JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

- Par to varat neraizēties, - Bonds atbil­dēja, iebāzdams rokas žaketes kabatās un aptaustīdams abus zīda mutautus. - Do­māju, tas mums izdosies. Viss, kas man nepieciešams, - divas lietotu kāršu kā­vās, katra savā krāsā, un desmit minū­tes vienatnē.

Kad pulkstenis rādīja astoņi, Bonds kopā ar M. iznāca no spēļu zāles, šķēr­soja kāpņu laukumiņu un devās uz aug­stajām Bleida kluba ēdamzāles durvīm, aiz kurām skatam pavērās lieliska re­ģenta laika stilā iekārtota baltzeltaina telpa.

M. izlikās nedzirdam Bezildona aicinā­jumu pievienoties tam pie lielā galvenā galda pašā zāles vidū, kur joprojām bija divas brivas vietas. Viņš taisnā ceļā de­vās uz pašu pēdējo no sešiem mazākiem galdiņiem telpas tālākajā malā, pamāja Bondam uz ērtu krēslu ar skatu uz ēdamzāli un pats apsēdās krēslā pa krei­si, ar muguru pret pārējiem vakariņotā­jiem.

Vecākais viesmīlis jau stāvēja pie Bon­da krēsla. Nolicis blakus tā šķīvim pama­tīga izmēra ēdienkarti, viņš pasniedza ot­ru tādu pašu M. Kartes augšmalā zel­tītiem burtiem bija iespiests kluba no­saukums. Tālāk sekoja daudz jo daudz teksta sīkākā drukā.

- Nemaz nepūlieties to visu izlasīt, ja vien pašam ir kas padomā, - noteica M. - Viens no pirmajiem un labākajiem kluba noteikumiem savulaik bija tāds, ka ikviens tā biedrs var pasūtīt jebkuru ēdienu, lētu vai dārgu, taču viņam par to jāmaksā. Šis noteikums ir spēkā jopro­jām, taču ar to starpību, ka par pasūtīju­mu nav jāmaksā. Pasūtiet visu, ko vien sirds kāro. - Nu M. pievērsās viesmī­lim. - Porterfīld, vai jums vēl ir atlicis tas lieliskais kaviārs?

- Jā, ser. Pagājušajā nedēlā mums to atgādāja atkal.

- Jauki, - M. pamāja. - Tātad kaviāru. Tad vēl labi savircotas nieres un šķēli jū­su teicamā bekona, Zirnīšus un jaunos kartupelīšus. Un visbeidzot - zemenes, protams. Un kā ar jums, Džeims?

- Labprāt nobaudītu tiešām kārtīgi kūpinātu lasi, - Bonds noteica un tad pievērsās ēdienkartei. - Vēl arī jēra kot­letes, tāpat - zirnīšus un kartupelīšus, reiz nu klāt maijs. Sparģeli "Bearnaise" mērcē izklausās vienkārši debešķīgi. Jā, un arī kāda ananasa šķēle derētu itin labi. - Viņš atgāzās krēslā un atstūma ēdienkarti.

- Paldies Dievam, šis vīrs prot pieņemt lēmumus, - noteica M., tad uzlūkoja viesmīli. - Vai jums tas viss atradīsies, Porterlīld?

- Jā, ser, - viesmīlis pasmaidīja. - Vai pēc zemenēm drīkstu piedāvāt arī avoka­do, ser? Nupat saņēmām pusduci, un es vienu pietaupīju tieši jums, domādams, ka varbūt iegriežaties.

- Jā, protams. Jūs jau zināt, no tiem es nekad nespēju atteikties. Vai jūs, lū­dzu, paaicinātu ari Grimleju?

- Viņš ir šeit, ser, - viesmīlis atbildēja, pakāpdamies sānis, lai dotu ceļu vīnu pārzinim.

- Jauki, Grimlej, man, lūdzu, kādu lāsi vodkas, - M. noteica, tad uzlūkoja Bondu. - Tas vis nebūs tas pats deg­vīns, kas jūsu kokteilī. Šis ir īsts pirms­kara "Wolfschmidt" no Rīgas. Vai vēlē­sieties kādu malciņu pie sava kūpinātā laša?

- Jā, ar prieku, - Bonds pamāja.

- Un ko vēl? - M. apvaicājās. - Vai šampanieti? Es pats vēlētos puspudeli sarkanvīna. Trīsdesmit ceturtā gada "Moulon Rothschild", Grimlej, lūdzu. Taču jums nebūt nav jāseko manai izvē­lei, Džeims. Es esmu vecs vīrs, kam šam­panietis ne visai iet pie sirds. Lai nu kā, mums te, klubā, ir vairākas labas šam­panieša šķirnes, vai ne, Grimlej? Tiesa gan, baidos, ka nez vai te atradīsies kāds no tiem padzērieniem, par kuriem jūs man mēdzat stāstīt, Džeims. Tos Anglijā necik bieži nemana. Jūs parasti slavējāt "Taittinger", vai ne?

M. teicamā atmiņa lika Bondam pa­smaidīt.

- Jā, - viņš atbildēja. - Taču tā jau vairāk tikai tāda maza kaprīze. Patiesību sakot, domāju, ka dažu iemeslu pēc šo­vakar es labprātāk dzertu šampanieti. Iz­vēle lai paliek Grimleja ziņā. •

Vīnu pārzinis jutās iepriecināts.

