JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Bonds koncentrējās uz mašīnas vadī­šanu - ceļš vijās gar krastu uz Duvras pusi. Viņš pagrieza pa kreisi un drīz iz­brauca no pilsētas - atkal garām brīniš­ķai. bet visai šabloniskai pilij.

Kalna galā kā traips zvilnēja melns mākonis, vējstiklā kā spļāvieni iesitās lietus lāses. No jūras pūta auksts vējš. Redzamība bija slikta, Bonds ieslēdza gaismas un lēnām brauca uz priekšu pa krasta malu. Pa labi slējās Svingeitas ra­daru stacijas smailes, gluži kā rubīniem nokaisītas sveces.

Aģente? Bondam jāuzmanās, tiekoties ar meiteni - nevajadzētu viņu satraukt.

Viņš prātoja, vai jaunā būtne varēs kaut ko palīdzēt. Pavadījusi uzņēmumā jau gadu, viņa droši vien izmantojusi visas tās iespējas, kādas pieejamas "šefa privātsekretārei" - ieskatījusies zem ādas šim projektam un arī Dreksam. Aģentes prāts droši vien ir trenēts, ia viņa prot savu darbu - būs izdarījusi kādus seci­nājumus. Taču Drekss noteikti izturējās pret savu sekretāri ar neuzticību - kā jau pret jaunu darbinieci, varbūt pat necieta meiteni. Bonds netika gudrs, kāda viņa īsti izskatās. Fotogrāfijā, kura atradās aģentes personiskajā lietā Skotlendjardā, bija redzama pievilcīga, bet visai skarba būtne, bez jebkāda mājiena par valdzinā­jumu - laikam to izgaisināja atturīgā po- licistes uniformas žakete.

Mati: kastaņbrūni. Acis: zilas. Au­gums: metrs un 75 centimetri. Svars: 57 kilogrami. Gurnu apkārtmērs: 90. Jos­tas: 60. Krūšu: 90. Atšķirības zīmes: dzi- mumzīmīte augšpus labās krūts.

"lira!" Bonds nogrudzināja.

Viņš atmeta statistikas datu pārvētīša- nu, jo nupat bija jānogriežas pa labi. Ce- lastabs ar norādi vēstīja "Kingsdouna", tālāk spīdēja nelielas mājvietas ugunis.

Bonds piegrieza auto pie durvīm un iz­slēdza motoru. Virs galvas rēgojās izkār­tne "Pasaule bez nabadzības". Izbalējuši zeltīti burti, kas grabēja sāļajā vējā - tas vilka pār klintīm, kas atradās pusjūdzes attālumā. Bonds izkāpa, izstaipījās un devās uz bāra durvju pusi. Tās bija ciet. Vai krogs būtu slēgts, lai to uzkoptu? Bonds parāva nākamās durvis. Tās atvē­rās un atklāja skatienam ieeju nelielā privātbārā. Aiz letes stāvēja varena augu­ma vīrs, viņa krekla piedurknes bija uz- rotītas. Vīrs lasīja vakara avīzi. Kad Bonds ienāca, viņš atrāva skatienu no avīzes un nolika to.

- Labvakar, ser, - vīrs sacīja, nepārpro­tami nopriecājies par klienta parādīšanos.

- Labvakar, - Bonds atbildēja. - Lielo glāzi viskija ar sodu, lūdzu.

Bonds apsēdās pie bāra un pagaidīja, kamēr vīrs ielēja divus mēriņus "Black & \Vhite" un nolika glāzi viņam priekšā ko­pā ar sodas ūdens šifonu.

Bonds pielēja sodas ūdeni un iedzēra.

- Vakar gan te, pie jums, klājās bēdī­gi, - viņš ierunājās, nolikdams glāzi.

- Briesmīgi, ser, - vīrs apstiprinā­ja. - Tirdzniecībai tādi notikumi par la­bu nenāk. Vai esat preses pārstāvis, ser? Tagad tikai reportieri un policisti staigā iekšā ārā - tā visu cauru dienu!

- Nē, - Bonds atteica. - Esmu ieradies, lai pāmemtu tā zeļļa amatu, kurš te tika nošauts. Majora Telona vietu. Vai viņš mēdza pie jums ienākt regulāri?

- Nekad netika rādījies, tikai vienu reizi, ser, un tā pati ari bija pēdējā. Un tagad esmu vismaz uz nedēļu izsists no sliedēm, nācās izrunāties par visiem ap­meklētājiem. Taču varu teikt, ka sers Hugo mani visādi atbalstīja. Šopēcpus- dien atsūtīja man piecdesmit mārciņu, lai atlīdzinātu zaudējumus. Tas laikam ir jauks cilvēks. Šis džentlmenis licis vi­siem šajā apkaimē sevi iemīlēt. Tāpēc, ka viņš vienmēr izturas tik augstsirdīgi, katram atrod kādu uzmundrinošu vār­du.

- Jā. Labs cilvēks, - Bonds piebalso­ja. - Vai jūs redzējāt, kā tas viss notika?

- Es tā pirmā šāviena laikā neskatījos uz to pusi, ser. Tajā brīdī pasniedzu kā­dam pinti alus. Tad, protams, atskanot blīkšķim, pavēros turp. Un nometu alus kausu uz grīdas.

