JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Bonds ilgojās pēc pusdienām. Štāba priekšnieks kopīgai maltītei droši vien bi­ja atmetis ar roku jau pirms labas pus­stundas. Par kāršu spēles viltībām viņš varētu runāt stundām ilgi, un M., kuru šķietami nekad neinteresēja ēdiens un miegs, labprāt klausītos un visu dzirdēto tūlīt pat iegaumētu. Taču Bonds jutās iz­salcis.

- Pieņemot, ka viņš nav profesionālis, ser, un nekādi neapstrādā kārtis, pastāv tikai divas iespējas. Vai nu Drekss pras­mīgi bāž degunu citu kārtis, vai ari pēc noteiktas signālsistēmas sazinās ar savu partneri. Vai viņš parasti spēlē pārī ar vienu un to pašu kompanjonu?

- Pēc katra pabeigta robera mēs vien­mēr no jauna izlozējam partnerus, - M. atbildēja. - Un viesu vakaros pirmdienās un ceturtdienās kluba biedri spēlē pārī ar saviem ciemiņiem. Drekss gandrīz vienmēr ielūdz kādu Meijeru, savu metā­lu brokeru. Jauks puisis. Ebrejs. Tei­cams spēlētājs!

- Lai iegūtu kādu skaidrību, man tas viss jāredz, - Bonds noteica.

- Tieši to jau es gribēju sacīt, - M. pa­māja. - Kā būtu, ja mēs turp dotos šova­kar? Tā vai citādi, jūs vismaz nobaudītu jauku maltīti. Sastapsimies pie kluba ap sešiem. Es jūs drusku apspēlēšu piketā, un tad mēs mazliet pavērosim bridža spēli. Pēc vakariņām izspēlēsim vienu vai divus roberus ar Dreksu un viņa draugu. Pirmdienās viņi arvien iegriežas klubā. Norunāts? Ceru, ka nebūšu jūs atrāvis no kāda steidzama darba?

- Nē, ser, - Bonds pasmīnēja. - Man tas sagādās patiesu prieku. Labprāt ap­vienošu patīkamo ar lietderīgo. Ja Drekss krāpsies, ļaušu viņam noprast, ka esmu to pamanījis, un. domāju, ar to pietiks, lai viņš savu niķi atmestu. Man negribētos, ka viņš iekuļas nepatikšanās. Vai tas ir viss, ser?

- Jā, Džeims, - M. pamāja. - Un pal­dies par palīdzību. Pēc visa spriežot, Drekss rīkojas sasodīti muļķīgi. Izlepis cilvēks, kuram patīk ekstravagantas iz­darības. Taču ne jau par viņu es raizējos. Gluži vienkārši nevēlos, ka jelkas noietu greizi ar to raķeti. Un Drekss, lai cik liels vējagrābslis būtu, tomēr ir cieši saistīts ar "Pūces asti". Labi, tiekamies sešos. Un lieki neprātojiet, ko vilkt mugurā. Daži mēdz pārģērbties vakariņām, un daži - ne. Šovakar to nedarīsim. Tad jau labāk ejiet un apstrādājiet savus pirkstgalus ar smilšpapīru vai ko citu, kas nu tādās rei­zēs jums, kāršu blēžiem, nepieciešams.

Bonds smaidot uzlūkoja M. un piecē­lās. Kā rādās, bija gaidāms interesants vakars. Soļodams uz durvīm un tās at­darīdams, viņš attapa, ka pirmoreiz pēc sarunas ar M. nenākas saspringti domāt par veicamo uzdevumu.

M. sekretāre joprojām sēdēja pie sava galda. Līdzās rakstāmmašīnai nu bija uzradusies paplāte ar sviestmaizēm un piena glāze. Meitene cieši uzlūkoja Bon- du, taču viņa sejas izteiksme nepauda neko.

- Kā šķiet, kopīgā pusdienošana šoreiz pačibējusi, - Bonds iebildās.

- Jā, štāba priekšnieks aizgāja gandrīz pirms stundas, - mis Mūnpenija nosodo­ši atbildēja. - Tagad ir pustris. Viņam kuru katru mirkli jābūt atpakaļ.

- Mēģināšu pagūt uz kantīni, kamēr tā vēl atvērta, - Bonds noteica. - Pasa­kiet, ka izmaksāšu pusdienas citureiz. - Uz­smaidījis sekretārei, viņš izgāja gaitenī un devās uz liftu.

Virsnieku kantinē vairs bija tikai daži cilvēki. Bonds iekārtojās savrup un ietu­rējās ar ceptu jūras mēli, krietnu porciju salātu sinepju mērcē, kādu nieku siera ar grauzdiņiem un puskarafi baltā bordo.

Izdzēris divas tases kafijas, viņš ap tri­jiem atgriezās savā darbistabā. Joprojām domādams par M. stāstīto, Bonds ātri pabeidza lasīt NATO piesūtīto informāci­ju, pateicis, kurp šovakar dosies, atvadī­jās no sekretāres un ap puspieciem jau bija personāla garāžā ēkas otrā pusē, lai sēstos savā auto.

