JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

- Ak, tas esat jūs, mans dārgais! - plā- tīgi ieteicās Drekss, panākdamies viņam pretī un sirsnīgi spiezdams roku. - Tātad mēs atkal satiekamies. Un tik drīz! Man nebija ne jausmas, ka esat maskējies ma­nas ministrijas spiegs! Pretējā gadījumā es uzmanītos, spēlēdams ar jums kārtis. Vai jau iztērējāt vinnēto naudu? - Drekss noprasīja, vedot Bondu uz kamīna pusi.

- Vēl ne, - Bonds pasmaidīdams atbil­dēja. - Patiesībā neesmu to redzējis ne tuvu.

- Tā gan. Tā pienāks sestdien. Varbūt saņemsiet čeku tieši laikā, lai varētu nosvinēt mūsu mazo uguņošanu, ko? Palūk, - Drekss iesaucās un pieveda Bondu pie sievietes. - ŠI ir mana sekre­tāre - mis Branda.

Bonds ieskatījās divās līdzsvaroti mie­rīgās, zilās acis.

Šīs acis nesmaidīja, vērdamās pretī. Un viņas roka neatbildēja uz sirsnīgo ro­kasspiedienu. - Sveiki! - viņa vienaldzīgi novilka, un Bonds sajuta šīs būtnes uz­vedībā pat tādu kā naidīgumu.

Bondam iešāvās prātā, ka aģente ir la­bi izraudzīta. Vēl viena Loēlija Ponsonbi­ja. Atturīga, izdarīga, lojāla, jaunavīga. "Paldies Dievam," Bonds nodomāja. "Pro­fesionāle."

- Un šis vīrs ir mana labā roka - doktors Volters. - Tievais, padzīvojušais kungs ar dusmīgajām acīm un melnu matu ērkuli izlikās nemanām Bonda pastiepto roku. Viņš piesardzīgi atkāpās un ātri pamāja ar galvu. - Valters, - viņš sakniebtām lūpām pārlaboja, viebdamies par Dreksa izrunu.

- Un mans… kā lai to pasaka… sarg- suns. Varat teikt ari "palīgs" - Villijs Krebss. - Sekoja mitras rokas pieskā­riens. - Priecājos ar jums iepazīties! - ne­patīkama balss noteica. Bonds ieskatījās bālā, apaļā un nevesel aA sejā Tajā vienā mirklī parādījās dežūrsma:ds. kurš pa­zuda, tikko Bonds to ievēroja. Bonds ie­lūkojās viņam acīs. Tās bija kā divas ne­mierīgas, melnas pogas. Un vairījās no Bonda acu skatiena.

Abi vīrieši bija tērpušies spodri baltos uzsvārčos ar plastikāta rāvējslēdžiem piedurknēs un aizmugurē Viņu mati bija apcirpti tik īsi, ka āda spīdēja cauri. Tie atgādinātu būtnes no citas planētas - ja nebūtu doktora Valtera melno, nekārtīgo ūsiņu un matu ērkuļa un Krebsa kušķai- no, bālo ūso. Abi bija kā karikatūras - ju­kuši zinātnieki, Pītera Lora jauneklīgākā versija.

Krāsainā, milzīgā Dreksa figūra bija patīkams kontrasts šai saltajai sabiedrī­bai, un Bonds jutās viņam pateicīgs par jautro rupjību, ar kādu tas saņēma at­braucēju. Tā šķietami liecināja par vēlmi aprakt kara cirvi un saprasties ar jauno aģentu.

Drekss lieliski jutās saimnieka lomā. Viņš saberzēja rokas.

- Un tagad, Villij, - viņš sacīja, - kā bū­tu, ja jūs mums pagatavotu savu lielisko martīni? Protams, ka doktoram ne. Viņš nedzer un nesmēķē, - Drekss paskaidroja Bondam, atgriezdamies savā vietā pie ka­mīna. - Doktors pat elpot ar pilnu krūti ne- atļaujas, - Drekss aprauti iesmējās. - Do­mā tikai par raķeti. Vai ne, mans draugs?

Doktors kā pārakmeņojies blenza tieši uz priekšu.

- Jums labpatīk jokot, - viņš noteica.

- Kā tad, kā tad, - Drekss nomurmi­nāja, it kā mierinādams bērnu. - Mēs vē­lāk apskatīsimies tās virsmas. Tās ap­mierina visus, tikai ne jūs. - Viņš pagrie­zās pret Bondu. - Labais doktors mūs al­laž biedē, - viņš iecietīgi turpināja. - Vi­ņam aizvien visur rādās kaut kas nelāgs. Tagad doktoru uztrauc balstu sānvir- smas. Tās spuras jau ir asas kā žiletes, tikpat kā nekādas gaisa pretestības ne­var būt. Un doktoram pēkšņi iešāvies prātā, ka tās izkusīs! Gaisa pretestības un berzes dēļ! Protams, jebkas ir iespē­jams, taču tās tika pārbaudītas apmē­ram trīstūkstoš grādu temperatūrā! Un, kā jau es teicu, ja tās izkusis, tad saku- sīs visa raķete! Un nekas tamlīdzīgs ne­var notikt, - viņš ar skāņu smaidu pie­metināja.

Krebss ienesa sudraba paplāti ar čet­rām pilnām glāzēm un apsarmojušu šei- keri. Martīni bija lielisks, un Bonds tā arī

paziņoja.

