JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Bondam ar nožēlu nācās atzīt, ka viņš to nevar. Veiksme vēl joprojām bija Mei­jera un Dreksa pusē, un viņi tika pie trim erceniem un geima.

Drekss šķita esam ļoti apmierināts. Ie­dzēris krietnu malku viskija, viņš pārlai­da sejai raibu, krāsainu mutautu, tad ironiski teica:

- Dievs gādā par stiprajiem. Tas pie­šķir mums kārtis un vēl palīdz tās parei­zi izspēlēt. Kungi mēģinās kaut ko sa­glābt vai tomēr neriskēs?

Bonda šampanietis bija klāt un nu gaidīja viņu sudraba spainitī. Turpat blakus uz mazā galdiņa stāvēja jau piepildīts pokāls. Bonds pacēla un iz­tukšoja kausu tik kārīgi. it kā meklētu dzērienā drosmi, tad piepildīja to at­kal.

- Labi, - viņš neskaidri nomurminā­ja, - lai iet uz simtu divās nākamajās par­tijās.

Un tūlīt pat zaudēja ne tikai tās abas, bet ari visu roberu.

Tikai tagad Bonds aptvēra, ka zaudē­jis jau gandrīz tūkstoš piecsimt mārciņu. Viņš iztukšoja vēl vienu šampanieša kausu.

- Domāju, vislabākais risinājums bU- tu dubulta likme nākamajā roberā, - viņš iekarsis uzsauca. - Vai tas būs pieņema­mi?

Drekss jau bija beidzis dalīšanu un :a.=;ad aplūkoja savas kārtis, uzbudi­nājumā aplaizīdams sausās lūpas. Uz­lūkojis Bondu, kas neveikli pūlējās aizsmēķēt cigareti, viņš skubīgi notei­ca:

- Lai notiek. Tūkstoš mārciņu par simtu un tūkstotis par roberu.

Tad Drekss izlēma, ka varētu ari ris­kēt un izrādīt mazliet godaprāta, jo Bonds tik un tā neatteiksies no sava pie­dāvājuma.

- Taču man ir itin labas kārtis, - viņš piebilda. - Vai jūs joprojām paliekat pie tādas likmes?

- Bez šaubām, - Bonds nepadevās, neveikli celdams glāzi pie lūpām. - Vai tad es pats neizteicu šo piedāvājumu?

- Jauki, - Drekss apmierināti notei­ca. - Lai iet trīs beztrumpji.

Beigu beigās to izrādījās četri.

Tad, Bondam par atvieglojumu, situ­ācija mainījās. Viņš veiksmīgi solīja un tika pie mazā slema ar erceniem, bet nā­kamajā partijā M. izspēlēja trīs bez- trumpjus.

Bonds šķelmīgi pasmaidīja un notrau­sa no pieres sviedrus. Drekss izlikās viņa triumfu nemanām un ņēmās nigri pluinīt nagus.

- Dievs gādā par stiprajiem, - Bonds ar baudu atkārtoja Dreksa pirmīt teikto.

Drekss kaut ko atrūca pretim un sāka pētīt savu rezultātu lapu.

Bonds saskatījās ar M.. kas, acīmre­dzami apmierināts ar spēles gaitu, cēla sērkociņu pie šā vakara otra cigāra.

- Baidos, ka šovakar šis man būs pē­dējais robers, - teica Bonds. - Rit agri jā­ceļas. Ceru. jūs mani atvainosiet.

M. palūkojās pulkstenī.

- Ir jau pāri pusnaktij. - viņš sacīja. - Kā­das ir jūsu domas, Meijer?

Meijers, kas vakara lielāko daļu bija cietis klusu un izskatījās tā, it kā būtu iesprostots krātiņā pie tīģeru pāra, likās iepriecināts, ka radusies iespēja laisties lapās. Domās viņš jau droši vien bija sa­vā, klusajā Olbenijas dzīvoklītī, pie iemī­ļotās tabakdožu kolekcijas.

- Man šim vakaram pilnīgi pietiek, ad- miral, - viņš skubīgi noteica. - Un ko sa­kāt jūs, Hugo? Vai nebūtu laiks doties pie miera?

Drekss izlikās nedzirdam partnera jautājumu. Viņš pacēla acis no rezultātu lapas un uzlūkoja Bondu. Tas, ka Bonds iereibis, bija skaidri manāms. Nosvīdusi p:ere rrakli vizēja, pār labo uzaci nokarā­jās melna, atrisusi matu šķipsna, zilpelē­kajās acis jautās drudžains, reibuma rai­sīts spīdums.

- Vakara bilance izskatās pagalam no­žēlojami, - Drekss teica. - Kā redzu, jūs esat vinnējis tikai kādus pāris simtus.. Protams, ja vēlaties pārtraukt spēli, tas ir jūsu ziņā. Bet vai mēs nevarētu atļau­ties nelielu ekstravaganci noslēgumam? Teiksim, trīskāršas likmes beidzamajā roberā? Piecpadsmit pret piecpadsmit, vēsturisks mačs. Nu, vai nebūšu jūs ie­kārdinājis?

