JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

- Tieši tādu atbildi es gaidīju, - drūmi noteica M. - Tas neprasīs daudz laika. Ar vienu vakaru vajadzētu pietikt. - Viņš mirkli klusēja. - Labi, sakiet, vai esat dzirdējis par tādu vīru kā sers Hugo Drekss?

- Protams, ser, - atbildēja Bonds, kuru šā vārda nosaukšana pārsteidza. - Neie­spējami atrast avīzi, kas viņu nepieminē­tu. "Sunday Express" apraksta viņa dzīvi visos sīkumos. Neparasts stāsts.

- Jā, es zinu, - M. strupi noteica. - Pa­stāstiet, kāds ir jūsu viedoklis par visiem šiem faktiem. Vēlos redzēt., vai jūsu ver­sija sakrīt ar manējo.

Bonds kādu mirkli cieši vērās logā, lai sakopotu domas. M. nepatika aptuveni izteikumi. Viņam gāja pie sirds detali­zēts, plūstošs izklāsts bez stostīšanās un stomīšanās. Skaidra doma, nekādu ap­linku.

- Labi, ser, - Bonds beidzot iesāka. - Sa­vā ziņā šis vīrs ir nacionālais varonis.

Publika par viņu ir sajūsmā. Pieņemu, ka viņš ir tikpat populārs kā Džeks Hobss vai Gordons Ričardss. Cilvēki šo viru patiesi dievina. Tiem liekas, ka viņš ir viens no daudziem, taču, tā teikt, glori­ficētā versijā. Savdabīgs supermenis. Šis vīrs nav apveltīts ar sevišķi iespaidīgu ārieni, turklāt viņu grezno daudz rētu no karā gūtajiem ievainojumiem. Viņš ir arī nedaudz vulgārs un ārišķīgs. Taču, kā šķiet, publikai tas drīzāk patīk, un tā vi­ņu padara par savdabīgu elku. Ļaudīm tīk, ka draugi viņu sauc par dižo Dreksu. Tas tikai papildina šo varoņa tēlu un, do­māju, it labi iet pie sirds sievietēm. Ja tā padomā, ko viņš paveicis valsts labā, ne mazākajā mērā nerēķinoties ar savu la­bumu un krietni vien pāri tām iespējām, kas pieejamas jebkurai valdībai, tad tais­ni vai jābrīnās, ka publika viņu vēl nevē­las redzēt premjerministra krēslā.

Bonds pamanīja, ka M. vēsais ska­tiens kļūst vēl dzedrāks, taču vecā vīra acīmredzamā skepse nespēja kliedēt viņa patieso sajūsmu par Dreksa panāku­miem.

- Galu galā, ser, - viņš rāmi turpinā­ja, - tā vien šķiet, ka šis vīrs pasargājis mūsu valsti no kara briesmām uz ilgiem gadiem. Un viņam nav daudz vairāk par četrdesmit. Mana attieksme pret viņu ir tāda pati kā vairumam laužu. Un tad vēl tā viņa patiesās identitātes mīkla. Nemaz nebrīnos, ka cilvēkiem šā vīra drīzāk ir žēl, lai gan viņš ir multimiljonārs. Kā šķiet, par spiti savam sabiedriskajam raksturam, viņš ir diezgan vientuļš.

M. sāji pasmaidīja.

- Tas viss vairāk atgādina aizkustino­šu "Sunday Express" publikāciju pār­stāstu. Protams, viņš ir neparasts cil­vēks. Taču kā jūs vērtējat lietas faktisko pusi? Nedomāju, ka zinu daudz vairāk par jums, droši vien pat mazāk. Es ne pārāk iedziļinos avīžrakstos, un par viņu nav nekādu materiālu, ja neskaita visai skopu informāciju Kara ministrijā. Tā­tad - ko ļauj secināt "Sunday Express" pieejamais faktu materiāls?

- Ļoti žēl, ser, - Bonds atbildēja. - Par nelaimi, faktu ir gaužām maz. - Viņš at­kal pavērās ārā pa logu, koncentrēda­mies atbildei. - Ardēnu operācijas laikā 1944. gada ziemā vācieši plaši izmantoja partizānu un diversiju taktiku, ko īsteno­ja īpašas vienības. Šos vīrus sauca drū­mā vārdā - par vilkačiem. Viņi nodarīja tiešām daudz posta. Būdami teicami maskēšanās meistari un lieliski piepraz- dami visdažādākos partizānu kara paņē­mienus, daži šo vienību vīri neatlaidīgi turpināja cīņu vēl ilgi pēc tam, kad Ardē- nos viss bija galā un mēs jau bijām šķēr­sojuši Reinu. Bija paredzēts, ka viņi tur­pinās pretestību pat tad, ja ieiesim dziļi Vācijas teritorijā. Taču, kad kara iz­nākums vairs neradīja šaubas, viņi ātri vien izstājās no spēles.