- Kas tad notika?

- Raug, visi alkāpās, skaidra būšana. Bārs bija vāciešu pilns. Vismaz kāds du­cis. Un uz grīdas gulēja tas zellis, bet otrs ar šaujamo rokā blenza lejup uz vi­ņu. Tad pēkšņi viņš pamanīja, ka pievēr­sis sev vispārēju uzmanību, un pacēla kreiso roku. "Eil!" tas cilvēks iebļāvās - tā­pat kā tie plānprātiņi kara laikā. Tad viņš iebāza stobru sev mutē. Un jau pēc mirkļa, - vīrs turpināja, savilcis seju gri­masē, - šis izšķīda pa visiem griestiem.

- Vai tas bija viss. ko zellis teica pēc pirmā šāviena? - Bonds apvaicājās. - Ti­kai iesaucās: ~Heil!"

- Tas bija viss, ser. Kā rādās, šie ne­spēj aizmirst to nešķīsto vārdu, vai ne?

- Tiešām. - Bonds domīgi novalka. - To viņi noteikti neaizmirst.

Pēc piecām minūtēm Bonds jau rādīja savu ministrijas izsniegto caurlaidi uni­formā tērptam apsargam, kurš dežurēja pie ieejas - augstiem stiepļu pinuma vār­tiem.

Drošībnieku seržants pasniedza viņam to atpakaļ un salutēja. - Sers Hugo jūs gaida, ser. Tā ir lielā māja tur augšā, me­žā. - Jaunais cilvēks norādīja uz gais­mām, kas dega kādus simt jardus tālāk uz klintāja pusi.

Bonds dzirdēja, ka seržants zvana nā­kamajam postenim. Un lēnām stūrēja uz priekšu pa jaunnoklāto gudrona šoseju pāri laukam uz Kingsdounas pusi. Bonds dzirdēja attālo jūras šalku augsto klinšu pakājē. Kaut kur netālu skanēja motoru gaudoņa - tur strādāja kādas iekārtas. Tu­vojoties kokiem, kaukoņa kļuva skaļāka.

Viņu atkal apturēja neuzkrītoši tērpies apsargs pie otra stiepļu žoga. Aiz vārtiem sākās mežs. Apsargs pamāja, lai Bonds brauc tālāk. Viņš izdzirda tālas policijas suņu rejas, tātad kaut kur staigāja nakts patruļa. Kā likās, visi šie piesardzības pasākumi ir pietiekami efektīvi. Bonds nolēma, ka par uzbrukumu no ārpuses var neraizēties.

Starp kokiem uz priekšu stiepās lī­dzens betona ceļš, kas nozuda tumsā, jo tālāk apgaismojums nebija sarūpēts - spī­dēja tikai divi milzīgi staru kūli no liela­jiem prožektoriem. Simt jardu attālumā pa kreisi - tur, kur sākās koku josla, - vie­nās ugunīs laistījās liels nams, pa pusei aizslēpies aiz sienas sešu pēdu biezumā. Tā itin kā izauga tieši no betona, snieg­damās bezmaz vai mājas augstumā. Bonds palēnināja mašīnas gaitu gandrīz līdz gājēja soju gausumam un pagrieza priekšgalu prom no nama - uz jūras pu­si. Uz tumšā silueta pusi. kas piepeši uz­zibsnīja spoži balts - no kanāla puses Soutgudvinas bākas slīdošā stara apspī­dēts. Tās gaisma izrāva no tumsas celi­ņu, kas no betonētā laukuma veda turp, kur sākās klinšu siena. Apmēram pusjū- dzes attālumā tur rēgojās slīps kupols. Tas slējās augšup aptuveni piecdesmit pēdu augstumā, tāpat izaugdams no be­tona. Un atgādināja observatoriju. Bonds saskatīja arī piebūves - tās atradās aus­trumu un rietumu pusē.

Bonds pagrieza mašīnu atpakaļ un lē­nām iestūrēja to starp biezo sienu un mājas priekšpusi. Viņam piebraucot pie mājas, ārdurvis atvērās, un pa tām iznā­ca sulainis baltā žaketē. Viņš galanti at­vēra auto durvis.

- Labvakar, ser. Šeit. lūdzu.

Viņš runāja kokaini un ar svešādu ak­centu. Bonds sekoja sulainim namā, abi devās cauri ērtajam vestibilam. Tur sulai­nis pieklaudzināja pie kādām durvīm.

- Iekšā!

Bonds klusībā pasmaidīja par jau reiz dzirdētās balss skarbo toni - tā viņam bi­ja palikusi atmiņā, un tagad šajā vienzil- bīgajā vārdiņā jau paguva parādīties pa- vēlnieciska nots.

Garas, gaišas, greznas zāles tālākajā galā stāvēja Drekss, pagriezis muguru tukšajam, izdzisušajam pavardam. Drek­sa milzīgais stāvs bija ietērpts plūmju krāsas samta žaketē, kura nekādi nesa­derēja ar sarkanīgajiem matiem uz viņa sejas. Turpat stāvēja arī vairāki citi cilvē­ki - divi vīrieši un viena sieviete.