JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Kalpotājs goddevīgi atvēra un pieturē­ja augstās durvis kāpņu galā, gaidī­dams, kad Bonds ieies zālē. Plašajā, ie­garenajā telpā nebija daudz ļaužu, un Bonds tūlīt pat pamanīja M., kas sēdēja nišā pa kreisi no trim erkerlogiem un iz-' lika pasjansu. Atlaidis kalpotāju, Bonds šķērsoja biezo paklāju, tūlīt pat sajuz­dams tīkamu cigāru dūmu smaržu un saklausīdams klusinātas bridža spēlma­ņu balsis un kauliņu klikšķus uz trik- traka galda.

- A, te nu jūs esat, - noteica M., pa­manījis tuvojamies Bondu, un nevērīgi pamāja uz brīvo krēslu otrpus galdi­ņam. - Vēl mazs brīdis, un, jācer, būšu ticis galā. Šoreiz iet sasodīti grūti. Vai ko dzersiet?

- Nē, paldies, - Bonds atbildēja. Viņš apsēdās, aizkūpināja cigareti un pār­steigti vēroja, cik koncentrēti M. nododas kārtīm.

"Sers tāds un tāds, admirālis, kas kaut ko dara Aizsardzības ministrijā," Bonds klusībā pasmaidīja. M. izskatījās gluži tāpat kā ikviens kluba biedrs ikvie­nā klubā Sentdžeimsa ielas apkaimē. Tumšpelēks uzvalks, stīvināta balta ap­kaklīte, drīzāk pavirši, nekā rūpīgi sasiets klasiskais tumšzilais, punktotais tau­riņš, tievā, melnā aukliņā iekārts monok­lis, kuru M., šķiet, lietoja tikai tad, kad vajadzēja iepazīties ar ēdienkarti. Godī­ga, atklāta jūrnieka seja, skaidrs, ass jūrnieka skatiens. Bija grūti noticēt, ka tikai pirms stundas šis virs līdz ar tūk­stoti tādu pašu spēlējis pavisam citas spēles pret Anglijas ienaidniekiem, ka varbūt tieši šovakar ar viņa ziņu izlietas asinis, veikts kāds uzbrukums vai īste­nota kāda ne visai patīkama šantāžas operācija.

Un ko nejaušs vērotājs varētu nodo­māt par viņu pašu, admirālim pretim sē­došo "kapteini" Džeimsu Bondu, paskar­ba izskata vīru tā ap gadiem četrdesmit, kurš ari "kaut ko darīja Aizsardzības mi­nistrijā"? Bonda sejai piemita kas salts un skarbs, taču šis saltums viņam loti piestāvēja. Jā, viņš varētu būt saistīts ar Templera grupu Malajas arhipelāgā. Vai varbūt koordinē darbu Nairobi, kur ta­gad ieceļotājiem no Eiropas pienākuši gūti laiki. Acīs krītošs vīrs. Nepavisam neizskatās kā tie zelli, kas parasti apgro­zās Bleida klubā.

Bonds zināja, ka viņa veidolam piemīt kas svešatnīgs un neanglisks. Ar viņa iz­skatu bija grūti pagaist pūlī, jo īpaši Anglijā. Viņš paraustīja plecus. Patiesībā tas gan bija svarīgi tikai ārzemēs, jo An­glijā ārpus Slepenā dienesta viņam tik un tā nekad nekas nebija darāms. Lai nu kā, šovakar viņam nemaz nebija jācenšas izskatīties neuzkrītoši. Viņš taču gluži vienkārši atpūtās.

M. nošņācās un izjauca rūpīgi veidoto kāršu klājumu. Bonds izklaidīgi savāca kārtis vienkop un tikpat nevērīgi ņēmās tās sajaukt, iepriekš pārdalījis kavu uz pusēm un nu veikli maisīdams. Sakār­tojis kāršu kavu, viņš pastūma to no­stāk.

M. pamāja garāmejošam kalpotājam.

- Tanner, lūdzu, atgādājiet piketa kār­tis, - viņš noteica.

Pēc mirkļa atgriezies ar prasīto, kalpo­tājs abām plānajām kāršu paciņām no­plēsa iesaiņojumu, nolika tās uz galda un palika stāvam, gaidīdams tālākus rī­kojumus.

- Atnesiet man viskiju ar sodas ūde­ni, - M. palūdza. - Vai jūs tiešām neko nevēlaties, Džeims?

Bonds ieskatījās pulkstenī. Tas rādīja pusseptiņus.

- Vai varētu palūgt sauso martini? - viņš iebildās. - Pagatavojiet to ar vodku. Un vēl arī krietnu citronšķēli, lūdzu.

- Paplāns padzēriens, - M. strupi no­teica, kad kalpotājs bija prom. - Labi, ta­gad es jūs atbrīvošu no dažām mārci­ņām, un tad iesim un paskatīsimies, kā veicas bridža cienītājiem. Pagaidām mū­su draugs vēl nav parādījies.

