JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Taču kādas apsēstības varā bija Drekss? Kas gan viņam lika ar maniakā­lu neatlaidību tiekties pretim drošām ne­patikšanām?

Viss liecināja par paranoju. Nepārpro­tama lieluma mānija, ko acīmredzami papildināja vajāšanas mānijas pazīmes. Nicinošā sejas izteiksme. Nievīgā intonā­cija sarunājoties. Paslepenais triumfs, ar kādu šis vīrs reaģēja uz savu sakāvi jau īsu mirkli pēc smagā zaudējuma. Tā mēdz triumfēt maniaki, kas arvien pār­liecināti par savu taisnību, lai kāda arī būtu realitāte. Dreksaprāt, uzvarētājs varēja būt tikai viņš. Sakāve šim vīram nebūt nenozīmēja zaudējumu, jo viņa ro­kās bija un palika vara un nauda. Viņš zināja, kā iegūt bagātību. Viņam bija ap­skaužama izvēles un rīcības brīvība. Sa­vā paša radīto ilūziju telpā viņš jutās vis­varens un Dievam līdzīgs, pat neapzinā­damies, ka patiesībā mīt iedomu pasau­lē.

Jā, sprieda Bonds, joprojām izklaidīgi vērdamies Rīdžentparka plašumos, tieši te slēpās atbilde. Sers Hugo Drekss bija murgu pārņemts paranoiķis. Un tieši pa- ranojālā apmātība lika šim cilvēkam ne­norimti rosīties, lai visiem iespējamiem līdzekļiem vairotu savus miljonus. Tas ari bija galvenais dzinulis, kas lika gata­vot Anglijai impozanto dāvinājumu - mil­zīgo raķeti, ar ko būtu iespējams satriekt pīšļos ik ienaidnieku. Pateicoties visspē­cīgajam Dreksam. protams.

Bet vai kāds varēja pateikt, cik šim vī­ram atlicis līdz krīzei? Vai kāds varēja ko pavēstīt par šā vīra dziļāko būtību, kura slēpās aiz skaļās, vulgārās bravūras un sarkanīgo matu lēveņa, kas piesedza ka­rā gūtos ievainojumus?

Visticamāk, tāda cilvēka nebija. Un vai viņš, Bonds, savā analīzē nekļūdījās? Kas tad galu galā bija tās pamatā? Vai tiešām pieticīgie vērojumi klubā varēja kalpot par vērā ņemamu apstiprinājumu jelkādām aizdomām? Bet varbūt šādi vē­rojumi bija ari citiem? Varbūt kas līdzīgs saistībā ar Dreksa uzvedību savulaik pie­redzēts Singapūrā, Honkongā, Nigērijā, Tanžerā, visur, kur vien šis vīrs uzkavē­jies savu darījumpartneru sabiedrībā?

Ja vien tam atrastos laiks. Bonds prā­toja, šos cilvēkus vajadzētu uzmeklēt, lai patiešām tiktu par visu skaidrībā un, ie­spējams, apturētu Dreksu. pirms vēl nav par vēlu.

Par vēlu? Bonds pie sevis pasmaidīja. Kāpēc gan viņš visu tik loti dramatizē? Vai gan Drekss šobrīd būtu izdarījis ko sliktu? Ja nu vienīgi uzdāvinājis viņam, Bondam, piecpadsmit tūkstošus mār­ciņu. Bonds paraustīja plecus. Galu galā Dreksam tas bija tikai tāds nieks. Taču kā bija jāsaprot viņa pēdējais teikums par to, ka nauda jātērē ātri? Ko Drekss ar to gribēja sacīt? Jā, tieši šie vārdi vi­ņam. Bondam, tagad nedeva mieru, lie­kot atkal un atkal pārdomāt visu, kas saistīts ar Dreksu.

Bonds strauji novērsās no loga. Pie jo­da! Tas jau sāka līdzināties apsēstībai ari no viņa puses. Šā vai tā, bet šie piec­padsmit tūkstoši bija nokrituši kā no gaisa, un - lai nu tā būtu - viņš šo nau­du patiešām iztērēs ātri. Bonds apsēdās pie galda un pasniedzās pēc pildspalvas. Mirkli apdomājies, viņš pievilka tuvāk piezīmju bloku ar uzrakstu "īpaši slepe­ni" un rūpīgā rokrakstā pierakstīja seko­jošus pirkumus: "1. "Rolls-DenLley Con- vertible", aptuveni 5000 mārciņu. 2. Trīs kaklasaites adatas ar dimantiem par 250 mārciņām gabalā, kopā 750."

Bonds apdomājās. Gandrīz desmit tūkstoši tik un tā palika pāri. Šādas tā­das drēbes, dzīvokļa atsvaidzināšana, vairāki duči pudeļu ar "Taittingcr" šam­panieti, vēl daži nieki. Taču tas viss varē­ja pagaidīt. Vispirms viņš pārrunās auto iegādi un nopirks tos nieciņus ar diman­tiem, bet visu atlikumu ieguldīs vērtspa­pīros. Pēc tam viņš, protams, kļils ba­gāts. Un pametīs dienestu.

It kā vēlēdamies paust savu protestu pret šādām iecerēm, spalgi ietrinkšķējās sarkanais tālrunis.

- Vai jūs varētu atnākt pie mums? M. veļas jūs redzēt. - Zvanītājs bija štāba priekšnieks, viņa balsī jautās nepacietība.

- Jau eju, - Bonds atbildēja, izjuz­dams piepešu uztraukumu. - Vai zināms kas vairāk?

