JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

"Kāpēc," prātoja Bonds, "ikvienam ko­mandas virām jāaudzē ūsas?" Viņam ne­patika tādas ārišķības. Kopā ar noskūta­jām galvām šajos matu kumšķos bija kaut kas kaitinošs. Droši vien liktos pic- ņemamāk, ja tās būtu apcirptas vienādi, taču šī individualizētā modes izpratne at­gādināja tādu kā dumpi - kopā ar plika­jām galvām šī pašapliecināšanās šķita nepatīkama.

Vairāk nekā ievērības cienīga. Vīri bija vidēja auguma, drīzāk slaidi, nekā pilnī­gi - vismaz Bondam tā līkās Laikam šim darbam vajadzīga tāda forma. Uz tiltiem jākustas izveicīgi, pa šaurajām durvīm būtu grūti iespraukties resnam un lem­pīgam stāvam. Vīru rokas likās nesa­springtas, nevainojami tiras. kājas filca čībās nekustējās - tās neliecināja par ner­vozitāti. Bonds ne reizi nepamanīja, ka jelkurš no šiem vīriem palūkotos uz vina pusi. Apsvērdams domas, kādas droši vien rosījās šo cilvēku galvās, un viņu uzticamību, Bonds klusībā secināja, ka triju dienu laikā ir tikpat kā neiespējami atklāt, kādi plāni top šo piecdesmit ro- botveidīgo vāciešu galvās. Kaut gan viņi vairs nebija piecdesmit, tikai četrdesmit deviņi. Viens no šiem mehāniskajiem ra­dījumiem bija izšāvis sev smadzenes "Vi­sai piemērots izteiciens," Bonds nosprie­da. Kas tad bija noskaidrojies par Berča slepenajām domām? Miesaskāre pēc sie­vietes un "Heil Hitler"? Vai tā būtu liela kļūda - Bonds prātoja - ja viņš teiktu, ka ari pārējie četrdesmit deviņi nelauza gal­vai ne par ko citu, izņemot raķeti?

- Doktor Valter! Tā ir pavēle! - Dreksa balss bija apvaldītu dusmu pilna, tā ie­lauzās Bonda domās brīdī, kad viņš stā­vēja, aptaustīdams aso vienas niobija as­tes spuras virsmu. - Ejiet atpakaļ strā­dāt! Mēs jau esam zaudējuši gana daudz laika.

Vīri izklīda - katrs devās darīt savu darbu. Drekss pienāca klāt Bondam tur, kur viņš stāvēja, atstājot Valteru šaubīgi pētām raķetes apakšgalu.

Dreksa seja izskatījās satumsusi - tā vēstīja negaisu.

- Sasodītais nesapraša! Allaž visur saskata pamatu uztraukumam, - viņš nomurmināja. Un tad pēkšņi, it kā tiek­damies izmest palīgu no prāta, ierunā­jās: - Iesim uz manu kabinetu. Es jūs ie­pazīstināšu ar lidojuma plānu. Pēc tam dosimies pie miera.

Bonds sekoja Dreksam, kurš pagrieza kādu rokturi, un metāla sienā, klusi šņākdamas, atvērās šauras durtiņas. Tri­ju pēdu attālumā no tām bija vēl vienas metāla durvis, un Bonds pamanīja, ka abām malas nosegtas ar gumiju. Tās noslēdzās hermētiski. Pirms otro durvju aizvēršanas Drekss apstājās uz sliekšņa, norādīja uz apaļi izliek: _ sienu, kurā ie­zīmējās vēl vairākas citas lidzīgas durvis, un sacīja: - Darba telpas Tur ir elektriķi, tur - ģeneratori, degvielas piegādes kon­trole, mazgātavas, noliktava . - Drekss norādīja uz durvīm, kuras atradās lī­dzās. - Manas sekretāres kabinets. - viņš noteica. Drekss vispirms aizvēra pirmās durvis, tikai pēc tam atvēra nākamās, tad aizvēra iekšdurvis Bondam aiz mu­guras.

Tā bija askētiski iekārtota telpa, iz­krāsota bālpelēkā tonī. Tajā atradās liels galds un vairāki metāla krēsli, kuru sē­dekļi bija pārvilkti ar tumšzilu audumu. Grīdu sedza pelēks paklājs. Pie sienām slējās divi zaļi plaukti ar aktu vākiem, vienā bija liels metāla radioaparāts. Pa pusatvērtajām durvīm varēja saskatil da­lu no llīzītēm izliktas vannasistabas. Galds atradās pretī pilnīgi tukšai sienai, kura laikam bija no necaurspīdīga stikla. Drekss piegāja pie sienas un nospieda divus slēdžus, kas bija pa labi. Visa sie­na iegaismojās, un Bonds varēja aplūkot divas kartes. Katra no tām bija aptuveni sešas kvadrālpēdas liela un novietota zem stikla.

