JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Sarunāties bija vienkārši. Dziļajā me­tāla šahtā neatskanēja neviens troksnī­tis, vīriešu balsis, tiem pulcējoties lejā pie raķetes astes, vairāk izklausījās pēc murmināšanas.

Drekss norādīja augšup.

- Kodolgalviņa, - viņš pavēstīja. - Ek­sperimentālā. Tur ir pilns ar instrumen­tiem. Vismodernākajiem. Tad vēl ir žiro- ierices tepat mums pretī. Un degvielas tvertnes visā korpusā lidz lejasgalam. Pie astes ir turbīnas. Ierīci dzen uz priekšu sakarsēti tvaiki, ko sadaloties rada ūdeņ­raža pārskābe. Degviela, fluors un ūdeņ­radis, - viņš caurubjoši uzlūkoja Bon­du. - Starp citu. tas ir noslēpums. Šīs vie­las tiek pievadītas pa caurulēm un aizde­gas, tikko nokļūst motorā. Notiek tāds kā kontrolējams sprādziens, kas uzšauj ra­ķeti gaisā. Tā metāla grīda, kas ir zem ra­ķetes, aizslīdēs projām. Zem tās ir liela bedre izplūdes produktiem. Ietiecas zemē līdz klints pamatnei. Rīt jūs to redzēsiet. Izskatās pēc milzīgas alas. Kad mēs vien­dien veicām pārbaudi, krīts izkusa un ie­tecēja jūrā kā ūdens. Cerams, ka mēs ne- izkausēsim visas slavenās baltās klintis, kad tiksim līdz palaišanai. Vai vēlaties pa­skatīties, kā notiek sagatavošanās darbi?

Bonds klusēdams sekoja. Drekss veda viņu lejā pa dzelzs kāpnēm, kas līkumoti izvijās pa metāla sienu. Viņu bija pārņē­musi sajūsma, gandrīz vai pielūgsme - tas tik bija virs - majestātiska persona, ku ras sasniegumi bija fantastiski. Kā viņš bija varējis tā vilties, ņemot par pilnu Dreksa bērnišķīgo uzvedību pie kāršu galda? Pat dižākajiem vīriem ir savas vā­jās vietas. Dreksam noteikti ir nepiecie­šams izlādēties, lai atbrīvot* - no sa­sprindzinājuma, kas neizbēgami rodas, cilvēkam uzņemoties tik milzigu atbildī­bu. No sarunas pie vakariņu galda bija skaidrs, ka Drekss nevar novelt lielu da­ļu atbildības uz sava nervozā palīga ple­ciem. No Dreksa tā vien staroja dzīves­prieks un pašpārlieciba. ietekmējot visus viņa darbiniekus. Laikam pat tāds sī­kums kā uzvara kāršu spēlē ir svarīgs, lai šis cilvēks spētu izturēties tik nosvērti un skatīties visos virzienos, meklējot veiksmes un sekmju pazīmes, pat radot tās paša spēkiem. Kurš gan - Bonds vai­cāja pats sev - nesvīstu un negrauztu nagus, kad jāsadūšojas, jo tik daudz kas likts uz spēles?

Kad viņi kāpa lejup pa garajām, līku­motajām kāpnēm, abu stāvi groteski tit- spīdēja spogulim līdzīgajā, hromētajā ra­ķetes ādā. Bonds juta gluži vai apbrīnu, uzlūkojot šo cilvēku, kuru tikai pirms dažām stundām bez žēlastības pētīja, gandrīz vai secējot un uzskatot par krāp­nieku.

Kad abi nonāca uz metāla plātnēm klā­tās šahtas grīdas, Drekss apstājās un pa­vērās augšup. Bonds palūkojās, kurp viņš skatās. Vadoties pēc redzes leņķa, varēja domāt, ka Drekss raugās uz šauru, tais­nu gaismas strēli košajā debess arkā. Tā nebija tīri balta, bet zīdaina - pelēcīgi pēr- ļaina. Un tajā plaiksnīja arī sarkani at­spulgi - no milzīgajiem ugunsdzēsības aparātiem, kas atradās lidzās korpusam. Tur rīkojas vīrs azbesta aizsargtērpā, rosī­damies ap raķetes pamatni. Bija arī viole­ta atblāzma - tā krita no lillā lampas uz sienā iebūvētā vadības paneļa, no kura bija iespējams kontrolēt metāla pārsegu virs bedres. Un arī smaragdzaļa gaisma no apēnotas lampas uz galdiņa, pie kura sēdēja vīrietis un pierakstīja skaitļus - tos viņam sauca cilvēki no grupas, kura pul­cējās pie raķetes astes daļas.

Raugoties augšup uz šo pasteļkrāsas konstrukciju - tik neticami slaiku un graciozu -, nešķita ticami, ka tik smalks veidojums varētu izturēt spiedienus, kas tam būs jāpārcieš piektdien. Kaucošā straumē no tā brāzīsies '.aukā neticami spēcīga, kontrolēta sprādziena enerģija. Un nāksies pārsniegt skaņas ātrumu, pretoties atmosfēras spiedienam, nolido­jot piecpadsmittūkstoš jūdžu stundā, pēc tam krītot lejup no tūkstoš pēdu augstu­ma cauri zemes atmosfēras slānim.

