JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Pieņēmusi šo lēmumu, Branda atvēra durvis un iegāja sera Hugo Dreksa kabi­netā.

Kad Branda pēc pusstundas ienāca atpakaļ savā darba telpā, viņa atrada tur sēžam Bondu, kurš bija iekārtojies viņas krēslā ar atvērtu Viteikera almanahu sev priekšā uz galda. Branda sašķobīja lū­pas, bet Bonds piecēlās un jautri novēlē­ja viņai labu rītu. Branda īsi pamāja, ap­gāja ap galdu un apsēdās. Pastūmusi sā­nis Viteikera almanahu, viņa nolika vietā vēstules un bloknotu.

- Jums vajadzētu pagādāt rezerves krēslu apmeklētājiem. - pasmīnēdams aizrādīja Bonds. Branda. protams, šo smaidiņu uzskatīja par nekaunīgu. - Un kaut ko lasāmu - aizraujošāku par alma­nahiem.

Branda nelikās neko dzirdējusi. - Sers Hugo vēlas jūs satikt, - viņa sacīja. - Jau grasījos iet apskatīties, vai esat piecēlies.

- Jūs melojat! - Bonds nomurminā­ja. - Jo dzirdējāt, kā es pusastoņos aiz­braucu. Es redzēju, kā jūs skatījāties pa aizkaru spraugu.

- Es neko tamlīdzīgu nedarīju! - Bran­da sašutusi atcirta. - Kāpēc man vaja­dzētu interesēties par katru aizbraucošu auto?

- Es teicu, ka jūs dzirdējāt aizbraucam auto, - Bonds neatlaidās. Viņš negrasījās atkāpties no savām pozīcijām. - Starp ci­tu, - Bonds piemetināja. - nekasiet galvu ar neaso zīmuļa galu kad pierakstāt, ko jums diktē. Neviena laba privātsekretāre tā nedara.

Bonds zīmīgi paskaūas uz kādu punktu starpsienas durvīs. Un paraustī­ja plecus.

Gala juta, ka aizstāvēties neizdosies. "Sa­sodīts, tas virs ir vērīgs." viņa nodomāja.

- Nevaru veltīt visu ritu mīklu minēša­nai. Drekss gribēja runāt ar mums abiem, es nedrīkstu likt viņam gaidīt. - Branda piecēlās, piegāja pie durvīm uz Dreksa ka­binetu un tās atvēra. Bonds sekoja viņai un aizvēra durvis.

Drekss stāvēja un aplūkoja apgaismo­to sienas karti. Kad abi ienāca, viņš pa griezās.

- Te nu jūs esat, - Drekss ierunājās, veltīdams Bondam caururbjošu skatie­nu. - Man likās, ka esat mūs pametis. Apsargi ziņoja, ka esat aizbraucis - šorīt , pulksten pusastoņos.

- Man vajadzēja piezvanīt, - Bonds pa­skaidroja. - Ceru, ka nevienu neiztraucēju.

- Telefons ir manā kabinetā, - Drekss aprauti noteica. - Telonam tas likās labs diezgan.

- Ak vai, nabaga Telons! - Bonds bēdīgi novilka. Dreksa balsi atkal bija parādīju­sies pavēlnieciskā nots, kas Bondam tā ne­patika, tāpēc viņam instinktīvi gribējās šo cilvēku kaitināt. Šajā gadījumā tas izdevās.

Drekss paraudzījās viņā ar bargu skatienu, pēc tam mēģinādams to notu­šēt ar rejošiem smiekliem un .plecu raustīšanu.

- Dariet, kā vēlaties, - viņš norūca. - Jums jāpilda savs pienākums. Tikai ne­traucējiet šejienes dienas kārtību. Jums jāatceras, - viņš jau prāUgāk piebilda, - vi­si mani darbinieki ir nervozi, un tagad jo īpaši, es nedrīkstu viņus satraukt vēl vai­rāk ar kaut kādām mistiskām norisēm. Ceru, ka šodien jūs negrasāties uzdot vi­ņiem daudz jautājumu! Man gribētos, lai viņiem vairs nebūtu jānervozē. Vīri vēl nav attapušies pēc pirmdienas notiku­miem. Mis Branda var jums par šiem cil­vēkiem visu pastāstīt. Cik man zināms, viņu personiskās lietas atrodas Telona is­tabā. Vai vēl neesat tās izpētījis?

- Tam dokumentu skapim nav atslē­gas, - Bonds nevilcinoties atbildēja.

- Piedodiet! Esmu vainīgs, - Drekss noteica. Piegājis pie galda, viņš pavilka vaļā atvilktni, izņēma no tās nelielu at­slēgu saišķi un pasniedza Bondam. - Man vajadzēja tās jums iedot vakar vakarā. Tas inspektors, kurš izmeklē lietu. lUdza tās nodot jums. Piedodiet!

- Liels paldies. - Bonds pateicās. Un mirkli cieta klusu. - Starp citu - cik ilgi jūs nodarbināt Krebsu? - Šo jautājumu viņš uzdeva, pēkšņa impulsa vadits. Ka­binetā iestājās klusums.

