JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

- Ministrs man lūdza, lai pēc sanāk­smes ieeju pie viņa. Teica, ka varot no­kārtot vienīgi to, lai Telonu tūlīt kāds aiz­stāj. Un aizstājējam vajadzētu nevainoja­mi runāt gan vācu, gan angļu valodā, būt spējīgam atklāt sabotāžu un ar pa­matīgu pieredzi darīšanās ar mūsu krie­vu draugiem. M15 esot trīs kandidāti.

Bet tie visi šobrīd esot aizņemti citās lie­tās. Viņus varot no tām atsaukt dažu stundu laikā. Taču ministrs gribēja dzir­dēt manas domas. Es izstāstīju savu vie­dokli. Viņš apspriedās ar premjerminis­tru, un viss ātri nokārtojās.

Bonds caururbjoši un īgni ielūkojās pelēkajās, nepielūdzamajās acis.

- Un tā, - M. neizteiksmīgi pabeidza. - se­ram Hugo Dreksam jau ir paziņots par jūsu norīkošanu. Un viņš gaida jūs savā uzņēmumā - šovakar ap vakariņu laiku.

Tajā otrdienas vakarā pulksten se­šos - tas notika maija beigās - Džeimss Bonds lielajā bentlijā traucās pa Duvras ceļu, nogriezdamies taisnajā atzarā, kas veda uz Meidstonu.

Kaut gan Bonds brauca ātri un kon­centrējās, vērdamies uz ceļu, tajā pašā laikā nācās apsvērt ari visas darbības, kuras bija nācies īstenot pēc tam, kad viņš pirms četrarpus stundām izgāja no M. kabineta.

īsi pārstāstījis notikušo sekretārei un ātri paēdis, sēdēdams pie galda savā vir­tuvē, viņš bija brīdinājis autodarbnīcu, lai. Dieva dēļ, pasteidzas ar mašīnas re­montu un atgādā to šurp ne vēlāk kā pulksten četros. Pēc tam iekāpis takso­metrā un devies uz Skotlendjardu, kur bez ceturkšņa trijos viņam bija norunāta tikšanās ar Vellensu.

Skotlendjarda pagalmi un strupceļi Bondam atkal - kā aizvien - atgādināja bezjumta cietumu. Auksto gaiteni apspī­dēja gaismekļu rinda, un šī gaisma bija tik vēsa. ka policijas seržanta vaigi šķita pilnīgi bez sārtuma, kad tas noprasīja, kurp Bonds dodas, un noskatījās, kā viņš paraksta ābolzalo caurlaidi. Tāpat notika ar konstebla seju, kad tas veda vi­ņu uz augšu pa kāpnītēm un tālāk pa neizteiksmīgu gaiteni ar anonīmu durvju rindām līdz uzgaidāmajai istabai.

Klusa un mierīga pusmūža sieviete ar tik vienaldzīgām acīm, kā daždien cilvē­kam, kurš redzējis visu ko, viņam pazi­ņoja, ka priekšnieks atbrīvošoties pēc piecām minūtēm. Bonds piegāja pie loga un pavērās lejup pelēcīgajā pagalma. Konstebls, kurš bez ķiveres izskatījās tāds kā pliks, iznāca no ēkas un pārgāja pari pagalmam, gremodams sviestmaizi - divas kopā saliktas šķēles ar kaut ko rožainu vidū. Bija pavisam kluss, un mašīnu ra­dītais troksnis, kas atplūda šurp no Vait- holas un krastmalas, likās tālu projām no šīs vietas. Bonds jutās nomākts. Vi­ņam nācās saistīties ar tik nepierastiem departamentiem. Un atrauties no savē­jiem un pierastās ikdienas. Jau šeit, uz­gaidāmajā telpā, viņš nejutās savā ele­mentā. Šeit mēdza ienākt un gaidīt tikai noziedznieki un informatori. Varbūt vēl ietekmīgi ļautiņi, kuri velti loloja cerības atbrīvoties no soda naudām par ātruma pārsniegšanu, braucot ar auto, vai ie­stāstīt Vellensam, ka viņu dēli īstenībā nav nekādi homoseksuāli. Cilvēki nemē­dza kavēties īpašās nodaļas uzgaidāmajā telpā nesvarīgu iemeslu dēļ. Parasti šeit ieradušies apmeklētāji vai nu kādu ap­sūdzēja, vai aizstāvējās.

Beidzot sieviete iznāca viņam pakaļ. Bonds nodzēsa cigareti vienā no alvota- jām kārbām, kuras kalpo par pelnutrau- kiem valdības departamentu uzgaidāma­jās telpās, un pēc tam sekoja sekretārei, kura devās uz priekšu pa gaiteni.

Pēc drūmās uzgaidāmās telpas uguns, kas arī šajā gadalaikā dega lielā, omulī­gā kabineta krāsniņā, likās kā veikls triks - gluži kā cigarete, ko piedāvā kāds no Gestapo.