- Ja man atļauts ieteikt, ser, tas varē­tu būt četrdesmit sestā gada "Dom Perig- non". Pieļauju, ka franči to pārdod tikai par dolāriem, ser, tāpēc Ivondonā šis vīns ir liels retums. Cik man zināms, to mūsu klubam dāvinājis Ņujorkas Reģenta klubs, ser. Tieši patlaban man dažas pu­deles ir uz ledus. Šo šampanieti iecienījis kluba priekšsēdis, un pēc viņa lūguma es to arvien turu sagatavotu vajadzības reizei.

Bonds piekrītoši pasmaidīja.

- Liii notiek, Grimlej, - noteica M. - "Dom Perignon". Gādājiet to tūlīt šurp, noru­nāts?

Pēc mirkļa parādījās apteksne un no­vietoja uz galda svaigus grauzdiņus un sudraba trauku ar Džersejas sviestu. No­liecoties pār galdiņu, tās melnie svārki pieskārās Bonda rokai, un viņš ielūkojās meitenes šķelmīgajās acis, kas mirdzēja zem kuplā matu cekula. Abu skatieni uz kādu sekundes daļu sastapās, un tad meitene strauji novērsās. Meitenei attāli­noties no galdiņa, Bonds pārlaida skatie­nu baltajam priekšauta mezgla taurenim uz tās vidukļa un stērķelētajai apkaklī­tei, un aprocēm. Bonda acis samiedzās. Viņš atcerējās pirmskara laikus Parīzē, kur meitenes bija tērpušās ar šādu pašu valdzinošu atturību, kura gan pagaisa tūlīt pat, līdzko tās pagriezās, ļaujot ap­skatīt muguru.

Bonds pie sevis pasmaidīja. Laiki bija mainījušies.

M. patlaban beidza pētīt kluba apmek­lētājus pie blakus galdiņiem.

- Kāpēc jūs tik mīklaini izteicāties par šampanieti, Džeims?

- Redziet, ser, ja jums nekas nav ie­bilstams, man šovakar nāksies būt ne­daudz iereibušam, - Bonds paskaidro­ja. - Pareizāk, noteiktā bridi man vaja­dzēs izskatīties tā, it kā es būtu pamatī­gā reibulī. To ir visai grūti notēlot, ja vien neliek lietā labu tiesu atraisītības. Ceru, jūs nesāksiet lieki uztraukUes, ja vakara gaitā liksies, ka es lāgā neturos uz kā­jām.

M. paraustīja plecus.

- Cik zinu, jūs nemaz tik viegli ne­reibstat, Džeims, - viņš teica. - Dzeriet, cik vien vēlaties, ja tas var nākt par labu iecerei. Paskat, arī mūsu vodka klāt!

Kad M. no aprasojušās karafes bija ie­pildījis glāzē trīs pirkstu tiesu degvīna, Bonds paņēma šķipsniņu melno piparu un uzkaisīja tos dzērienam. Pipari lēnām nosēdās glāzes dibenā, un dažus virspu­sē palikušos graudiņus Bonds izzvejoja ar pirkstu. Tad viņš vienā paņēmienā sa­lēja rīklē ar pipariem samaisīto degvīnu un nolika glāzi atpakaļ uz galda.

M. uzmeta viņam intereses pilnu ska­tienu, kurā bija arī laba daļa ironijas.

- Šo viltību iemācījos no krieviem to­reiz, kad jūs mani piekomandējāt mūsu vēstniecībai Maskavā, - Bonds paskaid­roja. - Parasti vodkas virspusē nostājas diezgan daudz sivellas - tā vismaz mēdz būt, ja degvīns pagatavots pavirši. Tad tas ir diezgan kaitīgs. Krievijā, kur tādas draņķīgas vodkas ir daudz, piparu šķip­sna glāzē ir pavisam parasta liela. Pipari dabū sīveļļu glāzes dibenā. Man patīk to garša, un tagad tas jau kļuvis par para­dumu. Taču par kluba "\Volfschmidt" es neko sliktu nevaru teikt. - viņš ar smīnu piebilda.

M. nopūtās.

- Jā, tas ļauj cerēt, ka jūs nepiešau- siet piparus arī Bezildona iecienītajam šampanietim, - viņš indīgi noteica.

Pie galdiņa telpas otrā malā atskanēja skaļi, neapvaldīti smiekli. M. atskatījās pār plecu un tad atkal nodevās savam kaviāram.

- Ko jūs īsti domājat par šo vīru, par Dreksu? - viņš pavaicāja, iecirzdams zo­bus ar sviestu apziestā grauzdiņā.

Bonds pasniedzās uz sudraba šķīvja pusi un paņēma jaunu kūpināta laša šķēli. Sulīgais, treknais lasis bija kūpi­nāts īpaši, tā, kā to pieprot tikai Skotijā, un jūtami atšķīrās no skandināvu sīk­stajiem žāvējumiem. Izklaidīgi savirpinā- jis plānumplāno šķēli jocīgā turziņā, viņš to apcerīgi nopētīja.