JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Profesors apklusa un norādīja ar pirk­stu uz Bonda krūtīm.

- Viss, kas jums, mīļo cilvēk, jāatce­ras - šī raķete ievērojama ar to, ka tajā izmantots Dreksa niobijs, kura kušanas temperatūra ir apmēram trīstūkstoš piec­simt grādu. Ja salīdzinām ar V2 dzinē­jiem, tad mēs varam izmantot kādu no īpaši efektīvajām degvielām, nesadedzi­not dzinēju. Būtībā, - viņš piemetināja, raudzīdamies Bondā ar tik koncentrētu skatienu, it kā vēlētos iespaidot, - mēs varam lietot fluoru un ūdeņradi.

- Ak tā, - Bonds godbijīgi novilka.

Profesors pētoši pavērās viņā.

- Mēs ceram sasniegt tādu ātrumu, kas tuvotos tūkstoš piecsimt jūdzēm stundā, vertikālā stāvoklī veicot aptuve­ni tūkstoš jūdžu. Tādējādi varētu operēt apmēram četrsimt jūdžu rādiusā, kurā, ja mērām no Anglijas, iespējams iekļaut jebkuru Eiropas galvaspilsētu. Zināmos apstākļos, - viņš sausi piebilda, - tas būtu visai noderīgi. Bet mūs, zinātnie­kus, galvenokārt interesē iespējas at­rauties no zemes. Vai jums ir kādi jau­tājumi?

- Un kā šī sistēma darbojas? - Bonds ziņkārīgi pajautāja.

Profesors norādīja uz diagrammu.

- Sāksim ar smailo galu, - viņš sacī­ja, - vispirms ir kodolgalviņa. Izmēģinā­juma laikā tur atradīsies instrumenti, radars un tamlīdzīgi. Tad vēl žirokom- pasi, lai raķete lidotu taisni. Un dažādi sīkāki mehānismi, piemēram, servomo- tori, strāvas piegādes iekārtas. Un tad nāk lielās degvielas cisternas - trīsdes- mittūkstoš mārciņu katra. Pakaļgalā ir divas mazākas cisternas turbīnas darbi­nāšanai. Četrsimt mārciņu ūdeņraža peroksīda sajaucot ar četrsimt mārci­ņām kālija permanganāta. rodas tvaiki, kuri darbina turbīnas. Ir vēl daži sūkņi, kas iesūknē degvielu raķetes dzinējā. Zem liela spiediena. Vai jūs spējat sekot tam, ko stāstu? - Profesors šaubīgi pa­raustīja uzaci, pavērdamies uz Bonda pusi.

- Izklausās visai līdzīgi reaktīvās lid­mašīnas uzbūvei, - Bonds noteica.

Profesors likās iepriecināts.

- Vairāk vai mazāk, - viņš apstiprinā­ja, - bet raķetei visa degviela ir iekš­pusē, nevis tiek iesūknēta no ārpuses. Tātad, - profesors turpināja, - degviela dzinējā tiek aizdedzināta un galā šaujas ārā līdz ar liesmu. Tās spēks izšauj raķe­ti gaisā kā lodi no ieroča stobra, un pa­kaļgalā tiek likts lietā niobijs. Tas ļauj iz­gatavot dzinēju, kas šajā fantastiskajā speltē neizkūst. Un te, - profesors norā­dīja, - ir astes spuras, kas lidojuma sā­kumā piešķir raķetei stabilitāti. Arī tās ir no niobija sakausējuma, citādi nolūztu nepārvaramā gaisa spiediena dēļ. Kas vēl varētu jūs interesēt?

- Kā cilvēki var justies pārliecināti, ka tā nonāks zemē tur, kur viņi vēlas? - Bonds noprasija. - Kas šai raķetei traucē naka- majā piektdienā nokrist Hāgā?

- Par to gādās attiecīga iekārta. Ir tā, ka piektdien nekas netiks atstāts likteņa ziņā. jo ir sagādāts īpašs radars, kas no­vietots jūrā uz plosta. Raķetes priekšga­lā ir raidītājs, kurš uztvers atbalsi no sig­nāla, ko noraidīs mūsu ierīkojums jūrā, un automātiski pagriezīsies turp. Pro­tams, - profesors pavīpsnāja, - ja mēs lietotu šādu iekārtu kara laikā, tad tā būtu visai noderīga palīdzība, ja Maska­vā, Varšavā, Prāgā vai Montekarlo - tur, kurp mēs izšautu raķeti - atrastos attie­cīga ierīce, kas raidītu signālus. Tajā ga­dījumā būs atkarīgs no jums, puiši, kā to turp nogādāt. Vēlu veiksmi.

Bonds nepiespiesti pasmaidīja. - Vēl viens jautājums, - viņš bilda. - Ja kāds gribētu sabotēt raķetes palaišanu, kā tas būtu visvieglāk izdarāms?

- Jebkā, - profesors atsaucīgi pa­skaidroja. - Ieberot smiltis degvielā. Vai sūkņos granti. Izurbjot nelielu caurumi­ņu fizelāžā vai balstos. Tā kā palaišana notiek ar lielu spēku un ātrumu, tai var kaitēt pat sīkākais bojājums.

