JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

- Aiziet, aiziet, - Drekss nepacietīgi mudināja. - Sāciet ar kaut ko, Maks. Es šeit negrasos nikt visu nakti!

"Nelaimīgais nelga." nodomāja Bezil­dons. "Pēc desmit minūtēm tu vēlēsies, kaut Meijers savā krēslā būtu beigts un pagalam, iekams izvilcis pirmo kār­ti."

Patiesībā Meijers izskatījās tā, it kā kuru katru mirkli to varētu ķert trieka.

Viņa seja bija nāves bālumā, un no pa­zodes uz krekla krūtežas pilēja sviedri. Cik nu viņš nojauta, jau pati pirmā kārts, ko tas izspēlēs, varēja būt liktenī­ga. Galu galā viņš izlēma likt galdā kāra­va kalpu.

Tobrīd gan jau bija pilnigi vienalga, ko Meijers izspēlē, un, kad izrādījās, ka M. nav kāravu, Drekss sašutis uzšņāca sa­vam partnerim:

- Sasodīts, vai tiešām jūs nevarējāt iz­domāt neko labāku? Varbūt vēl pasniegt to kārti uz paplātes? Kā pusē jūs galu galā spēlējat?

Meijers sarāvās mazs mazītiņš.

- Tas bija labākais, ko varēju pasākt, Hugo, - viņš izmisis taisnojās, slaucī­dams seju mutautā.

Bet nu jau Dreksam radās pašam sa­vas raizes.

Vispirms Bonds paņēma Dreksa kāra­va kungu un tūlīt pat uzbruka ar kreici. Drekss meta galdā devītnieku, taču Bonds to paņēma ar desmitnieku un iz­spēlēja kāravu. Mirkli vēlāk Dreksa dū­zis bija pārtrumpots un pagalam. No kā­vās ņemtais kreicis ļāva iegūt Dreksa kalpu.

Tad Bonds izspēlēja kreiēa dūzi.

To, kas varētu notikt, Drekss, šķiet, sāka aptvert tikai tad. kad pazaudēja ari kreiēa kungu. Nervozi šķielēdams uz Bondu, viņš raizīgi gaidīja parādāmies nākamo kārti. Vai Bondam tiešām vēl bija kāravi? Vai tiem nevajadzēja būt pie Meijera? Kā nekā viņš taču bija ar tiem uzsācis. Drekss gaidija. un kārtis tā nosvīdušajās plaukstās metās mik­las.

Polam Morfijam, vienam no slavenā­kajiem amerikāņu šahistiem, piemita kāds diezgan šaušalīgs paradums. Šis vīrs acis no šaha galdiņa mēdza atraut tikai tad, kad bija pilnīgi pārliecināts par pretinieka sakāvi. Tādos brīžos viņš lēni pacēla galvu un uzmeta pētīgu ska­tu otram spēlētājam. Pretinieks parasti agri vai vēlu sajuta šo skatienu un bikli uzlūkoja Morlīju. Tas nozīmēja tikai vie­nu - sakāvi, un Morlija acis to pauda nepārprotami. Atlika tikai un vienīgi ka­pitulēt.

Bonds šoreiz rīkojās gluži tāpat kā leģendārais šahists, un Drekss tūlīt pat sajuta sev pievērsto ciešo skatie­nu. Nenolaizdams acis no pretinieka,*

Bonds lēni izvilka kārava dāmu un ne­steidzīgi nolika to galda vidū. Pēc tam, pat nesagaidījis Meijera izspēli, viņš rāmi un nosvērti atklāja kārava astoņ- nieku, septiņnieku, sešnieku, piecnie­ku, četrinieku un abus atlikušos krei­čus.

Mirkli klusējis, Bonds beidzot ierunā­jās.

- Tas tad nu būtu viss. Dreks, - viņš klusu noteica un nesteidzīgi atlaidās krēslā.

Drekss ātrumā neattapa neko citu, kā pasniegties uz priekšu un izraut Meije- ram no rokām kārtis. Smagi ievilcis el­pu, viņš sāka tās drudžaini pārlūkot, ce­rēdams, ka zaudējums tomēr gājis se­cen.

Kad cerības izrādījās veltas, Drekss nometa kārtis uz zaļās vadmalas.

Viņa seja bija līķa bālumā, asinīm pielijušās acis stingi vērās Bondā. Tad Drekss pacēla dūri un no visa spēka trieca to pret galdu, uz kura gulēja nekam nederīgie dūži, kungi un dā­mas.

Vēl pēc mirkļa viņš gausi ierunājās, atkal cieši uzlūkodams Bondu:

- Jūs esat krāpn…

- Pietiks, Dreks! - Bezildona balss noskanēja asi kā pātagas cirtiens. - Par to nevar būt ne runas, jo es sekoju spē­lei visā tās garumā. Maksājiet, kas maksājams, un, ja jums ir kādas sū­dzības, iesniedziet tās rakstiski kluba komitejai.

