JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Viņas visai atturīgi piegrieztā vakar­kleita bija no ogļmelna, raupja auduma ar kuplām piedurknēm, kuras zem elko­ņiem sašaurinājās. Piegulošā ņieburvei- da josta tikai uzsvēra augstās krūtis, kuru līnijas tiešām bija tik iespaidīgas, kā Bonds jau bija pamanījis, pārlūkojot auguma izmērus personiskajā lietā. Tās vēl uzsvēra īstajā vietā piespraustā spoži zilā kameja. "Lēta imitācija." Bonds konstatēja, "bet visnotaļ pārliecinoša." Vairāk nekādu rotaslietu \inai nebija, vienīgi stipiņa ar dažiem maziem briljan- tiņiem - saderināšanās gredzens - uz zeltneša. Viņa bija bez grima, tikai no­krāsojusi lūpas ar pomādi siltā toni. Na­gi bija īsi apgriezti, stūraini, ar dabisku spīdumu.

"Viss kopā," Bonds nolēma, "izskatās diezgan jauki. Ļoti skaista meitene. Un aiz ārējās atturības pat visai kaislīga." Un - viņš prātoja - ja šī dāma ir policiste, tad pieprot džiu džitsu, bet uz labās krūts viņai ir jābūt dzimumzīmei.

Ar šo mierinošo domu Bonds pievērsa visu uzmanību Dreksa un Valtera saru­nai, vairs nemēģinādams nodibināt drau­dzīgas attiecības ar jauno meiteni.

Vakariņas beidzās deviņos.

- Tagad iesim un parādīsim jums ra­ķeti, - Drekss ierunājās, piepeši piecel- ::a:nies no galda. - Valters mūs pavadīs. Viņam vēl daudz darāmā. Nāciet, dārgais draugs Bond!

Neteicis ne vārda Krebsam, nedz arī meitenei, Drekss devās ārā no ēdamzā­les. Bonds un Valters sekoja.

Viņi izgāja no administrācijas korpu­sa un pa betonēto ceļu devās uz silueta pusi, kas slējās augšup pie klinšu sie­nas. Mēness jau bija uzlēcis, un iztālēm tā gaismā nolaidenais kupols blāvi vizu­ļoja.

Simt jardu attālumā no administrāci­jas korpusa Drekss apstājās.

- Es paskaidrošu šejienes ģeogrāfi­ju, - viņš sacīja. - Valter, ejiet pirmais. Jūs tur jau gaida, lai vēlreiz apskatītu šķautnes. Neraizējieties, dārgais draugs! Šie cilvēki ir labi apmācīti speciālisti, viņi zina, ko dara. Raugiet, - Drekss pagriezās pret Bondu un pamāja uz pienbaltā kupo­la pusi, - raķete ir tur iekšā. Tas, ko jūs redzat, ir kupols virs dziļas šahtas - tā iz­cirsta krita nogulās apmēram četrdesmit pēdu dziļumā. Abas kupola puses atve­ramas hidrauliski un salokāmas pie tās tur divdesmit pēdu augstās sienas. Ja tās patlaban būtu atvērtas, jūs redzētu raķetes augšdaļu - tā paceltos pāri sie­nai. Un tur, - Drekss norādīja uz stūrai­nām aprisēm, kuras slejās tālāk, tik tik­ko saskatāmas Dīlas pusē. - ir izšauša­nas punkts. Betona bloku konstrukcija. Pilna ar radariekārtām - piemēram, āt- rumradaru un lidojuma vadības radaru. Tiem piegādā informāciju divdesmit tele- kanāli, kuri atrodas raķetes augšdaļā. Tur ir liels teleekrāns un iespējams no­skatīties raķetes virzību šahtā pēc tam, kad sūkņi būs sākuši -irādāt. Un vēl viens ekrāns, lai redzētu tās lidojumu augšup. Līdzās šai betona konstrukcijai pie klints sienas ir vinča. Diezgan dau­dzas iekārtas tika atvestas šurp pa jīīru, bet pēc tam ar vinču vilktas augšā. Tā radās gaudoņa, kuru jūs dzirdējāt no tās puses, - Drekss nenoteikti pamāja Duv- ras virzienā. - Strādnieku barakas un ad­ministrācijas korpusu pasargā sprādzien- droša siena, bet tajā brīdī, kad izšausim, šeit neviens nedrīkst atrasties - apmēram jūdzes attālumā no apkopes laukuma. Vienīgi ministrijas eksperti un BBC fil­mēšanas brigāde, kas atspoguļos notie­košo. Ceru, ka siena izturēs. Valters ap­galvo, ka pamats un pat betons varot sa-

no lielā karstuma. Tā, lūk. Patlaban las ir viss, kas jums jāzina. Un tagad ie­sim iekšā. Nāciet!

