JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

- Protams, protams, - viņš skubīgi noteica. - Es nudien… - Teikums pali­ka nepabeigts, jo Drekss tikpat naski pievērsās Bondam, uzlūkodams to ar skatienu, kurā jautās laba tiesa ziņ­kārības. - Nu, tad lai iet. Pieci pret pieci. Meijer, un cik vēlētos jūs? - viņš palūkojās uz partnera pusi. - Var arī seši pret seši, lai nodarītu visu kā nā­kas.

- Man pietiks ar viens pret viens, Hu­go, - Meijers kā atvainodamies atbildēja, raizīgi uzlūkodams partneri. - Ja vien, bez šaubām, nevēlaties, lai mana likme būtu augstāka.

- Protams, ne, - Drekss atbildēja. - Man patīk pamatīga spēle. Un veiksmes ne­kad nevar būt par daudz. Labi, nu tad sākam, - viņš piebilda un ķērās pie kār­šu dalīšanas.

Šajā brīdī Bonds piepeši saprata, ka nemaz vairs neuztraucas par augsta­jām likmēm. Viss, ko viņš vēlējās, - sa­dot šim matainajam ākstam kā nākas, parūpēties par tik pamatīgu mācību, lai šis vīrs uz mūžiem atcerētos šo va­karu, atcerētos Bondu. atcerētos M., atcerētos pēdējo reizi, kad tam izde­vies blēdīties Bleida klubā, atcerētos to brīdi, kad ieradies uz šīm vakari­ņām.

Patlaban Bonds bija pavisam aizmirsis "Pūces asti". Tā bija starp diviem vīriem kārtojama lieta.

Uzmetis nejaušu skatienu cigarešu etvijai, kuru ieskāva Dreksa rokas, un skaidri iztēlodamies, kā šis vīrs aukst­asinīgi iegaumē etvijas spogulgludajā virsmā redzamās izdalītās kārtis, Bonds aizgaiņāja no prāta visas šaubas un pašpārmetumus par to, kas varētu no­tikt, un koncentrējās spēlei. Ērtāk ie­kārtojies krēslā, viņš atbalstīja elkoņus pret polsterētajiem ādas paročiem. Tad izņēma no mutes cigāru, novietoja to uz nospodrinātā vara pelnutrauka malas un pasniedzās pēc kafijas. Tā bija mel- num melna un sasodīti stipra. Bonds iztukšoja tasi un paņēma glāzi, kurā vizēja laba tiesa tumši dzintaraina brendija. Lēnām un nesteidzīgi to mal­kodams, viņš pār glāzes malu pavērās M. Pamanījis Bonda skatienu, M. pa­smaidīja.

- Ceru, ka jums šis dzēriens iet pie sirds. Tas nāk no Rotšildu īpašumiem Konjakā. Pirms kādiem simt gadiem šī dzimta novēlēja mūsu klubam vienu mu­ciņu gadā uz mūžīgiem laikiem. Kara lai­kā viņi katru gadu mums paslepus atlika parasto tiesu un atgādāja visus šos uz­krājumus šurp 1945. gadā. Kopš tā laika mums tiek divtik. Taču nu pievērsīsimies spēlei, - M. piemetināja, savākdams no galda savas kārtis.

Arī Bonds paņēma savējās. Tās bija vi­duvējas. Varbūt kādi divarpus ātrie stiķi, pa druskai no visiem mastiem. Viņš pa­sniedzās pēc sava cigāra un ievilka pēdē­jo dūmu, tad nodzēsa izsmēķi pelnutrau- kā.

- Trīs kreiči, - solīja Drekss.

Bonds šoreiz atturējās.

Meijers solīja četrus kreičus.

Atturējās ari M.

"Hm," Bonds nodomāja. "Jāšaubās, vai Dreksam varētu būt geima kārtis. Droši vien būs blefojis, jo labi zina, ka partneris var solīt tikai vienu mastu. M. toties varētu būt samērā labas kārtis. Mums par abiem, piemēram, varētu sa­nākt visi erceni. Taču M. bridžu nekādi nedabūs. Iespējams, viņi paņems četrus kreičus."

Tā arī notika, pateicoties vienam no Bonda stiķiem. Tomēr izrādījās, ka M. nav neviena ercena, tikai gandrīz viss kā­ravu masts, izņemot vienīgi kungu, kas atradās pie Meijera, taču tika paņemts. Drekss pats nevarēja paņemt solītos trīs. Pārējie kreiči bija Meijeram.

"Lai nu kā," nodomāja Bonds, dalī­dams kārtis nākamajai partijai, "vismaz panācām, ka netika paņemts geims."

Veiksme vēl aizvien bija viņu pusē. Bonds solīja beztrumpi, M. palielināja likmi lidz trim, un viņi guva uzvaru ar virsstiķiem. Spēlējot ar Meijera dalīta­jām kārtīm, viņi zaudēja ar pieciem kā- raviern, taču nākamajā partijā M. atklāja četrus pīķus, Bondam bija trīs mazie trumpji un piedevām vēl kungs un dāma no citiem mastiem, ar ko pietika M. bri­džam.

