JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Pašā tālākajā ēdamzāles malā virs aukstā galda, kas bija apkrauts ar krab­jiem, kūkām un dažādām delikatesēm, Romnija gleznotā un nepabeigtā misis Ficherbertas ģīmetne izaicinoši nolūkojās uz Fragonāra "Jeu de Cartes", vērienīgu žanra gleznojumu, kurš aizņēma pusi pretējās sienas virs kamīna. Sānu sienas sedza zelta griezuma paneļi ar retām gra­vīrām, kas atainoja peklē nonākušo grē­cinieku sāpjpilnās sejas, saņemot pelnīto sodu. Gar sienu augšmalu stiepās relje­fas, bagātīgi rotātas frīzes, no kurām krāšņumā ne par matu neatpalika greznie kapiteļi un pilastri, kas ieskāva logus un augstās, kokgriezumiem rotātās dubultdurvis ar Tjūdoru dinastijas heral­diku.

Zāles galvenā lustra, ko rotāja neskai­tāmas, lejasdaļā kopā saņemtas kristāla piekariņu virtenes, lēja patīkami izkliedē­tu gaismu pār baltajiem damasta gald­autiem un Džordža IV laika galda sudra­bu. Zemāk, katra galda vidū, žuburota­jos svečturos ar zeltainu vizmu dega trīs sveces, ikvienai no tām bija savs abažūrs no sarkana zīda, un sārtā gaisma pildīja vakariņotāju sejas ar dzīvespriecīgu mir­dzumu, kas lieliski apslēpa dažu labu saltu acu skatienu un sejas pantu skar­bumu.

Tieši tobrīd, kad Bonds tā pa īstam sāka izgaršot izsmalcinātās ainas burvī­bu, daļa vakariņotāju bija maltīti beiguši. Apspriezdami šāvakara spēles izredzes un cits citu steidzinādami ķerties pie lie­tas, tie nu nelielos pulciņos plūda uz zā­les durvīm. Sers Hugo Drekss priecīgā uzbudinājumā sasārtušu seju plecu pie pleca ar Meijeru soļoja uz M. un Bonda pusi.

- Nu, džentlmeņi, vai jēri jau gatavi cirpšanai un zosis plūkšanai? - pienācis pie galdiņa, viņš līksmi apvaicājās, tad sašķobīja seju rotaļīgi draudīgā vaibstā un novilka ar pirkstu gar rikli. - Nedo­māju, ka jums ir kādas izredzes tikt cau­ri ar veselu ādu. Ceru. testamentus jau esat uzrakstījuši?

- Mēs būsim klāt pēc maza brīža, - M. ērcigi attrauca. - Pa to laiku jūs varat ie­zīmēt kārtis un tamlīdzīgi.

Drekss iesmējās.

- Mums nu gan tas nav vajadzīgs. Ne­kavējieties ilgi, - viņš piebilda un devās uz durvīm. Meijers, kā atvainodamies, mulsi uzsmaidīja abiem vīriem pie gal­diņa un sekoja savam partnerim.

M. nokrekšķinājās.

- Kafiju un brendiju pasūtīsim spēļu zālē, - viņš teica Bondam. - Šeit tik un tā nevar smēķēt. Tātad - vai esat pilnīgā skaidrībā par tālāko rīcību?

- Pirms pielikt punktu, man nāksies šo vīru labi krietni iebarot, tā ka, lūdzu, neraizējieties, ja šķitīs, ka šauju pār strī­pu, - Bonds sacīja. - Līdz noteiktam brī­dim mēs spēlēsim pavisam parastu, ikdie­nišķu spēli. Kad pienāks Dreksa kārta da­līt, mums vajadzēs uzmanīties. Protams, viņš nevar ietekmēt kāršu sadalījumu starp spēlētājiem, tāpēc pilnīgi iespējams, ka tiekam pie labām kārtīm, taču, zinot, ar ko katrs spēlēsim, pārsvars tik un tā dažkārt var būt viņa pusē. Vai jūs neiebil- dīsiet, ja sēdēšu pa kreisi no Dreksa?

- Nē, - M. atbildēja. - Vai vēl kaut kas?

Bonds mirkli apdomājās.

- Tikai viena lieta, ser, - viņš teica. - Kad pienāks īstais bridis, es no žaketes kaba­tas izvilkšu baltu mutautu. Tas nozīmēs, ka jums būs iedalītas noteiktas, man zinā­mas kārtis. Vai jūs būtu tik laipns un to­brīd atstātu solīšanu manā ziņā?

Drekss un Meijers viņus jau gaidīja. Atgāzušies savos krēslos, tie" patlaban smēķēja Ilavanas cigārus.

Uz maziem galdiņiem turpat līdzās bija servēta kafija, ko papildināja pamatīgi brendija krājumi. Tieši tobrīd, kad M. un Bonds tuvojās abiem spēlmaņiem. Drekss plēsa nost papīra bandroli jaunai kāršu kavai. Vēl viens kāršu komplekts gulēja izklaidus uz galda zaļās vadmalas.