Drekss lēnām uztrausās kājās. Pa­spēris soli no sava krēsla, viņš apstājās un izlaida pirkstus caur rudo matu ēr­kuli. Pamazām viņa sejā atgriezās sār­tums, un varēja manit, ka ari izpratne par notikušo. Drekss vēlreiz nolūkoja Bondu, un viņa labajā acī pavīdēja dī­vains, pārākuma apziņas pilns triumfs, kas Bondam lika izjust neskaidras ba­žas.

Tad Drekss pievērsās pārējiem.

- Ar labunakti, džentlmeņi, - viņš no­teica, veltīdams ikvienam to pašu savā­di nicīgo skatienu. - Esmu parādā ap piecpadsmit tūkstošiem mārciņu. Neie- bildīšu, ja ari Meijers ieguldīs savu tie­su.

Paliecies uz priekšu, Drekss paņēma cigarešu etviju un šķiltavas, pēc tam at­kal palūkojās uz Bondu un, sarkanīga - jām ūsām lēni sakustoties virs sakropļo­tās augšlūpas, ļoti klusu noteica:

- Ši nauda jātērē ātri. kapteini Bond. Pēc šiem vārdiem viņš pagriezās un raiti aizsoļoja uz spēļu zāles durvīm.

Lai gan pie miera Bonds bija devies ti­kai divos naktī, nākamajā rītā viņš preci- zi pulksten desmitos iesoļoja pa Galve­nās pārvaldes durvīm. Pašsajūta bija pietiekami pretīga. Gandrīz divas ie­priekšējā vakarā izdzertās šampanieša pudeles nu par sevi atgādināja ar grē­mām un sāpēm aknās, bet benzedrīna paģiras un atminas par notikumiem pie spēļu galda lika justies gurdam un iztuk­šotam.

Braucot liftā pretim kārtējai rutīnas pilnajai darbdienai, aizvadīto naktsstun- du mieļainā pēcgarša joprojām neatstā­jās.

Pēc tam, kad Meijers izrādījās laimīgi aizvadīts uz mājām un gultu, Bonds bija izvilcis no žaketes kabatām divas kāršu kavas un nolicis tās uz spēļu galda, pie kura joprojām kavējās kopā ar Bezildonu un M. Zilā kava bija tā pati, ko pirmīt, pārcēla Drekss un ko Bonds bija veikli iemānījis kabatā, mutauta aizsegā ap­mainīdams pret iepriekš sagatavoto un sakārtoto. Tieši tāpat apstrādātā sarka­nā kava nāca no žaketes kreisās kabatas un nebija izrādījusies vajadzīga.

Bonds izklāja sarkano kavu uz galda un parādīja M. un Bezildonam, ka ar to iespējams izveidot tieši tādu pašu nepa­rastu lielo slemu, kāds nupat bija atne­sis zaudējumu Dreksam.

- Tā ir slavenā Kalbertsona partija, - viņš paskaidroja. - Šis vīrs to lietoja ar tiešām labiem panākumiem. Es mazliet uzlaboju gan sarkano, gan zilo kavu, jo nezināju, kuras krāsas kārtis nāksies dalīt.

- Jā, šis paņēmiens šoreiz nudien bija īsti reizē, - Bezildons pateicības pilnā balsī noteica. - Domāju, Drekss visu pie­tiekami labi apdomās un vai nu pārstās apmeklēt klubu, vai arī turpmāk spēlēs godīgu spēli. Šis viņam bija pietiekami dārgs vakars. Un nekāda pamata apstrī­dēt gūtos laimestus, - Bezildons piebil­da. - Patiesībā jūs visi - un savā ziņā arī Drekss - šovakar paveicāt tiešām labu darbu. Viss varēja pavērsties ari daudz sliktāk. Un tad apdedzinājies būtu jūs, kapteini Bond. Jūsu čeks būs klāt sest­dien.

Viņi cits citam novēlēja labunakti, un pamatīgi nogurušais Bonds devās uz mā­jām, lai liktos gultā. Viņš iedzēra vieglas miegazāles, lai aizgaiņātu no apziņas at­miņas par savādajiem vakara notiku­miem klubā un daudzmaz kārtīgi izgulē­tos pirms jaunas darbdienas birojā. Kā jau arvien, kad bija uzvarēts pie kāršu galda, ari šoreiz pirms iemigšanas Bonds bija ieprātojies, ka laimētāja guvums dī­vainā kārtā vienmēr šķiet mazāks nekā zaudētāja zaudējums.

Bondam ieejot birojā, Loēlija Ponson­bija ziņkāri nolūkoja tumšās ēnas zem viņa acīm. Pamanījis meitenes ašo, pētī- go skatienu, Bonds pasmīnēja.

- Mazliet pastrādāju, mazliet uzspēlē­ju. Visnotaļ vīrišķīgā sabiedrībā, - viņš paskaidroja. - Jā, un liels paldies par benzedrīnu. Tas patiešām dikti noderēja. Ceru, ka neizpostīju jūsu vakaru?