Viena no viņu veiksmīgākajām diversi­jām bija amerikāņu un britu armiju aiz­mugures operāciju štāba uzspridzināša­na. Man šķiet, tur bāzējās tā saucamās papildspēku nodrošinājuma vienības. Tur bija viss kas - amerikāņu sakarnie­ku daļas, britu sanitārais transports, drīzāk jau tāda nepārtraukti mainīga kompānija. Vilkači kaut kā pamanījās mīnēt ēdnīcu, un tobrīd, kad tā uzgāja gaisā, tur ieturējās ari laba daļa vīru no lauka hospitāļa. Nogalināto un ievainoto bija vairāk par simtu. Cietušo atpazīša­na - īsts elles darbs. Viens no angļu vī- riem bija Drekss. Puse viņa sejas bija pa­galam. Pilnīga amnēzija turpinājās ap­mēram gadu, un pēc tam Drekss tik un tā neatcerējās, kas viņš ir un ko agrāk darījis. Pavisam bija kādas divdesmit piecas neidentificētas personas, par ku­rām nespēja tikt skaidrībā nedz amerikā­ņi. nedz mēs. Tie bija vai nu tādi, no ku­riem pārāk maz kas palicis pāri. vai arī tādi, kas tur atradās caurbraucot vai bez dienesta norīkojuma. Tāda nu tā vienība bija. Divi komandvirsnieki, protams. Ne­vīžīga administrācija. Pavirša dokumen­tācija. Tomēr pēc gada. ko Drekss bija pavadījis dažādos hospitāļos, ierēdņi vi­ņu atšifrēja, pateicoties Kara ministrijas bezvēsts pazudušo reģistram. Kad viņi ti­ka līdz kāda Hugo Dreksa papīriem, ku­ros bija norādīts, ka šis cilvēks ir bārenis bez tuviniekiem un pirms kara strādājis Liverpūles dokos, atpazīstamais kļuva domīgs, un fotogrāfija un fiziskais ap­raksts šķita puslīdz atbilstam tam, kā šis vīrs varētu būt izskatījies pirms sprā­dziena. Ar šo brīdi vājinieks sāka atlabt. Viņš stāstīja šo un to, pavisam vienkār­šas detaļas, kas uzpeldēja apziņā, un ārsti ar viņu gaužām lepojās. Kara mi­nistrija atrada vīru, kas bija dienējis tajā pašā sapieru vienībā, kur Hugo Drekss, šis cilvēks ieradās hospitālī un teicās esam pārliecināts, ka sakropļoto atpazi­nis. Tā arī viss nokārtojās. Neviens cits Hugo Drekss uz oficiālo sludinājumu presē neatsaucās, un beigu beigās 1945. gada nogalē sakropļoto vīru atvaļināja no dienesta ar šo vārdu, izmaksāja pienāko­šos summu par attiecīgo dienesta posmu un piešķīra pilnu invaliditātes pensiju.

- Taču Drekss joprojām apgalvo, ka skaidri neatceras savu pagātni, - ieteicās M. - Viņš ir Bleida kluba biedrs. Bieži kopā spēlējam kārtis un pēc tam šo un to pārrunājam pie vakariņu galda. Viņš teic, ka daudzkārt jūtoties tā, it kā te bū­tu bijis jau agrāk. Bieži brauc uz Liver­pūli, lai mēģinātu sadzīt jelkādas savas pagātnes pēdas. Labi, kas vēl?

Bonds pūlējās atvedināt atmiņā pā­rējos faktus.

- Cik zinu, pēc kara Drekss uz apmē­ram trim gadiem vispār pagaisa, - viņš beidzot teica. - Bet tad ziņas par viņa da­rījumiem visā pasaulē parādījās Sitijā, vispirms jau metālu biržā. Kā šķita, vi­ņam bija izdevies iegīīt monopolstāvokli attiecībā uz ļoti vērtīgu rūdu - niobiju. Šī rūda tobrīd bija vajadzīga visiem, jo tai piemīt ārkārtīgi augsta kušanas tempe­ratūra. Izgatavot reaktīvos dzinējus bez tās nebūtu iespējams. Niobija resursi turklāt bija loti ierobežoti, gadā tika ie­gūti tikai daži tūkstoši tonnu, lielākoties kā blakusprodukts Nigērijas alvas raktu­vēs. Drekss acīmredzot bija izskaitļojis, ka reaktīvajiem dzinējiem ir nākotne, un sazin kā uzodis šīs nozares vājo punktu. Taču viņam kaut kur nācās izraut savus desmit tūkstošus mārciņu, jo, kā raksta "Express", 1946. gadā šis vīrs iegādājies trīs tonnas niobija par apmēram trim tūkstošiem tonnā. Ar šīs partijas pārdo­šanu kādai amerikāņu aviobūves kompā­nijai, kurai ļoti steidzami bija vajadzīgs niobijs, viņš nopelnīja piectūkstoš mārci­ņu. Tad Drekss sāka uzpirkt vairumpar- tijas - sešus mēnešus, deviņus mēne­šus, gadu uz priekšu. Trīs gadu laikā viņš tika pie monopola. Ikvienam, kam vajadzēja niobiju, nācās slēgt darījumu ar "Dreksa metāliem". Visu šo laiku viņš spekulēja arī ar dažādu sīkpreču par­tijām - šellaku, sizalu, melnajiem pipa­riem - faktiski ar it visu, kas nesa labu peļņu ar nelieliem ieguldījumiem. Pro­tams, panākumus lielā mērā nodrošināja straujā preču tirgus attīstība, un Drekss arvien prata noturēties seglos ari tad, kad temps kļuva patiešām ellišķīgs. Visu nopelnīto viņš pamanījās izdevīgi iegul­dīt, lai gūtu jaunu peļņu. Piemēram, viņš bija viens no pirmajiem, kas uzpirka iz­strādāto rūdu Dienvidāfrikā. Tagad no tās var dabūt ārā kādu nieku urāna. Vēl viens veiksmes stāsts, tā sacīt.