Bonds uzlūkoja Dreksu, taču nestei­dzās ar atbildi. Viņš vēlējās, lai Drekss atcerētos ikvienu šīs beidzamās spēles detaļu, katru izrunāto vārdu, katru žes­tu.

- Nu, kā tad būs? - Drekss nepacietīgi turpināja. - Ko jūs par to sakāt?

Bonds nopētīja Dreksa sasārtušo seju un ieskatījās saltajā, nedzīvajā kreisajā acī. tad beidzot ierunājās, skaidri izteik­dams ik vārdu un vērsdamies tikai pie sava pretinieka.

- Lai notiek. Simt piecdesmit mārci­ņas par simtu un tūkstoš pieci simti par roberu. Jūs mani patiesi iekārdinā­jāt.

Kādu bridi pie galda valdija pilnīgs klusums. To pārtrauca Meijera satrauktā balss.

- Klausieties, ko es teikšu, - viņš nervozi iebildās. - Mani tur iekšā nepi- niet, Hugo. - Labi saprazdams, ka šī likme attiecas tikai uz Dreksu un Bon­du, viņš tomēr vēlējās Dreksam pa­rādīt, ka ir noraizējies, un acīmredza­mi baidījās pieļaut kādu liktenīgu kļū­du, kas partnerim varētu maksāt ļoti dārgi.

- Nekļūstiet smieklīgs. Maks, - Drekss viņu pikti pārtrauca. - Jūs tikai izspēlē­siet savu partiju. Jums nu galīgi ne par ko nav jāraizējas. Aiziet, aiziet! Man jāda­la, admirāl.

M. pārcēla kavu, un spēle varēja sāk­ties.

Bonds aizsmēķēja cigareti un piepe­ši sajuta, ka ir pavisam mierīgs. Viņa apziņa bija pilnīgi skaidra. Viņš precī­zi zināja, kas, kā un kad darāms, un bija priecīgs, ka izšķirīgais brīdis ir klāt.

Bonds ērtāk atgāzās krēslā, un negai­dot viņam radās sajūta, ka aiz muguras stāv vesels enu pulks un visas kā viena lūkojas tam pār plecu, gaidot, kad varēs apskatīt kārtis. Kaut kas Bondam lika domāt, ka šīs spokainās ēnas noskaņo­tas draudzīgi, ka arī tās vēlas redzēt, kā šeit tiek spriesta stingra un taisnīga tie­sa.

Viņš pasmaidīja, iedomādamies sevi raidām šim sen mirušo spēlmaņu pul­kam paslepenu zīmi, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, ka viss ir vislabākajā kārtībā.

No šīm pārdomām Bondu iztraucēja greznajā spēļu zālē valdošā klusinātā balsu čala. Viņš pameta skatu apkārt. Plašās telpas vidū, tieši zem lielās gal­venās lustras, ap pokera galdu pulcējās neliels līdzjutēju bariņš. "Lai iet, te būs simts." - "Un vēlreiz simts." - "Un vēl­reiz simts." - "Sasodīts! Tā kļūdīties!" Šo murmināšanu pārskanēja skaļš triumfa iesauciens, tam sekoja sapulcē­jušos vērotāju balsu murdoņa, apsprie­žot piepešo spēles pavērsienu. Kaut kur pa gabalu skanēja klusināti krupjē grā­beklīša švīksti, pārbīdot spēles žetonus uz ruletes galda. Mazliet tuvāk, šajā telpas galā, bija izvietoti vēl trīs citi bridža galdi, virs kuriem virmoja cigāru un cigarešu dūmu sīpas, blīvos, zilga­nos vālos celdamās pret velvētajiem griestiem.

Nu jau vairāk nekā simt piecdesmit gadu teju vai katru vakaru šajā grez­najā zālē bija skatāma tieši šāda aina, Bonds piepeši attapa. Vieni un tie paši izsaucieni uzvaras priekā un pieredzot zaudējumu, aizrautība un azarts pie- sārtušajās sejās, tabakas un intrigas smārds. Bondam, kam azartspēles itin labi gāja pie sirds, šeit redzamais nozī­mēja pašu aizraujošāko izrādi pasaulē. Uzmetis vēl pēdējo skatu zālē notieko­šajam, lai to labāk paturētu atmiņā, Bonds pievērsās savam spēles gal­dam.

Beidzot Drekss viņam bija iedalījis šo to, ar ko varēja atvēzēties: septiņi pīķi, no kuriem četri bija stiprākie mastā, ercena dūzis, tad vēl kārava dūzis un kungs. Bonds paskatījās uz Dreksu. Interesanti, vai viņam un Mei- jeram bija kāds kreicis? Pat ja tā, viņš tos tik un tā pārsolīs. Bet - ja nu Drekss riskē ar kontrēšanu? Bonds no­lēma nogaidīt.

- Garām, - teica Drekss, kura balsī bi­ja skaidri nomanāms sarūgtinājums par dalot izpētītajām Bonda kārtīm.