- Kompresors mazliet rīstās, ser, - ie­minējās garāžas mehāniķis, kas aprūpē­ja Bonda bentliju tik cītīgi, it kā tas pie­derētu viņam pašam. - Rīt es labprāt tajā parakātos, ja vien jūs pusdienlaikā varē­tu iztikt bez braucamā.

- Paldies, - Bonds atbildēja, - tas de­rēs.

Viņš nesteidzīgi izstūrēja auto parkā un nogriezās uz Beikerstrītas, kuru tūlīt pat piepildīja divcollīgā izpūtēja rešņā bubināšana. Pēc piecpadsmit minūtēm Bonds jau bija mājās. Atstājis auto nelie­lajā skvēriņā zem platānām un iesoļojis pārbūvētās reģenta laika ēkas pirmajā stāvā, viņš devās uz grāmatām piekrauto viesistabu un, īsu bridi pameklējis, izvil­ka no plaukta kāršu spēļu rokasgrāma­tu, ko nometa uz greznā ampīra stila gal­da blakus plašajam logam.

Tad Bonds aizgāja uz savu mazītiņo guļamistabu ar baltzeltainajām tapetēm un tumšsarkanajiem aizkariem un izģēr­bās, pavirši nomezdams drēbes uz divgu- ļamās gultas tumšzilā pārklāja. Pēc tam viņš devās uz vannasistabu un ātri no­mazgājās dušā. Noslaucījies viņš ielūko­jās spogulī un nosprieda, ka nav nekā­das jēgas tērēt ātri aizritošās dzīves stundas aizspriedumiem, kas pagēr skū- šanos divreiz dienā.

Pelēkzilajās acīs, kas vērās pretim no spoguļstikla, jautās parastais aizrautī­bas pilnais mirdzums, kurš tajās parā­dījās arvien, kad Bonda prātu nodarbi­nāja kāda saistoša problēma. Kalsnā, skarbā seja pauda nepārprotamu vēlmi stāties pretim ik izaicinājumam un uz­varēt. Kustība, ar kādu Bonda pirksti pārslīdēja zodam, bija strikta un mērķ­tiecīga, un tieši tikpat strauji un nepa­cietīgi viņš tvēra pēc sukas, lai atglaus­tu tumšo matu šķipsnu, kas bija noslī­dējusi kādu collu virs labās uzacs. Bonds ievēroja, ka parasti tik bālā rēta, kas stiepās pār labo vaigu, pateicoties iedegumam, nu vairs nav tik skaidri saskatāma, un tad gluži nevilšus uzme­ta īsu skatienu savam kailajam augu­mam, secinādams, ka gandrīz vai nepie­klājīgi gaišā peldbikšu atstātā josla uz ādas ari vairs nav tik izteikta. Kaut ko atcerējies, Bonds pasmaidīja un atgrie­zās guļamistabā.

Vēl pēc desmit minūtēm, tērpies spod­ri baltā zīda kreklā, tumšzilās flotes virs­nieka biksēs, tumšzilās zeķēs un rūpīgi nospodrinātās melnās mokasinkurpēs, Bonds jau sēdēja pie rakstāmgalda ar kāršu kavu rokā, un viņam priekšā gulē­ja atšķirta nenovērtējamā kāršu viltību rokasgrāmata.

Ātri pārlūkodams grāmatas nodalu par metodēm, viņš apmēram pusstun­du vingrināja pirkstus, izmēģinot īpa­šos kāršu satvērienus, kāršu slēpšanu plaukstā un kavas jaukšanas viltības. Nododoties šiem vienkāršajiem vingri­nājumiem, Bonda rokas kustējās auto­mātiski, bet acis tikmēr slīdēja pa grā­matas lappusēm, un viņš apmierināti secināja, ka pirksti darbojas lokani un droši un, pat veicot kādu īpaši sarežģī­tu kāršu slēpšanas kustību tikai ar vie­nu roku, neatskan ne mazākais trok­snītis.

Kad pulkstenis rādīja pusseši, Bonds ar skalu švīkstu nometa kārtis uz galda un aizvēra rokasgrāmatu.

Iegājis guļamistabā, viņš piepildīja ar cigaretēm lielo, melno etviju, ieslidināja to bikšu aizmugures kabatā, apsēja mel­nu zīda kaklasaiti, uzvilka žaketi un pār­liecinājās, ka čeku grāmatiņa atrodas kabatas portfeli.

Uz mirkli apstājies, Bonds kaut ko ap­domāja. Tad izraudzījās divus baltus zī­da mutautus, rūpigi tos saburzīja un ie­lika abās žaketes sānkabatās.

Aizkūpinājis cigareti, viņš atgriezās viesistabā, atkal apsēdās pie rakstāmgal­da un minūtes desmit, atslābinājās, vēr­damies ārā pa logu uz tukšo skvēru un domādams par gaidāmo vakaru Bleida klubā, kas, iespējams, bija pats ievēroja­mākais slēgtais kāršu klubs pasaulē.