JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Viņš nebija gulējis ilgi. Ejot atpakaļ uz administrācijas korpusu. Drekss vairāk neko netika piebildis, vienīgi pie kāpnēm isi pamājis uz atvadām. Bonds bija de­vies tālāk pa gaiteni, kura grīdu klāja paklāji - turp, kur no atvērtām durvīm krita gaisma. Tur viņš atrada savas man­tas, kuras kāds bija kārtīgi izvietojis mā­jīgajā telpā - viņa guļamistabā.

Apmēbelēta tikpat dārgi un ar smalku gaumi kā apakšstāva kabineti. Uz galdi­ņa pie gultas atradās ari biskvīti un pu­dele Viši minerālūdens (nevis krāna ūdens Višī pudelē - Bonds konstatēja).

Nemanīja nekādu pazīmju, kas lieci­nātu par iepriekšējo iemītnieku - ja nu vienigi ādas etvija ar binokli un metāla dokumentu skapis, kurš bija aizslēgts. Bonds prata tikt galā ar šādiem skap­jiem. Viņš pagāza to pret sienu, pataustī­ja skapja apakšu un atrada atsperi, kas nostiepjas lejup, kad durtiņas ir aizslēg­tas. Bonds nospieda atsperi, un nodalī­jumi cits pēc cita atsprāga vaļā. Nolaidis skapi atpakaļ uz grīdas, Bonds nosprie­da, ka majors Telons slepenajā dienestā nebūtu spējis ilgi izdzīvot.

Augšējā atvilktnē bija teritorijas kar­tes, celtņu plāni un Admiralitātes karte numur 1895 - Duvras licis. Bonds izklā­ja katru atrasto dokumentu gultā un rū­pīgi izpētīja. Admiralitātes kartes lo- cījumvietās bija uzkrājušies cigaretes pelni.

Bonds paņēma savu instrumentu so­mu - četrstūrainu ādas portfeli, kas at­radās turpat pie naktsgaldiņa. Viņš pār­baudīja alslēgas šifru, griezdams ritenti­ņus, un pārliecinājās, ka to atvērt ne­viens nav mēģinājis. Tad viņš uzgrieza koda numuru. Soma bija :lna ar darba­rīkiem. Bonds izvēlējās pirksiu nospie­dumu noteicējpulveri un lielu lupu. Viņš pamazām nopūta visu kāre- virsmu ar smalko, pelēcīgo pulveri. Uz tās parādī­jās vesels nospiedumu mežs

Izpētījis tos ar palielināmo stiklu. Bonds secināja, ka tie pieder diviem cil­vēkiem. Viņš noņēma divus vislabākos paraugus, izvilka no somas īpašā nodalī­juma fotoaparātu "Leica' ar zibspuldzi un nofotografēja tos. Pēc tam viņš ar pa­lielināmo stiklu uzmanīgi aplūkoja divas tikko pamanāmas gropes papīrā, kuras pulveris bija padarījis redzamas.

Likās, ka tur ievilktas divas līnijas - 110 krasta lidz krustojuma vietai jūrā. Leņķis bija šaurs, abas varēja būt vilktas no korpusa, kurā patlaban atradās Bonds. "Piemēram," viņš prātoja, "tās varētu at­tiekties uz kādiem novērojumiem. Kādu objektu jūrā. kas bijis redzams no abiem mājas spārniem."

Neviena no līnijām nebija vilkta ar zī­muli. bet - droši vien tāpēc, lai nebojātu karti un neviens tās nepamanītu - ar na­ža smaili, tik tikko skarot papīru.

Vietā, kur abas līnijas saskārās, bija saredzamas jautājuma zīmes pēdas, un šajā vietā atradās atzīme, ka dziļums ir divpadsmit asis. Līdz krasta klintīm va­rēja būt apmēram piecpadsmit jardu at­tālums - rēķinot no Soutgudvinas peldo­šās bākas.

Neko vairāk šī karte nespēja pastāstīt. Bonds ieskatījās pulkstenī. Tas rādīja divdesmit minūtes pāri divpadsmitiem. Bonds saklausīja solus vestibilā un klikšķi - kāds nodzēsa gaismu. Pēkšņa iedoma lika viņam piecelties un ātri iz­slēgt gaismu arī savā istabā, atstājot ie­degtu tikai mazo naktslampiņu pie gul­tas.

Viņš dzirdēja tuvojamies smagos Drek­sa soļus - šefs nāca augšā pa kāpnēm. Pēc tam noklikšķēja vēl viens slēdzis un iestājās klusums. Bonds iztēlojās gaitenī masīvo, matiem apaugušo seju. Šis cil­vēks tur stāvēja, skatījās un klausījās. Pēc tam sekoja kluss čiksts - atvērās un aizvērās durvis. Bonds gaidīja, pūlēda­mies iedomāties šī vīra kustības, kurš droši vien gatavojās likties gulēt. Atska- neja slāpēts krakšķis - tur tika atrauts logs. Un kāds izšņauca :~_unu. Tad ie­stājās klusums.