Kādu stundu viņi nodevās spēlei, kurā pieredzējis spēlmanis gandrīz vienmēr var laimēt pat tad, ja kārtis nav pietiekami labas. Speles beigas Bonds iesmejas un noskaitīja trīs vienmārciņas bankno­tes.

- Kādudien, kad nebūs nekā cita, ko darīt, papūlēšos patiešām kārtīgi apgūt piketu, - viņš noteica. - Līdz šim man vēl ne reizi nav izdevies jūs apspēlēt.

- Te vajadzīga tikai laba atmiņa un prasme izskaitļot izredzes, - M. pašap­mierināti norūca un pabeidza savu viskiju. - Bet nu dosimies pavērot bri­džu. Mūs interesējošais vīrs spēlē pie Bezildona galda. Viņš ieradās pirms kādām desmit minūtēm. Ja kaut ko ie­vērojat, neuzkrītoši man pamājiet, un tad nokāpsim lejasstāvā un visu pār­runāsim.

M. piecēlās, un Bonds darīja to pašu. Telpas tālākajā galā nu jau bija kriet­ni vairāk cilvēku un pie kāda pusduča bridža galdu ritēja spēle. Pie apaļā po­kera galda, kas atradās tieši zem vidē­jās lustras, trīs spēlmaņi krāva spēles žetonus piecos stabiņos, gaidīdami, kad parādīsies vēl divi spēlētāji. Ovālo ba- karā galdu vēl sedza pārsegs, pie tā spēle lielākoties sākās tikai pēc vaka­riņām.

Kopā ar M. iznācis no nišas, Bonds pārlaida tīksmu skatienu plašajai zālei un daudzajām naudas oāzēm tajā, ar baudu ieklausījās glāžu šķindā uz sulai­ņu nestajām paplātēm un klusinātajā balsu murdoņā, ko ik pa laikam pārtrau­ca piepeši izsaucieni un līksmi smiekli, tad lāva skatienam pakavēties pie zilgās tabakas dūmakas, kas virmoja ap sarka­najiem abažūriem virs spēļu galdiem. Kad abi vīri bija šķērsojuši plašo telpu un nonāca pie spēlētājiem, Bonda sirds sāka pukstēt straujāk un nāsis uzbudi­nājumā iepletās.

M. Bonda pavadībā nesteidzīgi pārvie­tojās no galdiņa pie galdiņa, sasveicinā­damies ar spēlmaņiem, līdz beidzot sa­sniedza pēdējo bridža galdu ieblakus neo­klasicisma garā veidotam kamīnam.

- Kontrēju, kungi! - skaņā un līksma uzbudinājuma pilnā balsī iesaucās spē­lētājs, kas sēdēja pret Bondu ar muguru. Bonds domīgi nopētīja šā vīra pakausi, ko sedza gludi sasukāti rūsgani mati, tad palūkojās sānis, uz lorda Bezildona ap­cerīgo profilu. Bleida kluba priekšsēdis bija atgāzies krēslā un patlaban kritiski pētīja savas kārtis, kuras turēja tālu prom izstieptā rokā, it kā būtu ieraudzī­jis ko neparastu.

- Manas kārtis ir tik lieliskas, ka es­mu spiests rekontrēt, dārgo Dreks, - viņš beidzot noteica, tad uzlūkoja savu par­tneri. - Tomij, lai tas iet uz mana rēķina, ja būšu kļūdījies.

- Nieki! - atsaucās partneris. - Meijer! Labāk palīdziet Dreksam.

- Pārāk riskanti, - atbildēja pusmūža vīrs, kas spēlēja pārī ar Dreksu. - Neso­lu. - Viņš paņēma no misiņa pelnutrauka savu cigāru un rūpīgi iestutēja to mutē.

- Garām, - noteica Bezildona partne­ris.

- Arī garām, - piebalsoja Drekss.

- Pieci rekontrēti kreiči; - paziņoja Be­zildons. - Jusu stiķis, Meijer.

Bonds palūkojās pār Dreksa plecu. Dreksam bija pīķa dūzis un ercena dU- zis. Viņš tos nekavējoties izspēlēja un uz­bruka ar vēl vienu ercenu, kuru Bezil­dons paņēma ar kungu.

- Labi, - noteica Bezildons. - Tātad četri trumpji, ieskaitot dāmu. Lai to da­būtu, man jāspēlē pret Dreksu. - Kad viņš to mēģināja darīt, stiķi ar dāmu pa­ņēma Meijers.

- Piķis un zēvele, - samulsis iesaucas Bezildons. - Kā Meijera rokās gadījās dā­ma? Labi, lai būtu. Taču atlikums vienal­ga ir mans. - Viņš nometa kārtis uz gal­da un vīlies uzlūkoja partneri. - Vai jūs to spējat aptvert, Tomij? Drekss kontrē, un Meijeram ir dāma. - Bezildona balsī jautās patiess sašutums.

Drekss iespurdzās un apmierināti uz­lūkoja Bezildonu.

- To nu gan jūs negaidījāt, vai ne? La­bi, tagad mums ir četri simti virs līnijas. Un jums jādala. - Viņš pastūma kavu Bezildonam. un spēle turpinājās.