēja dzīties pa­kal.

Taču Bonds pie durvīm apstājās un noskatījās, kā bēgļa stāvs aiztraucas le­jup pa kāpnēm un nozūd skatam. No­klausīdamies, kā švīkstēja Krebsa kur­pju gumijas zoles, joņojot lejup pa kāp­nēm un šķērsojot vestibilu, Bonds ap­rauti iesmējās, pēc tam iegāja savā ista­bā un aizslēdza durvis. Droši vien viņš būtu varējis izdauzīt visas smadzenes no ši tipa galvas, tik un tā neko neuzzi­nādams. Te bija, par ko padomāt. Pretī­gais, ložņājošais rupeklis. Kā šķiet, viņa ievainojumi nevar būt nekādi nopietnie. Labi, lai paliek Dreksa zinā. kā viņu so­dīt. Ja vien, protams. Krebss nepildīja paša Dreksa rīkojumus.

Bonds sakārtoja istabu, apsēdās gultā un raudzījās pretējā sienā neko neredzo­šām acīm. Tātad tas nebija instinkts vien, kas lika sacīt Dreksam. ka viņš do­das aplūkot izšaušanas vietu, nevis gra­sās atgriezties vadības korpusā. Viņam jau bija iešāvies prātā, ka šī cilvēka ok­šķerēšana notiek pēc Dreksa pavēles. Tātad Dreksam ir kāda sava aizsardzības sistēma. Un tomēr - kāds tai sakars ar Telona un Berča nāvi? Vai varbūt du- bultslepkavība ir tikai sagadīšanās, ku­rai nav sakara ar atzīmēm kartē un Krebsa pirkstu nospiedumiem?

Itin kā sekotu viņa domu turpinā­jums, atskanēja klauvējiens pie durvīm, un ienāca kalpotājs. Tam līdzi iesteidzās policijas seržants ceļu patruļnieka uni­formā, kurš salutēja un sniedza Bondam telegrammu. Bonds paņēma to un tuvo­jās logam. To bija parakstījis Baksters, tātaci Vellenss. Tajā bija teikts:

"PIRMKĀRT ZVANĪTS XO VADĪBAS ĒKAS OTRKĀRT MIGLA UN MIGLAS- TAURE TĀPĒC KUĢIS NE DZIRDĒTS NE REDZĒTS TREŠKĀRT JŪSU KOMPASS PĀRĀK TUVU KRASTAM TĀDĒĻ NERĀ­DA SENTMARGARĒTU VAI KRASTA GVARDU MĪTNI.-

- Paldies, - Bonds sacīja. - Atbildes nebūs.

Kad durvis aizvērās, Bonds paņēma šķiltavas, sadedzināja telegrammu un ie­meta pelnus kamīnā, ar kurpes zoli sa­mīdīdams tos pulverī.

Diemžēl nekas sevišķs nebija noskaid­rojies, ja nu vienīgi tas, ka Telona tele­fonsarunu noklausījies kāds no šīs mā­jas, tāpēc sekoja viņa istabas pārmeklē­šana. Un, iespējams, ari nāve. Bet kā ar Berču? Tas viss bija dala no kaut kā daudz lielāka - un kā to saistīt ar raķe­tes sabotāžu? Vai tad nebija vieglāk nospriest, ka Krebss ir dzimis ošņa, vai ari viņš tā rīkojas pec Dreksa pavēles, kuram tā vien prasās ieviest pašam savu drošības sistēmu, tāpēc vlnš vēlējies pār­liecināties gan par savas sekretāres, gan par Telona un vēl jc vairāk - pēc tikša­nās Bleida klubā - par atsūtītā drošīb­nieka Bonda uzticamību? Vai tas nenozī­mēja tikai šefa Ueksmi piesargāties? Bonds bija pazinis daudzus, kuri pilnīgi atbalstītu tādu rīcību šādā situācijā. īs­tenojot visaugstākajā mērā slepenu pro­jektu - kara laikā ne viens vien no šā­diem vadītājiem bija ieviesis pats savai aizsardzības un pat spiegi: sistēmu.

Ja ši teorija bija pareiza, tad palika ti­kai neskaidrība ar dubultslepkavību. Pat­laban. kad Bonds bija uztvēris maģisko raķetes auru un tās radīto sasprindzinā­jumu, histēriskā šaudīšanās vairs neli­kās tik neizprotama parādība. Ja runa būtu par atzīmēm kartē, tad tās varēja būt ievilktas jebkurā pagājušā gada die­nā. Nakts binoklis bija tikai nakts binok­lis, bet viru ūsas - vienīgi daudzas ūsas.

Bonds sēdēja klusaja istabā, pulēda­mies salikt kādā kārtībā šos mozaīkas gabaliņus, un viņa prātā veidojas divas gluži atšķirīgas ainas. Vienā spīdēja sau le, viss likās gaišs un skaidrs kā dienā. Otrā savijās un sarežģījās vaina ar vai­nu. dažādi motīvi, neskaidras aizdomas, savādi tumšas nakts murgi.

Kad nodimdēja gongs, aicinot pusdie­nās. Bonds joprojām nebija ticis skaidrī­bā, kuru no divām ainām izraudzīties. Atlicis galīgo lēmumu, viņš izmeta no prāta it visu, atstājot tikai izredzes pava­dīt šo pēcpusdienu divatā ar Galu Bran­du.

Tā bija brīnišķa pēcpusdiena, kas lais­tījās zilos, zaļos un zelta toņos. Kad abi nokāpa no betonētā ceļa un izgaja pa sargposteņa vārtiņiem tukšajā raķetes palaišanas laukumā, kuru patlaban ar kupolu saistīja tikai biezs kabelis, viņi uz mirkli apstājās uz augstās krita klints malas un raudzījās lejup - pāri veselam Anglijas stūrim - no vietas, kurā pirms divtūkstoš gadiem uzkāpa Cēzars.

Pa kreisi pletās zaļš kūdrāja paklājs, kuru izraiboja mazas savvaļas puķītes. Tas stiepās pa nogāzi lejup līdz garajiem, oļainajiem Volmeras un Dīlas liedagiem, kuri aizlīkumoja uz Sen :v:cas pusi. Tālāk rēgojās Margeitas klintīs - pilnīgi baltas dūmakā, aiz kuras slēpās Nortlorlendas krasts un pelēkās Menstonas lidostas ap­rises, no kuras cēlās augšā amerikāņu reaktīvās lidmašīnas, ievākdamas debesīs gaišas švīkas. Tālāk bija Teneta sala. Un vēl tālāk - neredzama Temzas izteka.