Likās, ka Drekss lasa .ir.a domas. Viņš pievērsās Bondam

- Tā ir kā slepkavība. - viņš sacīja. Un tad pārsteidzošā kārtā gardi iesmē­jās. - Valter! - Drekss uzsauca vīru ba­riņam. - Nāciet šurp!

Valters atdalījās no pārējiem un pie­steidzās abiem klāt.

- Valter, es teicu mūsu draugam, ka uzšaut gaisā mūsu lolojumu būs gluži kā izdarīt slepkavību.

Bonds nejutās pārsteigts, ieraudzī­dams doktora sejā parādāmies izbrīna un neticības izteiksmi.

Drekss aizkaitināti atkārtoja: - Tas ir tāpat kā bērna nomaitāšana. Mūsu bēr­na nožmiegšana. - Viņš pamāja uz raķe­tes pusi. - Pamostieties! Attopielies! Kas gan jums lēcies?

Valtera seja noskaidrojās. Viņš auksti pasmaidīja savu atzinīgo smaidu.

- Slepkavība. Jā. Tas ir labs joks! Ha! Ha! Un tagad, ser Hugo. kā ar šīm grafīta plāksnēm un izplūdes produktiem? Vai ministrija ir apmierināta ar to kušanas temperatūru? Vai viņiem nenāk prātā, ka… - Viņi vēl kādu britiņu apspriedās. Valters pieveda Dreksu pie raķetes astes daļas. Bonds sekoja.

Desmit viru sejas bija pievērstas vi­ņiem. Drekss iepazistināja viņus ar Bon­du, pamādams ar roku.

- Komandieris Bonds, mūsu jaunais drošībnieks! - viņš strupi paziņoja.

Viri klusēdami uzlūkoja Bondu. Ne­viens nepakustējās, lai apsveicinātos ar viņu, un desmit acu pāri nepavisam neli­kās ziņkārīgi.

- Tā, un kas tās par muļķībām ar to grafītu?

Viru pulciņš sanāca ap Dreksu un Valteru. Bonds palika viens.

Viņš nebija pārsteigts par vēso uzņem­šanu. Ari viņš pats uzlūkotu amatiera ie­jaukšanos sava departamenta darīšanās ar tādu pašu vienaldzību, pat nepatiku. Bonds juta līdzi visiem šiem lietpratīga­jiem tehniķiem, kuri mēnešiem dzīvoja pēc augstākās astronautikas likumiem un tagad stāvēja smagākā pārbaudījuma priekšā. Un tomēr - Bonds atgādināja pats sev - šiem cilvēkiem vajadzētu sa­prast, ka ari viņam jādara savs darbs, piedaloties projekta īstenošanā ar savu devumu. Pieņemot, ka aiz \iena šo attu­rīgo acu pāra patiesībā varēja slēpties gluži cits cilvēks - ienaidnieks, šāda per­sona varbūt domāja, ka grafīts, par kuru Valters nelikās pārliecināts, tiešām ir ne­izturīgs. īstenībā gan viņi izskatījās pēc lieliski izveidotas komandas, pat pec tādas kā brālības, tā stāvēdami ap Drek­su un Valteru, tverdami abu izrunātos vārdus. Viņi, acis neatraudami, blenza abiem mutē. Taču vienam, pilnīgi iespē­jams, kādā smadzeņu nostūri glabājās visai noslēpumaini apsvērumi, tie riņķoja kādā nezināmā orbītā, rēķinot slēptas aplēses - ja nu tur zaglīgi darbojās kādas ellesmašīnas mehānisms?

Bonds nevērīgi tuvojās vienam no trijstūrveida balstiem - milzīgajai spurai. Visu triju balstu gali iegrima grīdā - ar gumiju izklātās ligzdās - un piesaistīja viņa skatienu. No turienes bija iespēja pavērot viru pulciņu no cita redzes punkta.

Visi - vienīgi Drekss ne - bija ģērbu­šies vienādos neilona uzsvārčos ar plastikāta rāvējslēdzējiem. Nekādu me­tāla priekšmetu, nev iens nenēsāja ace­nes. Tāpat kā Valteram un Krebsam, arī viņu galvas bija gludi noskūtas. Lai­kam - Bonds nolēma - lai izkrituši mati neiekļūtu kādā mehānismā. Un tomēr kaut kas šajā sabiedrībā viņu pārstei­dza - greznās ūsas. kurām neapšaubā­mi tika veltīta liela vērība. Tās bija au­dzētas dažādos apveidos un krāsu to­ņos - gan gaišas, gan sirmas un tum­šas. Garas un nokarenas, valzirga, ķei­zara, Hitlera… ikkatrā sejā bija sava raksturīgā iezīme. Un starp tām rēgojās Dreksa sarkanīgiem matiem apaugusī fizionomija, gluži kā oficiāls apliecinā­jums, ka šis ir visu pārējo šefs.