- Krebss? - Drekss domīgi atkārtoja. Viņš apgāja apkārt savam galdam un ap­sēdās. Tad iebāza roku bikšu kabatā un izvilka paciņu cigarešu. Resnie pirksti noplēsa no tās celofāna apvalku. Drekss izvilka cigareti, iebāza to mutē zem sar­kanīgo ūsu kušķiem un aizdedza.

Bonds likās pārsteigts.

- Nezināju, ka šeit atļauts smēķēt, - viņš bilda, izņemdams savu cigarešu kārbu.

Dreksa cigarete - tieva, balta nūjiņa lielās, sarkanās sejas vidū, šūpojās aug­šup lejup, jo viņš runāja, neizņemdams to no mutes.

- Šis telpas ir hermētiski noslēgtas, - viņš sacīja. - Durvju malas apvilktas ar gumiju. Te ir atsevišķa ventilācija. Apa­rāti un ģeneratori tik un tā jānodala atse­višķi, tāpēc, - viņa lūpas ap cigareti savil­kās smīnā, - es varu smēķēt.

Drekss izvilka cigareti no mutes un nopētīja to. Viņš likās kaut ko izlē­mis.

- Jūs jautājāt par Krebsu, - viņš sacī­ja. - Jāteic, - viņš zīmīgi uzlūkoja Bon­du, - starp mums runājot, es šim vīranj īsti neuzticos. - Drekss brīdinoši pamāja ar roku. - Neko noteiktu gan neņemos apgalvot, jo pretējā gadījumā es būtu vi­ņu padzinis, taču reiz pieķēru šo viru ložņājam pa korpusu un citā reizē - ma­nā kabinetā rakņājamies pa maniem personiskajiem papīriem. Viņš gan mi­nēja uluži ticamus iemeslus, tāpēc es aprobežojos ar brīdinājumu. Godīgi sa­kot. aizdomas man palika. Kaut gan, protams, nekādu īpašu ļaunumu viņš nevarēja nodarīt. Tomēr šis zellis pieder pie apkalpojošā personāla, un nevienam no šiem cilvēkiem nav ļauts te rakņā­ties. - Drekss atklāti pavērās Bondam acīs. - Es teiktu, ka jums derētu to ma- kanu uzmanīt. Tas ir prātīgi, ka jau tik ātri viņu izskaitļojāt, - viņš godbijīgi pie­bilda. - Kas jūs uzvedināja uz domām par viņu?

- Ak, nekas sevišķs. - Bonds attrau­ca. - Laikam jau šim tipam tāds glums izskats. Bet tas, ko jūs pastāstījāt, ir in­teresanti, un es noteikti paturēšu viņu prātā.

Viņš pievērsās Gaļai Brandai. kura bi­ja klusējusi visu šo laiku, kamēr abi at­radās Dreksa kabinetā.

- Un ko par Krebsu domājat jūs. mis Branda? - viņš pieklājīgi apjautājās.

Meitene atbildēja, runādama ar Drek­su.

- Es neko daudz par šīm būšanām nezinu, ser Hugo. - Branda pieticīgi at­saucās, sajūsminādama Bondu ar savu impulsīvo tiešumu, - taču es šim cil­vēkam nepavisam neuzticos. Negribēju jUs apgrūtināt ar sūdzēšanos, taču viņš kaut ko meklēja arī mana istabā - atplē­sa vēstules un visur vandījās. Es to at­klāju.

Drekss likās izbrīnījies.

- Vai tiešām? - viņš noprasīja. Un, no­spiezdams cigaretes galu pelnu traukā, centīgi pagrozīja to, kamēr nodzisa ik dzirkstelīte. - Tad jau par Krebsu mēs būtu vienisprātis, - viņš noteica, skatie­nu augšup nepaceldams.

Kabinetā uz kādu laiku iestājās klu­sums, kura laikā Bonds gremdējās do­mās. Cik dīvaini, ka visu aizdomas tik piepeši krīt uz vienu un to pašu cilvēku. Vai tādā gadījumā nav jātur aizdomās pārējie? Varbūt Krebss ir tikai tas ban­das loceklis, kura pienākums - uzmanī­bas novēršana? Vai varbūt viņš strādā uz savu roku viens? Ja tā - kādā nolūkā? Un kāds šai okšķerēšanai sakars ar Telo­na un Berča nāvi?

Klusumu pārtrauca Drekss.

- Labi, tātad norunāts, - viņš teica, jautājoši uzlūkodams Bondu. Bonds pie­krītoši pamāja. - Es atstāju to zelli jūsu ziņā. Lai kas notiktu, mums jāpielūko, lai viņš neošņājas pa administrācijas korpu­sa kabinetiem. Patiesībā es rit ņemšu vi­ņu līdzi uz Londonu. Ministrijā jānokārto pēdējās formalitātes, un bez Valtera šeit nevar iztikt. Krebss ir vienīgais, ko varu ņemt līdzi. Tā varēsim izvairīties no nepa­tikšanām. Bet līdz tam laikam mēs visi viņu uzmanīsim. Ja nu vienīgi jūs gribētu viņu ieslēgt un vairs nelaist nekur ārā. Es gan labprātāk tā nerīkotos. - Drekss vaļ­sirdīgi turpināja. - Man nav vēlēšanās vēl vairāk uztraukt savus darbiniekus.