M. un Bonds bija laimējuši pirmo roberu. Drekss izskatījās neapmieri­nāts. Šajā reizē viņš bija zaudējis de­viņsimt mārciņu, un tā vien šķita, ka veiksme no viņa un partnera novērsu­sies.

- Vai turpināsim? - viņš jautāja. - Ne­redzu iemeslu pārtraukt.

M. uzsmaidīja Bondam. Abiem prātā bija viena un tā pati doma. Tātad Drekss vēlējās tikt pie dališanas. Bonds paraus­tīja plecus.

- Man nav iebildumu, - M. atkal pa­smaidīja. - Tā vien šķiet, ka pie šā galda esam izvēlējušies tās labākās vietas.

- Vismaz pagaidām, - Drekss jau maz­liet možākā balsi attrauca.

Un ne bez pamata. Nākamajā partijā viņš un Meijers dabūja mazo slemu ar pīķiem, kam gan vajadzēja divus stiķus, par kuriem Dreksam veiksmīgi izdevās vienoties ar partneri, liekot lietā mīmiku, krekšķināšanu, neskaidru murmināšanu un ik pa brīdim gaviļaini priecājoties, cik loti šoreiz veicas.

- Hugo, jūs esat vienkārši lielisks, - Mei­jers glaimīgi iebildās. - Kā, sasodīts, jums tas izdodas?

Bondam šķita, ka pienācis laiks iz­mest tīklus.

- Pateicoties atmiņai. - viņš nevainīgi sacīja.

Drekss uzmeta Bondam pētīgu skatie­nu.

- Ko jūs ar to gribat teikt? - viņš pa­vaicāja. - Kāds gan atmiņai sakars ar sti­ķu veidošanu?

- Es gribēju teikt - pateicoties atmiņai un spēles izjūtai, - Bonds rāmi atbildē­ja. - Tās ir divas īpašības, kas raksturo ikvienu īstu kāršu spēlmani!

- Jā gan, - Drekss gausīgi noteica. - Nū­jā. protams. - Viņš pārcēla kavu, un, da­līdams kārtis, Bonds skaidri manīja, cik rūpīgi un vērtējoši šā vīra acis viņu no­pēta.

Spēle turpinājās tādā pašā tempā. Kārtis nāca vienmērīgi, un nešķita, ka šobrīd kāds gūtu pārsvaru. M. kontrēja Meijeram, kas bija nepārdomāti solījis četrus pīķus, taču nākamajā partijā

Drekss veiksmīgi izspēlēja trīs beztrum- pjus, un Bonda pirmā robera laimests nu bija pārspēts ar uzviju.

- Vai kāds vēlas ko iedzert? - apvaicā­jās M., pārceldams kavu, lai Drekss va­rētu izdalīt kārtis trešajam roberam. - Džeims, varbūt vēlaties vēl mazliet šam­panieša? Otrā pudele aizvien garšo la­bāk.

- Labprāt, - Bonds piekrita.

Atnāca viesmīlis, un pārējie pasūtīja viskiju. Drekss uzlūkoja Bondu.

- Šai spēlei vajag piešķirt dzīvīgumu, - viņš teica. - Dodu simtu, ka šo partiju mēs vinnēsim!

Kārtis bija izdalītas un nu gulēja glītās kaudzītēs galda vidū. Bonds uzmeta Dreksam īsu skatienu. Viņam pretim vē­rās savainotā, asinīm pieplūduši acs. Ot­ra lūkojās salti un izsmējīgi. Lielais, ma- sīvais deguns bija pārklājies sīkām svied­ru pērlītēm.

Bonds netika gudrs, vai Drekss sapratis, ka viņš šaubās, vai dalīts go­dīgi. Viņš nolēma atstāt pretinieku ne­ziņā. Simts bija zaudēts, taču tas bija labs iegansts, lai vēlāk paaugstinātu likmi.

- Vai :agad, kad dalījāt jūs? Nu, ko, - viņš pasmaidīja un izlikās apsveram ie­spējas. - Labi. Lai notiek. - Šajā mirkli Bondam kas iešāvās prātā. - Taču palik­sim pie šīs pašas likmes ari nākamajā partijā, ja vien jums nav iebildumu.

- Protams, protams, - Drekss nepacie­tīgi attrauca. - Ja nu reiz jums patīk zaudēt kārtigi, nevis pa druskai!

- Kā šķiet, jūs par šo partiju esat loti pārliecināts, - Bonds vienaldzīgi noteica, pavēries savās kārtīs. Nekā laba tur ne­bija, un viņš nevarēja pārsolit Dreksa beztrumpi. ja nu vienīgi kontrēt. Tomēr šis blefa gājiens neatstāja iespaidu uz Dreksa partneri. Meijers solīja divus beztrumpjus, un Bonds atviegloti uzelpo­ja. kad M. nemēģināja pārsolīt un izlaida savu kārtu. Toties Drekss tūlīt pat tika pie bridža.

- Paldies, - viņš apmierināti noteicā un rūpīgi pierakstija savu rezultātu. - Tad nu paskatīsimies, vai iespēsiet revanšē­ties.