- Jūs esat farren laipns. - sacīja Krebss, apmierināti pasmīnēdams. - Sers Hugo ir farren prasīgs.

- Ielejiet viņam! - Drekss pavēlēja. - Un pēc tam lai mūsu draugs nomazgā glā­zes. Mēs vakariņojam tieši astoņos.

Kamēr viņš runāja, atskanēja dobjš si­rēnas māviens un gandrīz tūlīt pat - dau­dzu kāju dipoņa, cilvēkiem skrienot ārā - be­tonētājā laukumā.

- Tā ir pirmā nakts maiņa. - Drekss paskaidroja. - Barakas ir tepat aiz admi­nistrācijas korpusa. Tātad pulkstenis jau ir astoņi. Mēs te visu organizējam divās maiņās, - viņš piebilda, acīm apmierināti iemirdzoties. - Jābūt precīziem. Mums te ir daudz zinātnieku. Mēs mēģinām vadīt šo uzņēmumu ar militārām metodēm. Villij, sameklē komandieri. Mēs iesim pirmie. Nāciet, dārgais draugs!

B< nds sekoja Krebsam ārā pa tām pašām dūnām, pa kurām bija ienācis, un pamanīja, ka pārējie divi kopā ar Dreksu, kurš gāja pa priekšu, devās uz dubultdurvīm telpas galā. Tās bija atvē­rušās, kad Drekss beidza runāt. Sulainis baltajā uzsvārcī stāvēja pie ieejas. Izgājis vestibilā, Bonds iedomājās, ka Drekss laikam iesoļoja ēdamzālē pirms mis Brandas. Ir gan pavēlnieciska personība. Acīmredzami - dzimis līderis. No kurie­nes viņam tādi dotumi? No armijas? Vai varbūt tie auguši līdz ar viņa miljoniem? Bonds sekoja gausajam Krebsam un brī­nījās.

Vakariņas bija lieliskas. Drekss bija izcils namatēvs - gan galds, gan viņa ma­nieres ēdot bija ārpus kritikas. Sarunas lielākoties risinājās ap doktoru Valteru. Lai Bonds saprastu, Drekss īsi paskaid­roja tehniskos terminus - pēc tam, kad šī tēma bija izsmelta. Bonds jutās pār­steigts par to pašpārliecību, ar kādu Drekss atspēkoja ikvienu iebildumu, tik­ko tas radās, un zinoši pieminēja dažne­dažādas detaļas. Viņš pamazām sāka jūsmot par šo cilvēku un manīja, ka ag­rākā nepatika pamazām sākusi zust.

Bondam patlaban vairāk nekā jebkad gribējās aizmirst Bleida klubu, jo tagad viņš sāka iepazīt otru Dreksu - radošu un iedvesmojošu, vadošu personību, kas bija noteicējs ievērojamā uzņēmumā.

Bonds sēdēja starp namatēvu un mis Brandu. Viņš dažas reizes mēģināja ie­saistīt aģenti sarunā. Taču tas neizdevās. Branda atbildēja ar vienzilbīgiem pieklā­jības vārdiņiem un neskatījās viņam acīs. Bonds sāka uztraukUes. Ši būtne viņam šķita fiziski pievilcīga, un likās ne­pieņemami, ka neizdodas izdabūt no vi­ņas nevienu laipnāku atbildi. Taču šķita, ka šī frigīdā vienaldzība lielā mērā ir uz­spēlēta. Drošībai būtu labāk, ja st&rp abiem valdītu sirsnīgas, draudzīgi nepie­spiestas attiecības, nevis šī pārspīlētā at­turība. Bondam uzmācās spēcīga vēlēša­nās zem galda iespert viņai pa potīti. Šī ideja bija aizraujoša, un viņam izdevās palūkoties uz aģenti ar citādām acīm - kā uz jaunu sievieti, nevis darba kolēģi. Ka­mēr risinājās nebeidzams strīds starp Dreksu un Valteru, kuram aģentei nācās pievienoties - par Gai^a spēku un Eiro­pas laika prognozēm -, Bonds sāka ap­kopot savus iespaidus par šo būtni.

Viņa patiesībā bija daudz pievilcīgāka, nekā varēja spriest pēc fotogrāfijas, šajā simpātiskajā meitenē bija grūti saskatīt kādas pēdas, kuras būtu atstājusi sīvā sāncensība starp policistēm. Šis perso­nas profils bija skaidrs, veidots noteik­tām līnijām un liecināja par autoritāti, bet tumšzilo acu garās, melnās skrop­stas un diezgan platā mute varētu pie­saistīt gleznotāju Mariju Lorensēnu. To­mēr, gleznotājasprāt, lūpas būtu pārāk pilnīgas, bet tumšie mati, kuri pie kakla liecās uz iekšu, bija sakārtoti pēc gluži citādas modes. Augstie vaigu kauli un mazliet ieslīpās acis norādīja uz ziemeļ­nieku asins piejaukumu, bet siltā ādas krāsa likās gluži angliska. Jaunās sievie­tes kustībās bija pārmēru daudz zimigu- ma un valdonīguma, viņas galva bija augsti pacelta - šāda stāja veidoja visai pārliecinošu sekretāres portretu. Īstenī­bā viņa visai labi iederējās Dreksa ko­mandā, un Bands pamanīja, ka vīrieši ieinteresēti uzklausīja, ko viņa atbild uz Dreksa jautājumiem.