JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

- Nevarētu teikt, ka šā cilvēka manie­res būtu sevišķi patīkamas. Sākumā es pat jutos pārsteigts, ka viņš ir Bleida kluba biedrs. - Bonds uzlūkoja M.. kurš paraustīja plecus. - Taču tā nu nav ma­na darīšana. Katrā ziņā šādu ekscentris­ku ļaužu klātbūtne vai ik klubā padara to garlaicīgo gaisotni jūtami dzīvīgāku. Lai nu kā, šis cilvēks ir visas nācijas elks un vēl arī miljonārs, turklāt visai prasmīgs kāršu spēlmanis - pat tad, kad neizpalīdzas ar ieskatīšanos citu kār­tīs, - Bonds piebilda. - Viņš pieder pie tiem vīriem, kuru iedaba man labi pazīs­tama. Vitāls, mērķtiecīgs, ar asu prātu. Apveltīts ar gribasspēku. Nebrīnos, ka viņam izdevies iegūt savu tagadējo stā­vokli. Vienīgais, ko nesaprotu, - kāpēc viņam sagādā prieku visa šī izšķērdība. Un kāpēc viņam jāblēdās kāršu spēlē? To nudien ir grūti aptvert. Ko viņš tā cenšas pierādīt? Ka jaudā pārspēt visus it visā? Viņš nododas kārtīm ar tādu aizrautību, it kā tā nemaz nebūtu spēle, bet savdabīga spēku pārbaude. Atliek tikai paskatīties uz viņa pirkstiem. Nagi apgrauzti līdz beidzamam. Turklāt viņš nežēligi svīst. Visā šā vīra rīcībā ir pā­rāk daudz saspringtibas, samākslotī- bas. Tā izpaužas pat viņa drūmajos joci­ņos. Viņš ir rupjš un neaudzināts. Smalkjūtība un iejūta šim cilvēkam ir sveša. Kā šķiet, viņš pirmīt bija gatavs Bezildonu nospiest kā mušu. Lai nu kā, ceru, ka man izdosies saglabāt pašsa­valdīšanos, par spīti šā cilvēka izdarī­bām. Pat pret savu partneri viņš izturas kā pret pēdējo atkritumu. Lai nu kā, šo­vakar man nudien nebūtu nekas pretī viņam labi pamatīgi iezāģēt, - Bonds smaidot uzlūkoja M. - Protams, ja vien man tas izdosies.

- Es saprotu, ko jūs domājat, - M. noteica. - Un tomēr - vai jūs pret Drek­su neesat pārlieku bargs? Galu galā, no Liverpūles dokiem līdz savam šodienas stāvoklim šis vīrs nogājis pietiekami ga­ru ceļu. Turklāt viņš ir viens no tiem, kam bērnībā nebūt nav klājies viegli. Nedomāju, ka te būtu vietā jelkāds sno- bisms. Kā šķiet, šā vira biedriem Liver­pūlē viņš neliktos necik balamutīgāks par jebkuru no Bleida kluba. Ja runā­jam par krāpšanos ar kārtīm, tad jāteic, ka viņa raksturā acīmredzot ir kaut kas tāds, kas liek tā rīkoties. Pieļauju, ka ceļā uz panākumiem viņam nācies lietot dažādus līdzekļus un labu tiesu attapī­bas. Kāds ir teicis - lai iegūtu patiešām lielu bagātību, nepieciešama vērā ņema­ma apstākļu sakritība un ārkārtīga veiksme. Katrā ziņā ne jau tikai cilvēku lietišķās īpašības padara viņus bagā­tus - vismaz tāda ir mana pieredze. Sā­kumā, lai nopelnītu pirmos desmit vai simt tūkstošus, vajadzīga tiešām pama­tīga apsviedība. Turklāt, kā man šķiet, patēriņa preču biznesā ar visiem tam noteiktajiem ierobežojumiem - un aizlie­gumiem uzreiz pēc kara itin bieži nācās ielikt pa tūkstotim mārciņu pareizā ie­rēdņa kabatā. Toreiz tādu bija daudz, viņi rīkojās ar limitiem, dalīja un pārda­līja, un vajadzīgajā brīdī pievēra acis, ja par to bija samaksāts. Ļoti noderīgi ļau­dis.

Tieši tobrīd pasniedza nākamo ēdienu, un M. ieturēja pauzi. Uz galda nu parā.- dījās ari šampanietis sudraba ledus spai­nītī un mazs klūgu groziņš ar M. pasūtī­to sarkanvīnu.

Vīnu pārzinis pagaidīja, līdz vakariņo­tāji novērtē dzērienus, un aizgāja. Taču tūlīt pat pie galdiņa pienāca portjē pa- līgs.

- Sūtījums kapteinim Bondam, - zēns paskaidroja.

Bonds paņēma pasniegto aploksni un to atplēsa. Izvilcis no aploksnes plāna papīra maisiņu, viņš to uzmanīgi atvēra, sekodams, lai šo rīkošanos nepamana apkārtējie. Maisiņā bija balts pulveris. Bonds paņēma no galda sudraba augļu nazi un ar tā galu pagrāba apmēram pu­si maisiņa satura, ko pēc tam iebēra sa­vā šampanieša kausā.

- Kas tad tas? - M. pārsteigti apvaicā­jās.

