JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

M. skatiens bija piekalts Bondam. Klausīdamies viņš cītīgi kūpināja pīpi.

- Protams, Sitijas ļaudīm nācās prātot, ko tas viss, sasodīts, nozīmē, - Bonds tur­pināja, aizrāvies ar savu stāstu. - Preču brokeri dusmās piesārta, izdzirdot Dreksa vārdu vien. Viņš varēja sagādāt visu, ko vien vajadzēja, taču pārdeva krietni dār­gāk, nekā tie bija gatavi maksāt. Drekss savu biznesu bija izvietojis Tanžeras brīv­ostā - nekādu nodevu, nekādu valūtas ie­robežojumu. 1950. gadā viņš jau bija multimiljonārs. Tad Drekss atgriezās An­glija un sāka tērēt nopelnīto. Patiesību sa­kot, viņš šķiedās uz visām pusēm. La­bākie namīpašumi, labākie auto, labākās sievietes. Ložas Operā un pie Gudvuda. Godalgoti Džersejas ganāmpulki. Godal­gotas neļķu šķirnes. Godalgoti šķirnes su­ņi. Divas jahtas, nauda Volkera kausa ko­mandai, 100 000 mārciņu Plūdos cietušo fondam, žēlsirdīgajām māsām veltīta balle Albertholā - nebija tādas nedēļas, kad Dreksa vārds neparādītos avīzēs saistība ar kādu jaunu sensāciju. Visu savu laiku viņš veltīja bagātības vairošanai, un cilvē­kiem tas patika. Tas bija kas līdzīgs Tūk­stoš un vienas nakts pasakām. Tas darīja krāsainākas viņu dzīves. Ja jau sakropļo­tam karavīram no Liverpūles tas bija pa spēkam piecos gados, kālab gan to neva­rētu ari viņi paši vai viņu dēli? Tas šķita gandrīz tikpat viegli, kā laimēt gigantisku summu futbola totalizatorā.

Un tad nāca Dreksa pārsteidzošā vēs­tule karalienei ar vārdiem "Jūsu Majes­tāte, ja man atļauts uzdrīkstēties…" un parastais kliedzošais virsraksts nākamās dienas "Express" pirmajā lappusē: "DREK­SA UZDRĪKSTĒŠANĀS", kas vainagoja stāstu par to, kā Drekss nodevis Lielbri­tānijas rīcībā visus savus niobija resur­sus tādas superatomraķetes būvei, ar kuru būtu iespējams sasniegt vai ikvienu Eiropas galvaspilsētu, tā nekavējoties do­dot prettriecienu ikvienam, kas mēģinātu nomest atombumbu uz Londonu. Viņš grasījās ieguldīt pasākumā 10 miljonus mārciņu, viņam jau bija izstrādāts pro­jekts, un viņš bija gatavs sapulcināt ko­mandu raķetes būvei.

Tad sekoja daži klusuma mēneši, un visi jau kļuva nepacietīgi. Lordu palātā valdīja neizpratne. Opozīcija jau bija ga­tava pieprasīt uzticības balsojumu. Un tad nāca premjerministra paziņojums, ka projektu apstiprinājuši Apgādes ministri­jas bruņojuma eksperti un karaliene Lielbritānijas pavalstnieku vārdā laipni piekritusi pieņemt dāvinājumu un iecē­lusi dāvinātāju bruņinieku kārtā.

Bonds uz mirkli apklusa, juzdamies gandrīz vai sajūsmināts par šā neparastā vīra rīcību.

- Jā, - noteica M. - "Beidzot valdīs miers", es atceros šo virsrakstu. Tas bija pirms gada. Un tagad raķete ir jau gan­drīz gatava. Tā nosaukta par "Pūces as­ti". Un, cik nu man nācies dzirdēt, visi apgalvo, ka tā patiešām daudz iespēs. Tas viss tomēr ir ļoti savādi.

M. atkal apklusa un mēmi vērās ārā pa logu. Vēl pēc brīža viņš no jauna pie­vērsās Bondam galda otrā pusē un gausi noteica:

- Jā, kas attiecas uz šo lietu, es nezi­nu neko daudz vairāk par jums. Apbrī­nojams gadījums. Neparasts cilvēks!

Mirkli apdomājies, viņš piebilda:

- Tiesa, ir kāda nianse…

- Kāda, ser? - Bonds pavaicāja. Izskatījās, ka M. apkopo domas. Tad

viņš rāmi uzlūkoja Bondu.

- Sers Hugo Drekss kāršu spēlē krāp­jas.

- Drekss krāpjas ar kārtīm?

M. sarauca uzacis.

- Jā, tieši to es teicu, - viņš sausi ap­stiprināja. - Vai jums nešķiet dīvaini, ka multimiljonāram jākrāpjas kāršu spēlē?

Bonds samierinoši pasmaidīja.

- Tas nav neko dīvaināk par visu pā­rējo, ser. Pazīstu loti bagātus cilvēkus, kas māna paši sevi, izliekot pasjansu. Ta­ču tas nekādi nesaskan ar manu priekš­statu par Dreksu. Mazliet nesaderīgi.