- Diemžēl nē, - štāba priekšnieks no­teica. - Nekādas papildu informācijas. Zinu tik vien, ka visu rita cēlienu M. pa­vadīja Skotlendjardā un Apgādes minis­trijā.

Ar šiem vārdiem saruna beidzās.

Pēc dažām minūtēm Bonds iegāja pa labi pazīstamajām durvīm. Virs tām at­kal bija iedegusies zaļā gaisma.

M. viņu pētīgi uzlūkoja.

- Jūs izskatāties iespaidīgi, nulle nulle septiņi! - viņš noteica. - Sēdieties!

"Tas ir tikai darījums," Bonds domāja, un viņa pulss sāka sist ātrāk. "Neminē­sim nekādus vārdus." Viņš apsēdās. M. aplūkoja kaut kādas atzīmes, kas bija iz­darītas ar zīmuli bloknotā, un pavērās augšup. Acu skatiens neliecināja, ka Bonds viņu īpaši interesētu.

- Vakar vakarā Dreksa uzņēmumā bi­jušas nepatikšanas, - M. sacīja. - Dubult- slepkavība. Policija meklējusi Dreksu. Par Bleida klubu laikam nav iedomājušies. Dabūjuši viņu rokā ap pusvieniem naktī, kad tas atgriezies "Ričā". Paziņojuši, ka divi viri no viņa darbiniekiem nošauti vie­su namā, kas atrodas līdzās uzņēmu­mam. Ka abi ir miruši. Drekss teicis poli­cijai, ka viņu šis notikums neinteresējot, un nometis klausuli. Tā ir tipiska šī vīra reakcija. Tagad viņš ir tur. Laikam jau beidzot ņēmis notikušo nopietni.

- Dīvaina sagadīšanās, - Bonds domī­gi novilka. - Bet kurā mirklī jāiejaucas mums, ser? Tas taču ir policijas uzde­vums.

- Daļēji, - M. piekrita, - bet ir gadījies tā, ka mums jāatbild par lielāko dalu vi­ņu personāla. Par vāciešiem, - viņš pie­metināja.

- Es labāk paskaidrošu. - M. ielūkojās bloknotā. - Tas ir slepens uzņēmums, un vispārējais plāns noteic, ka tas veido ti­kai dalu no lielās radaru sistēmas, kas izvietojas austrumu krastā. Drošībnieki atbild tikai par apsargāšanu, sagādnie­kiem no ministrijas vienīgajiem ir teikša­na šajā centrā, kur notiek darbi. Tas at­rodas uz klinšu kraujas starp Duvru un

Dilu. Visa platība ir ap tūkstoš akriem, bet pats vadības sēdeklis aizņem aptuve­ni divsimt. Tur gan uzturas vienīgi Drekss un vēl piecdesmit divi cilvēki - tie ir visi, kas palikuši. Visa celtnieku brigā­de jau ir prom.

"Kāršu kava un džokers." Bonds iedo­mājās.

- Un piecdesmit no tiem ir vācieši, - M. turpināja. - Visi vairāk vai mazāk piere­dzējuši raķešu eksperti, kurus krievi nav dabūjuši sev. Drekss tiem samaksājis, lai ierodas šeit un strādā pie raķetes. Ne­viens nav īpaši apmierināts, bet citas al­ternatīvas nebija. Apgādes ministrija ne­var sūtīt savus ekspertus no Vūmeras. Dreksam nācās sameklēt šos darbinie­kus tur, kur bija iespējams. Lai drošīb­niekiem būtu vieglāk, Apgādes ministrija norīkoja savu sardzes virsnieku - viņš apmetās uzņēmumā. To vīru sauca ma­jors Telons.

M. apklusa un pavērās augšup gries­tos.

- Viņš bija viens no tiem diviem cilvē­kiem, kuri pagājušajā naktī tika nošauti. Viņu nošāva viens no vāciešiem, kurš pēc tam nošāvās pats.

M. pievērsa skatienu Bondam. Bonds neko neiebilda un gaidīja stāsta nobeigu­mu.

- Tas notika mājā, kas atrodas līdzās vadības korpusam. Daudzu liecinieku klātbūtnē. Šķiet, ka tā ir viesnīca ar bāru turpat uzņēmuma robežās, jo to mēdzot apmeklēt uzņēmuma darbinieki. Viņiem, domājams, gribas šad tad kaut kur ie­griezties. - M. apklusa. Viņš joprojām vē­roja Bondu. - Jūs nupat jautājāt, kurā brīdī tajā visā iesaistāmies mēs. Mēs ie­jaucamies tāpēc, ka ļāvām šim vācietim un pārējiem viriem te ierasties. Mēs pār­baudījām visus materiālus no viņu perso­niskajām lietām. Tāpēc, tikko šis starpga­dījums notika, drošībnieki un Skotlend­jards vispirmā kārtā meklēja mirušā vīra dosjē. Viņi pagājušajā naktī to pieprasīju­ši no dežurējošā virsnieka, tas izracis vi­su iespējamo un aizsūtījis uz Skotlend­jardu. Rutīnas darbiņš. Par to visu viņš atstājis ierakstus reģistrā. Kad šorīt atnā­cu un apskatīju šos ierakstus, es pēkšņi par šo lietu ieinteresējos. - M. runāja klu­sā balsi. - Pēc tam, kad gadījās pavadīt vakaru kopā ar Dreksu, tā likās - kā jau jūs teicāt - visai dīvaina sagadīšanās.