Bonds atkal ievēroja strupi pavēlnie- cisko toni. Viņš klusēdams sekoja, ie­dams tālāk pa mēness apspīdēto taku, līdz tie nonāca pie kupola sienas. Sienā bija metāla plātņu durvis, virs tām spī­dēja sarkana uguns - kaila spuldze. Tā apgaismoja uzrakstu gan angļu, gan vā­cu valodās: "BĪSTAMI DZĪVĪBAI! KAD DEG SARKANĀ GAISMA, IEEJA AIZ­LIEGTA! PIEZVANIET UN GAIDIET!"

Drekss piepieda pogu līdzās uzrak­stam. Atskanēja klusa trauksmes zvana džinkstoņa.

- Varbūt tur kāds strādā ar kaitīgām vielām vai tamlīdzīgi, - viņš paskaidro­ja. - Atraut viņu no šī bīstamā darba pat uz mirkli var nozīmēt lielu kļūdu. Jebkurš cilvēks noliks darbarīkus, kad iezvanās zvans, un tad atsāks darbu - kad apska­tījies, kas tur ir. - Drekss atkāpās no durvīm un norādīja augšup - uz režģiem, kuri bija četru pēdu platumā un slējās virs sienas. - Ventilācijas šahta, - viņš paskaidroja. - Tur iekšā ir kondicionēts gaiss - līdz septiņdesmit grādiem.

Durvis atvēra kāds virs ar steku rokā un revolveri pie sāna. Bonds sekoja Dreksam mazajā priekštelpā. Tajā nebija nekā cita, tikai sols un kārtīgi rindā sa­liktas filca čības.

- Uzvelciet šīs te. - Dreks- pamācīja, apsēzdamies tin nomezdams kurpes. - Ci­tādi varat paslīdēt un uztriekties kādam virsu. Labāk atstājiet šeit ari savu mēteli. Septiņdesmit grādi ir diezgan augsta temperatūra.

- Paldies, - atbildēja Bonds. atcerēda­mies beretu savā pleca makstī. - Es ne­jūtu, ka būtu karsts.

Bondam likās, ka viņš apmeklē ana- tomikumu. Viņš sekoja Dreksam. kurš devās iekšā pa durvīm un tālāk pa dzelzs laipu. Prožektoru gaismā viņam gribot negribot nācās piesegt acis ar ro­ku un pieķerties pie margām sev aiz muguras.

Kad Bonds atrāva no tām roku, viņš ieraudzīja tik iespaidigu ainu, ka dažas minūtes stāvēja klusēdams, zaudējis runasspējas, apžilbušām acīm vērda­mies šajā atbaidošajā skaistumā. Tas patiesi likās varenākais ierocis pasau­lē.

Sajūta bija tāda kā pulētā milzīgas šautenes stobrā. No grīdas, kas atradās četrdesmit pēdas zemāk, slējās apļveidī­gas pulēta metāla sienas, kuru augšpusē viņi abi ar Dreksu lodāja kā divas mu­šas. Šahtas vidū - tā bija apmēram trīs­desmit pēdu plata - slējās garš, spīdīgs hromēts zimulis kura smaili rotāja ante­na, gluži kā adata, un šķita, ka tā skaras pie jumta divdesmit pēdu augstumā virs viņu galvām.

Spīdošais ierīkojums atradās uz rež- gota metāla konusa, kas pacēlās no grī­das starp trim izvērstajām balstu plāk­snēm kā spurām - tās izskatījās asas kā ķirurga skalpeli. Vairāk nekas nesa­režģīja piecdesmit pēdu augstās pulēti hromētās ierīces vienmērīgās aprišu lī­nijas, un zīdaino korpusa spīdumu ne­kur nekas nepārtrauca - ja nu vienīgi divu vieglu signāltiltiņu zirneklīgās kon­tūras. Tie izvirzījās no sienām un aptvē­ra raķetes vidusdaļu ar biezu putuplas­ta kārtu.

Tur, kur tās apņēma raķeti, spožajā metāla ādā stāvēja atvērtas mazas durti­ņas. Bonds palūkojās lejup. Pa vienām durtiņām uz šaurās platformas iznāca vī­rietis un ar cimdotu roku aizv ēra aiz sevis durvis. Viņš uzmanīgi virzījās pa šauro tiltiņu uz priekšu un pagrieza kādu kloķi. Atskanēja griezīgs motora čiksts, un pol­sterētā josta atrāvas no raketes, palikda­ma karājamies gaisā kā kukaiņa - dievlū­dzēja priekšķepas, kad tas uzslējies div- kājās. Čīkstoņa pastiprinājās, tās tonis kļuva vēl spiedzīgāks, un tiltiņi lēnām sa­locījās, sakļaudamies kopā. Pēc tam atkal izstiepās un apkļāva raketi desmit pēdas zemāk. Operators izsuepa roku un. atvē­ris vēl vienas mazas durtiņas, nozuda iekšpusē.

- Laikam pārbauda degvielas pieplūdi no rezervuāra apakšā, - Drekss notei­ca. - Strāvas piegādi. Vai nav jauks di­zains? Ko jūs par to domājat? - Drekss ar patiku pavērās Bonda izbrīnītajā sejā.

- Tā ir skaista, - Bonds apstiprināja. - Skaistāka, nekā biju iztēlojies.