Karte, kas pletās pa labi, attēloja An­glijas austrumdaļu - no Portsmutas līdz Hallai - un ari tuvākos ūdeņus. Ar liek­tām līnijām bija iezīmētas ik desmit jū­dzes, izejot no sarkanā punkta pie Duv- ras, kur atradās raķete. Vietā, kas atra­dās astoņdesmit jūdžu attālumā - starp Frīžu salām un Hallu, okeāna vidū iezī­mējās spoži sarkans punkts.

Drekss rādīja uz kādām matemātis­kām tabulām, tur laikam bija apkopoti visu kompasu nolasījumi, kuri aizpildīja kartes labo pusi.

- Vēja ātrums, atmosfēras spiediens, da­žādu aparātu rādījumi, - viņš sacīja. - Ta­bulas izstrādātas, ņemot vērā raķetes āt­rumu un citus faktorus. Par laika ap­stākļiem mums katru dienu ziņo Gaisa spēki, saņemam ari ziņas par to, kas no­tiek atmosfēras augstākajos slāņos - cik augstu reaktīvās lidmašīnas mēdz uzli­dot. Kad tā nonāk maksimālajā augstu­mā, tad palaiž hēlija balonus, kuri tiek vēl augstāk. Zemes atmosfēra sniedzas aptuveni piecdesmit jūdžu augstumā. Pēc divdesmit jūdzēm tā vairs nebūs tik bie­za, lai kaitētu raķetei. Tā trauksies bez­maz vai vakuumā. Lielākās pūles ir - tikt cauri pirmajām divdesmit 'ūdzēm. Vel bažas sagādā gravitācija Valters var jums paskaidrot to visu. ja esat ieintere­sēts. Atskaites par laika apstākļiem mēs piektdien saņemsim pastiprināti - ipaši pēdējo stundu laikā. Pirms izšaušanas mēs visu parbaudīsim. Patlaban mis Branda katru ritu apkopo datus un pār­liecinās, vai visi ir pareizi

Drekss norādīja uz otro karti. Tur bija attēlota raķetes lidojuma elipse - no iz­šaušanas vietas līdz mērķim. Un vairā­kas skaitļu rindas.

- Zemes griešanās ātrums un tā ie­spaids uz raķetes trajektoriju, - paskaid­roja Drekss. - Kamēr raķete lidos. Zeme griezīsies uz austrumu pusi. Šis faktors jāsamēro ar pārējiem skaitļiem uz kar­tes. Sarežģīta būšana. Laimīgā kārtā jums tajā nav jāorientējas. Atstājiet to mis Brandas ziņā. Labi. - viņš ierunājās, nospiedis slēdzi, gaisma nodzisa un sie­na atkal kļuva blāva. - Vai jums ir vēl kādi neskaidri jautājumi, kuri skar dar­bu? Nedomājiet, ka jums būs varen daudz darāmā. Pats redzat - šajā vietā ar apsardzi viss ir kārtībā. Ministrija par to uzstāja jau pašā sākumā.

- Viss izskatās nevainojami, - Bonds piekrita. Viņš ielūkojās Dreksa sejā. Ve­selā acs caururbjoši raudzījās pretī. Bonds mirkli paklusēja. - Vai jums šķiet, ka starp jūsu sekretāri un majoru Telo- nu kaut kas bija? - viņš noprasīja. Tā kā šo jautājumu tik un tā nāksies uzdot, kādēļ lai to nedarītu tagad?

- Var jau būt. - Drekss nepiespiesti at­bildēja. - Viņa ir pievilcīga meitene. Cilvē­ki te ir saraduši. Šā vai tā, viņa bija Berēu savaldzinājusi.

- Dzirdēju, ka Berčs esot salutējis un kliedzis "Heil Hitler!" pirms tam, kad ie­bāza stobru sev mutē, - Bonds turpināja.

- Tā tika stāstīts ari man, - Drekss mierīgi attrauca. - Un kas tad būtu?

- Kādēļ visi vīrieši šeit audzē ūsas? - pa­vaicāja Bonds, izlikdamies Dreksa jautā­jumu nedzirdējis. Viņam atkal likās, ka jautājums Dreksu nokaitinājis.

Drekss īsi, rejoši iesmējās.

- Manuprāt, - viņš teica, - tāpēc, ka ir grūti šos cilvēkus atšķirt, jo galvas no­skūtas visiem vienādi. Es ieteicu, lai viņi audzē ūsas. Un tās kļuva bezmaz vai par fetišiem. Tāpat kā dažās armijas daļās kara laikā. Vai jūs šajā rīcībā saskatāt kaut ko nelāgu?

• - Skaidrs, ka ne, - Bonds atbildēja. - Lai gan sākumā likās dīvaini Es teiktu, ka vieglāk atpazīstami būtu lieli cipari uz virsvalkiem - katrai mainai citādā krāsā.

- Hm, - attrauca Drekss. pagriezdamies uz durvju pusi, it kā gribētu pabeigt šo sa­runu, - es tomēr devu priekšroku ūsām.

Trešdienas ritā Bonds pamodās agri jo agri - viņš gulēja mirušā vira gultā.