Pagāja piecas minūtes, kamēr Bonds atbrīvojās no drūmā iespaida un attapās, ka Ronijs Vellenss Uešām priecājas, viņu redzot, un negrasās iztirzāt domstarpī­bas, kādas pastāv starp departamen­tiem. Šis cilvēks ne tikai cerēja, ka Bonds izglābs raķetes palaišanas plānu, bet gai­dīja, lai viņš izpestī vienu no labākajiem īpašās nodaļas darbiniekiem no bīsta­miem sarežģījumiem.

Vellenss bija visai taktisks vīrs. Pirma­jā brīdī viņš runāja tikai par M. Turklāt ar dziļu izpratni un sirsnīgu aizrautību. Pat neieminēdamies par izmeklējamo lie­tu, viņš jau bija panācis Bonda drau­dzīgo attieksmi un vēlmi sadarboties.

Kamēr Bonds stūrēja bentliju pa Meidstonas ļaužu pilnajām ielām, viņš prātoja, ka Vellensa talants ticis izkopts, divdesmit gadus sadarbojoties ar M15 un izvairoties no asumiem darba saskarē ar policiju, tāpat ari vadot neaptēstus politiķus un sargājot apdraudētus ār­zemju diplomātus.

Kad Bonds atvadījās no Vellensa - pēc stundas ceturkšņa, ko bija pavadījis spraigā sarunā viņa kabineta. - katrs no viņiem zināja, ka viens otrā ieguvis vēr­tīgu sabiedroto. Vellenss bija Bondu pie­saistījis un varēja būt pārliecināts, ka Gala Branda saņems no viņa visu nepie­ciešamo palīdzību. Viņš labvēlīgi skatījās uz Bonda profesionālo stāvokļa novērtē­jumu, pieeju veicamajam uzdevumam un noraidošo attieksmi pret citu departa­mentu sāncensību ar īpašo nodaļu. Ja runājam par Bondu, tad viņš apbrīnoja Vellensa aģenti, par kuru bija daudz ko uzzinājis. Viņš vairs nejutās neinformēts un neaizsargāts, jo viņu atbalstīja viss Vellensa departaments.

Bonds bija izgājis no Skotlendjarda ar tādu sajūtu, ka īstenojis Klausevica pir­mo principu. Tas ir - nodrošinājis aizmu­guri.

Bonda vizīte Apgādes ministrijā neko jaunu lietas izmeklēšanas labā nebija de­vusi. Viņš bija izpētījis Telona personisko lietu un viņa atskaites. Dzīvesgājums bi­ja taisns, visparastākais - viss mūžs pa­vadīts Armijas Slepenajā dienestā un drošībniekos. Atskaites parādīja rosīgu un labi nostādītu tehnisku uzņēmumu, kurā notikuši pāris starpgadījumi, kad darbinieki piedzērušies, viena sīka zādzī­ba, daži kautiņi ar nelielu asinsizliešanu personiskas atriebības dēļ, bet visādi ci­tādi darbinieki esot uzticami un cītīgi strādātāji.

Tad vēl Džeimss bija pavadījis kādu pusstundu ministrijas plānu daļā kopā ar profesoru Treinu - resnu, apskretušu, neizskatīgu viru, kurš iepriekšējā gadā bija pretendējis uz Nobela prēmiju fizikā, bet patlaban bija kļuvis par vienu no liet­pratīgākajiem raķešu ekspertiem pasau­lē.

Profesors Treins bija piegājis pie milzī­gām kartēm, kas karājās pie sienas un parāvis auklu, lai viena karte uzbrauktu augšā. Atklājās horizontāla shēma des­mit pēdu garumā, tajā bija attēlots kaut kas tāds, ko varēja noturēt par V2 ar tā­dām kā izvērstām spurām.

- Palūk, - profesors Treins bilda, - jūs laikam neko nesaprotat no raķetēm, tā­pēc gribu šo to paskaidrot ar vienkār­šiem terminiem, nevis piebāzt jums gal­vu ar sarežģītām būšanām par degvielas uzpildi, ātrumiem un Keplera elipsi. Šī raķete, ar kuru nodarbojas Drekss, ir vienpakāpes. Tā izlieto visu degvielu, uz- šaudamās gaisā, un pēc tam trāpa tur, kur paredzēts. V2 trajektorija atgādina lodes trajektoriju, kas izšauta no ieroča. Lielākais ātrums, ko tā spēj sasniegt, no­lidodama divsimt jūdzes, varētu būt sep­tiņdesmit jūdžu stundā. Degvielu, kas tajā iepildīta, veido alkohols un šķidrs skābeklis, kurš ir tik ūdeņains, lai nesa­dedzinātu salīdzinoši mīksto dzinēja me­tālu. Ir pieejami arī daudz spēcīgāki deg­vielas maisījumi, taču līdz šim mēs ne­esam varējuši tiem pievērsties tā paša ie­mesla dēļ - to degšanas temperatūra ir tik augsta, ka iznīcinātu pat visizturīgā­ko dzinēju.