- Liels paldies, - Bonds noteica. - Kā šķiet, tad jūs par to raketi esat norūpē­jies krietni mazāk nekā es.

- Tā ir lieliska ierīce. - sacīja profe­sors. - Lidos, kā pienākas, ja neviens to nesabojās. Drekss visu paveicis godam. Viņš ir lielisks organizētājs. Un savācis lielisku komandu. Šie viri darīs visu viņa dēĻ Mums ir par ko pateikties šim dar­barūķim.

Bonds mainīja virzienu un stūrēja lie­lo auto sānis - Čeringas pagriezienā izvē­lēdamies taisno un pārskatāmo Čilhe- mas un Kenterberijas ceļu, nevis šauros Ešfordas un Folkstounas celiņus. Mašīna rēkdama traucās ar ātrumu astoņdesmit jūdzes stundā - Bonds turēja ieslēgtu trešo ātrumu, lai tiktu augšā pa garo, nolaideno slīpumu uz Molešroudu.

"Un kā ar Dreksu?" viņš domāja, braukdams vēl ātrāk un apmierināti ie­klausīdamies motora rūkoņā. Arī izpūtējs strādāja labi. "Kāda būs uzņemšana, kas sagaida vakarā?" M. stāstīja, ka tad, kad telefonsarunā tika minēts viņa vārds, Drekss uz mirkli apklusis, pēc tam notei­cis: "Ak tā. Jā, es to zelli pazīstu. Nezinā­ju. ka viņš saistīts ar jums. Man gribētos pirms tam vēlreiz uz viņu paskatīties. Sūtiet to cilvēku šurp. Es gaidīšu viņu uz vakariņām." Pēc tam viņš bija nolicis klausuli.

Ministrijas darbiniekiem bija savs spriedums par Dreksu. Kārtodami darī­šanas ar šo vīru, viņi redzējuši, cik šis cilvēks esot lojāls, kā aizrāvies ar raķetes izstrādāšanu, it kā dzīvotu tikai šim mēr­ķim - tās palaišanai -, nodzīdams darbi­niekus līdz spēku izsīkumam, cīnīdamies ar citiem departamentiem, lai iegūtu prioritāti. Lai viņam piegādātu materi­ālus pirmām kārtām, lai Apgādes minis­trija par viņa uzņēmumu parūpētos vis­pirms, risinot šos jautājumus ministru kabineta līmenī. Šie vīri pukojās par Dreksa atbaidošajām manierēm, tomēr cienīja viņu zināšanu, uzņēmības un de­dzības dēļ. Un, gluži tāpat kā visi pārējie angļi, uzskatīja viņu par iespējamo valsts glābēju.

"Tā, tā," prātoja Bonds, traukdamies pa taisnu ceļa gabalu garām Čilhemas pilij. Ari viņš spēja saskatīt, ka tā varētu būt, un tajā gadījumā, ja būs jāsastrādā­jas ar šo vīru, būtu jāpiemērojas šai va- roņmīta versijai. Ja Drekss izturēsies labvēlīgi, Bonds aizmirsīs Bleida klubā notikušo un koncentrēsies tikai Dreksa un viņa lieliskā projekta aizstāvēšanai pret valsts ienaidniekiem. Atlikušas tikai vēl trīs dienas. Drošības pasākumi jau tā bija pastiprināti, Dreksam varētu nepa­tikt tos vēl uzsvērt. Tas nenāksies viegli, būs nepieciešama liela smalkjūtība. Tak­tiskums. Nevajadzētu garas runas - viņš domāja - nedz arī ielaisties pārspriedu­mos par to, ko viņš zina par Dreksa raksturu.

Bonds mazliet saīsināja ceļa gabalu, ārpus Kenterberijas iegriežot vecajā Duv- ras ceļā. Viņš ielūkojās pulkstenī. Bija se­ši un trīsdesmit minūtes. Vēl piecpadsmit minūtes vajadzēja, lai tiktu līdz Duvrai, pēc tam vēl piecpadsmit, traucot pa Dīlas ceļu. Vai nāksies izlolot vēl kādus plā­nus? Paldies Dievam, dubultslepkavība nebija jāizmeklē viņam. "Gan slepkavību, gan pašnāvību izdarījis garīgi nevesels in­divīds prāta aptumsuma brīdī," tāds bija izmeklēšanas tiesneša verdikts. Meiča pat nebija saukta uz pratināšanu. Viņam to­mēr pienāktos apstāties un kaut ko ie­dzert viesnīcas bārā ar izkārtni "Pasaule bez nabadzības" un pārmīt kādu vārdu ar bārmeni. Nākamajā dienā būtu jāpamēģi­na uzost to "noslēpumaino", kas Telonam bija licies aizdomīgs - viņš taču kaut ko bija gribējis ziņot ministram. Par to nebi­ja nekādu versiju. Telona istabā nekas nebija atrasts - nekāda pieturas punkta, ko pētīt. Labi, visādā ziņā viņam būs daudz laika pameklēt kaut kādas norā­des Telona atstātajās piezīmēs.