- Ā, te nu jūs esat, - Drekss ieteicās, tad paliecās uz priekšu un pārcēla kavu. Pārējie darīja to pašu. Drekss vinnēja un izvēlējās sarkanās kārtis.

Bonds iekārtojās pie galda pa kreisi no Dreksa, bet M. apsēdies pamāja garām­ejošajam viesmīlim.

- Kafiju un brendiju, - viņš palūdza un. izvilcis savus iecienītos tievos tum­šas tabakas cigārus, piedāvāja vienu Bondam, kas piedāvājumu labprāt pieņē­ma. Paņēmis sarkanās kārtis, M. sāka tās nesteidzīgi maisīt.

- Kādas būs likmes? - Drekss uzlūko­ja M. - Viens pret vienu? Vai varbūt vai­rāk? Ar prieku būšu gatavs jums pakal­pot līdz pat pieci pret pieci.

- Ar viens pret vienu man būs labi diezgan, - M. atbildēja - Kā domājat jūs, Džeims?

Drekss skubīgi iejaucās sarunā.

- Ceru, jūsu viesis zina, kā mēs te mē­dzam spēlēt? - viņš skaidri un gaiši no­prasīja.

Bonds izlikās, ka nav dzirdējis jautā­jumu, un uzlūkoja M.

- Jā, tā nav slikta likme.

Mirkli pavilcinājies, viņš smaidot pa­vērās Dreksā.

- Patiesību sakot, šovakar esmu no­skaņots visai dāsni. Cik lielam, jūsuprāt, vajadzētu būt manam zaudējumam?

- Līdz pēdējam pensam, protams, - līk­smi attrauca Drekss. - Un cik daudz jūs varētu atļauties?

- Es jums darīšu zināmu, kad nekas vairs nebūs palicis pāri, - Bonds rāmi atbildēja, pavisam negaidot izlēmis, ka rīkosies nežēlīgi. - Esmu dzirdējis, ka jūsu galējā robeža esot pieci pret pieci. Man pret tādu spēli nekas nebūtu iebil­stams.

Vēl neizrunājis savu sakāmo līdz ga­lam, viņš jau sāka nožēlot, ka tā iekar­sis. Piecdesmit mārciņu pret simtu! Piec­simt mārciņu spēlē! Ar četriem pama­tīgiem roberiem viņš savus gada ienā­kumus varētu dubultot. Taču, ja kas noies greizi, viņš, Bonds, būs sevi paga­lam muļķīgi iedzinis sprukās. Tad nāk­sies aizņemties no M. Un M. nebūt ne­bija sevišķi naudīgs cilvēks. Piepeši Bonds apjauta, ka šī nejēdzīgā spēle var beigties ar pamatīgām nepatikša­nām. Viņš juta, ka uz pieres izspiežas sviedru lāsītes. Nūjā, sasodītais ben- zedrīns. Lai arī kā, nedrīkstēja pieļaut, ka šim blaurīgajam izdzimtenim Drek­sam izdotos iztukšot viņa kabatas. Turklāt viņš šobrīd pat nebija darbā.

Viss šis vakars vairāk atgādināja jocīgu augstāko aprindu pantomīmu, kas vi­ņam, Bondam, patiesībā bija pilnīgi vien­aldzīga. Pat M. tajā visā bija iesaistījies tikai nejaušības pēc. Un tad pēkšņi viņš, Bonds, bija ļāvies dziņai uzsākt pagalam smieklīgu sāncensību ar šo multimiljonāru, liekot uz spēles prak­tiski visu, kas tam piederēja, lai tikai pārmācītu šo vīru par tā sīkajām blēdī­bām pie kāršu galda. Vai tam gan bija kāda jēga? Bonds klusībā sevi lādēja par piepešo pārgalvības uzplūdu, kas vēl pirms dažām stundām būtu licies pavisam neiedomājams. Šampanieti ar benzedrīnu! Nekad vairs.

Drekss veltīja Bondam sarkastiskas neticības pilnu skatienu, tad pievērsās M., kas joprojām vienā mierā jauca kār­tis.

- Pieņemu, ka jūsu viesis spēj pil­dīt savas saistības, - viņš dzedri no­teica.

Bonds redzēja, kā vispirms ar sārtu­mu pielīst M. kakls, pēc tam - seja. M. uz mirkli pārstāja jaukt kārtis. Kad M. rokas atkal atsāka kustēties, Bonds ievē­roja, ka tās ir pilnīgi mierīgas. M. palū­kojās uz Dreksu un bezgala rāmi izņēma no mutes cigāru. Savu balsi viņš kontro­lēja teicami.

- Ja jūs gribējāt vaicāt, vai es spēju pildīt sava viesa saistības, - M. salti at­bildēja, - tad mana atbilde ir - jā.

Ar kreiso roku pārcēlis kavu Dreksam, viņš ar labo nobirdināja cigāra pelnus vara pelnutraukā uz galda stūra. Bonds dzirdēja, kā karstie pelni klusu nočūkst ūdenī.

Drekss sāniski pašķielēja uz M. un paņēma kārtis.