Bonds nogaidīja vēl piecas minūtes, pēc tam piegāja pie dokumentu skapja un uzmanīgi atvēra ari pārēīās atvilk­tnes. Otrajā un trešajā nebija nekā. bet apakšējā bija pilna ar aktu vākiem, sa­kārtotiem pēc alfabēta. Tur atradās visu to viru personiskās lietas, kuri strādāja uzņēmumā. Bonds izvilka no kaudzītes vākus, kas bija apzīmēti ar "A" burtu, at­griezās gultā un sāka lasīt.

Visi dosjē bija noformēti vienādi: vārds, uzvārds, adrese, dzimšanas da­tums, ārienes apraksts. īpašās pazīmes, profesija un amats pēc kara. dati par ka­ralaika nodarbēm, politisko darbību un simpātijām, ieraksti par kriminālo pagāt­ni, veselību un radiniekiem. Dažiem no šiem cilvēkiem bija sievas un bērni, kuru dati bija pievienoti pārējiem materiāliem. Katrā dosjē bija fotogrāfijas - sejas pret­skats un profils, kā ari abu roku pirkstu nospiedumi.

Pēc tam, kad Bonds bija veltījis aktu vākiem divas stundas un izsmēķējis des­mit cigaretes, viņš nolēma, ka atklājis di­vas interesantas sagadīšanās. Pirmā - ik­viens no piecdesmit vīriem šķietami bija dzīvojis gluži nevainojamu dzīvi, neiesais­toties ne politikā, ne kriminālās darbī­bās. Tas likās tik neticami, ka Bonds no­lēma aizsūtīt visus dosjē uz departamen­tu, lai tie tiktu rūpīgi pārbaudīti.

Otrā - nevienam no fotogrāfijās redza­majiem cilvēkiem nebija ūsu. Neraugo­ties uz Dreksa paskaidrojumu, šis fakts Bonda prātā rosināja vēl vairākus citus neskaidrus jautājumus.

Bonds piecēlās no gultas un ieslēdza visus vākus atpakaļ. Admiralitātes karti un vienu dosjē viņš ievietoja īpašā noda­lījumā savā instrumentu somā. Pēc tam uzgrieza atslēgas šifru un pabāza portfeli labi tālu zem gultas - tieši zem sava spil­vena, iebīdot istabas stūrī. Pēc tam Bonds vannasistabā klusi nomazgājās un iztīrīja zobus, atstājot logu līdz galam vaļā.

Joprojām spīdēja mēness. "Tieši tāpat droši vien izskatījās arī tonakt," domāja Bonds, "kad Telons, kāda neparasta trok­šņa piesaistīts, izkāpa uz jumta… Iespē­jams, tas notika pavisam nesen - varbūt kopš tā laika pagājušas tikai kādas pāris naktis. Droši vien Telons paņēma līdzi arī savu binokli un jūrā saskatīja to, ko saskatīja." To atcerējies. Bonds novērsās no loga, griezās atpakaļ īn paņēma bi­nokli. Tas bija visai jaucies vācu ražo­jums, pilnīgi iespējams, saglabājies no kara laikiem, un skaitli 7 x 50 augšpusē norādīja, ka ar to var redzēt ari tumsā. Tad Telons piesardzīgi (vai ne sevišķi pie­sardzīgi?) aizzagās līdz otram jumta ga­lam un pacēla binokli, aplēšot attālumu no klints sienas līdz objektam jūrā un no ši objekta līdz Gudvinas peldošajai bā­kai. Pēc tam viņš droši vien klusi atgrie­zās istabā pa to pašu ceļu.

Bonds gara acīm redzēja Telonu - ie­spējams, ka pirmo reizi kopš ienākša­nas šajā ēkā. Majors rūpīgi aizslēdza durvis, tuvojās dokumentu skapim, iz­ņēma karti, kurā līdz tam brīdim bija tik tikko ielūkojies, un ievilka tikko pa­manāmās līnijas. Var gadīties, ka ma­jors tās aplūkoja labu laiku, un tikai tad uzvilka viegli iezīmēto jautājumzīmi starp tām.

Kas varēja būt šis nezināmais objekts? To nebija iespējams pateikt. Laiva? Gais­ma? Troksnis?

Lai kas tas bijis, kādaprat, Telonam to nebūtu vajadzējis redzēt. Un šis kāds bi­ja dzirdējis viņa pārvietošanos. Kāds uz­minēja. ka majors aplūkojis noslēpumai­no objektu, un nogaidīja, kamēr Telons nākamajā dienā izgāja no savas istabas. Tad šis cilvēks bija ienācis un istabu pārmeklējis. Karte varēja viņam neko ne- atklat, taču uz loga stāvēja binoklis.

Ar to bija pieticis. Tajā vakarā Telons gāja bojā.

Bonds saņēma sevi rokās. Viņš pārlie­ku steidzās, būvēdams savu versiju no nepārliecinošiem pierādījumiem. Berčs bija nogalinājis Telonu, taču Berčs nebija tas cilvēks, kurš dzirdēja troksni - šis kāds, kurš atstāja savus pirkstu nospie­dumus uz kartes. Vīrs, kura dosjē Bonds bija paslēpis savā ādas portfeli.