- Tur jau tā lieta, - piekrita M. - Kā­pēc viņš to dara? Un neaizmirstiet, ka krāpšanās kāršu spēlē vēl arvien var pa­zudināt cilvēku. Tā dēvētajā augstākajā sabiedrībā tas ir gandrīz vai vienīgais no­darījums, kas netiek piedots nevienam, lai kas šis cilvēks bUtu. Drekss gan šos trikus pieprot tik labi, ka neviens viņu vēl nav pieķēris. Patiesību sakot, šaubos, vai jelkādam, izņemot Bezildonu, vispār varētu būt radušās aizdomas. Bezildons ir Bleida kluba priekšsēdis. Viņš man prasīja padomu. Šis vīrs pieņem, ka man ir zināma saistiba ar izlūkdienestiem, un es jau agrāk reizi vai divas esmu viņam palīdzējis izkļūt no sīkām nepatikšanām. Patiesībā Bezildons lūdza manu palīdzī­bu. Teica, ka, protams, negrib nekādu troksni klubā un ka vienīgais, ko vēlē­tos, - pasargāt Dreksu no iekļūšanas muļķīgā situācijā. Viņš par šo cilvēku ir tikpat augstās domās kā mēs visi un bai­dās no jelkādiem starpgadījumiem. Ja tas nāks gaismā, neizbēgami sekos pa­matīgs skandāls. Kluba biedru vidū ir daudz parlamenta locekļu, un par to drīz vien sāks tērgāt kuluāros. Pēc tam pie darba ķersies tenku vācēji no preses.

Dreksu nāksies izslēgt no kluba, un tad viņa draugi droši vien ķersies pie aizstā­vības, izvirzot apsūdzību apmelošanā. Notiks tāpat kā ar Trenbiju Kroftu. Vis­maz Bezildons paredz tieši šādu notiku­mu gaitu, un jāteic, ka esmu tādās pašās domās. Lai nu kā, es piekritu palīdzēt un tāpēc vēlos iesaistīt jūs, - M. turpināja, cieši uzlūkodams Bondu un ironiski pa­smaidīdams. - Jūs esat pats labākais kāršu spēlmanis Slepenajā dienestā, kat­rā ziņā pēc daudzajiem uzdevumiem, ko līdz šim nācies veikt kazino, jums tādam vajadzētu būt, turklāt, cik atceros, mēs savulaik, vēl pirms kara, iztērējām kriet­nu žūksni naudas, lai jūs apmācītu kār­šu blēdībās, iekams ķērāties pie tiem ru­māņiem Montekarlo.

Bonds plati pasmaidīja.

- Stefijs Espozito, - viņš klusām notei­ca. - Jā, tas tik bija zellis. Amerikānis. Viņš mani dresēja pa desmit stundām dienā veselu nedēlu, un tas viss - tikai tādēļ, lai es kā nākas apgūtu kāršu jauk­šanu un to, kā tās pēc vajadzības iedalīt citiem. Toreiz par to visu uzrakstīju pa­matīgu pārskatu, tam jābūt nobāztam kaut kur arhīvā. Stefijs pieprata pilnīgi visus spēles trikus. Kā ievaskot dūžus, lai kāršu kava atvērtos tieši pie tiem, kā ar žileti nemanāmi iezīmēt stiprās kārtis, kā tās apgriezt, kā vajadzīgajā brīdī izda­būt vajadzīgās kārtis no piedurknē ie­slēptas aptveres. Labi noderēja arī triks, ko sauc par striptīzu. Visu kavu vajadzē­ja apgraizīt par nepilnu milimetru, taču vajadzīgās kārtis, piemēram, dūžus, at­stāt sākotnējā lielumā. Tad vēl bija īpaši apstrādātas atspoguļojošas virsmas - nie­cīgi, dārgakmeņiem līdzīgi spogulīši, kas iestrādāti gredzenos vai pīpju galviņās. Taču toreiz, Montekarlo, man noderēja Stefija triks ar slepenrakstu, - Bonds at­cerējās. - Krupjē kāršu iezīmēšanai lieto­ja neredzamu tinti, ko varēja saskatīt ti­kai ar īpašām brillēm. Stefijs nudien bija lielisks puisis. Mums viņu piespēlēja Skotlendjards. Viņam pietika vienreiz sa­maisīt kavu, un visi četri dūži jau bija uz galda. Pilnīga mīkla.

- Nedomāju, ka no Dreksa varētu sa­gaidīt šādu profesionālismu, - noteica M. - Lai iespētu ko tādu, jāvingrinās un jāspēlē katru dienu vai arī nepieciešams sabiedrotais, un es nespēju iedomāties, ka Drekss tādu būtu atradis Bleida klubā.

Nē, man šķiet, ka nekāda sensacionāla krāpšanās tā nebūs, visticamāk, Drek- sam vienkārši palaikam fantastiski vei­cas. Tas ir dīvaini. Drekss nav sevišķi labs spēlmanis - viņš, starp citu, spēlē tikai bridžu -, taču šim vīram pietiekami bieži izdodas veiksmīgi pabeigt loti sarež­ģītu spēli, un tas ir gluži vai fenomenāli, jo paredzamais iznākums nekādā ziņā nav viņam par labu. Lai nu kā, viņš to dabū gatavu. Viņš ir viens no lielākajiem Bleida kluba laimētājiem un labprāt spē­lē uz augstām likmēm. Gada laikā, kopš Drekss apmeklē klubu, viņš ne reizi nav palicis zaudētājos, kad apkopojam nedē­ļas rezultātus. Kluba biedru vidū ir divi vai trīs pasaules labākie spēlmaņi, un nevienam no tiem nekad nav izdevies ie­gūt tādu summāro rezultātu kā Dreksam divpadsmit mēnešos. Par to klubā daž­kārt izskan pa jociņam, un, manuprāt, Bezildonam ir taisnība, ka te kaut kas jādara. Kā jums šķiet, kādu sistēmu Drekss lieto?