Bonda sejā nepakustējās ne vaibsts. Ne jau M. šovakar vajadzēja tikt galā ar Dreksu. Bonds zināja, ko dara. Ikreiz, kad bija veicams kāds sarežģīts uzde­vums, viņš vasu labi pārdomāja un nekad nepaļāvās uz vienkāršu veiksmi. Tomēr tik un tā nekad nevarēja paredzēt, vai kas nenoies greizi. Par to viņš nevarēja uzņemties atbildību.

- Benzedrīns, - Bonds paskaidroja. - Pirms vakariņām piezvanīju sekretārei un palūdzu, lai viņa to izprasa pārvaldes aptiekā. Šis līdzeklis ir tieši tas, kas man šovakar nepieciešams, ja vēlos saglabāt skaidru galvu, par spīti reibumam. Tas gan var mani padarīt mazliet viegl­prātīgu, tomēr būs itin noderīgs. - Ap­maisījis šampanieti ar grauzdiņa gabali­ņu, Bonds pagaidīja, līdz baltais pulve­ris pilnīgi izšķīst, tad vienā garā malkā izdzēra maisījumu. - Ne sevišķi garšī­gi, - viņš piebilda, - taču šampanietis ir pietiekami labs.

M. iecietīgi smaidīja.

- Rīkojieties tā, kā atzīstat par labā­ku. - viņš noteica. - Bet nu turpināsim mūsu vakariņas. Kā garšo kotletes?

- Vienkārši lieliski, - Bonds atbildē­ja. - Pašas kūst mutē. īsta angļu virtuve nenoliedzami ir pati labākā pasaulē, jo sevišķi šajā gadalaikā. Starp citu, ar kā­dām likmēm šovakar spēlēsim? Mani gan tas sevišķi neuztrauc, jo mums jābeidz kā uzvarētājiem. Tomēr es vēlētos zināt, cik tas izmaksās Dreksam.

- Dreksam patīk spēlēt viens pret vie­nu, kā viņš pats to dēvē, - M. noteica, pievērzdamies zemenēm, ko tikko bija at­nesis viesmilis. - Likme izklausās pavi­sam nevainīga, ja nezina, kas aiz tās slēpjas. Patiesībā tas nozīmē desmit mār­ciņas par simt punktiem un simt mārci­ņas par roberu.

- Ak tā, - Bonds rāmi noteica. - Skaidrs.

- Taču viņš labprāt spēlē ari divi pret divi un trīs pret trīs. Tā iznāk itin bran­ga peļņa. Vienā bridža roberā pie Bleida vidēji var tikt pie desmit punktiem. Spēlējot viens pret vienu, sanāk divsimt mārciņu. Un bridžā šeit iecienīti krietni roberi. Nekādu ierobežojumu, tā sacīt, azarts un blefošana uz nebēdu, tā ka reizumis šāda spēle vairāk atgādina po­keru . Klubā apgrozās loti dažādi spēlētā­ji. Daži no tiem ir paši labākie Anglijā, savukārt citi neder nekam. Turklāt šķiet, ka pēdējiem ir pilnīgi vienalga, cik tie zaudē. Piemēram, ģenerālis Beilijs. - M. nevērīgi pameta ar galvu, - kas sēž te­pat pie blakus galdiņa, no spēles nejēdz pilnīgi nekā. Nedēļas beigās apkopojot rezultātus, viņš gandrīz vienmēr izrādās zaudējis dažus simtus mārciņu. Taču nešķiet, ka viņu tas sevišķi uztrauktu, īsts nejēga, kuram te nav līdzīgu. Sa­rausis kaudzi naudas darījumos ar džu­tu. Savukārt Dafs Saterlends, tas ne­vīžīgā paskata zellis, kas sēž blakus kluba priekšsēdim, ir gluži vienkārši ne­pārspējams. Katru gadu pie kluba spēļu galdiem ievāc savus desmit tūkstošus mārciņu. Jauks puisis. Lielisks spēlma­nis. Mēdz pārstāvēt Angliju šaha turnī­ros.

M. stāstījumu pārtrauca viesmīlis, kas atnesa pasūtīto avokado. Tas bija novie­tots uz žilbinoši baltas sudraba šķīvī ie­klātas salvetes. Blakus tam gulēja grezna sudraba augļu karotīte.

Pēc sparģeļiem Bondam ne sevišķi kā­rojās nobaudit plānās ananasa šķēlītes. Viņš ielēja glāzē atlikušo šampanieti un secināja, ka jūtas patiešām lieliski. Ben- zedrīna un šampanieša iedarbība labi papildināja teicamā ēdiena sniegto bau­dījumu. Bonds tikai tagad pirmoreiz no­vērsās no vakariņu galda un pameta skatu visapkārt.

Tā bija aizraujoša aina. Telpā droši vien ieturējās kādi piecdesmit vakariņo­tāji, vairums no tiem - smokingos, un it visi - lieliskā, atraisītā noskaņojumā, ko veicināja omulīgā kluba gaisotne, teica­mā maltīte un parastās cerības uz pa­matīgu laimestu tālākajā vakara gaitā, kad sāksies rosība pie spēļu galdiem. Viņu vidū varēja būt esoši vai topoši blēži, tādi vīri, kas iekausta savas sie­vas, cilvēki ar dažādām novirzēm, sko­puļi, gļēvuļi, meļi, taču izsmalcinātā vi­de tiem visiem piešķīra ko aristokrātis­ku.