JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Šis cilvēks bija glumais šela palīgs Krebss, kura kakls atgādināja baltu glie­mi. Uz kartes atradās viņa pirkstu no­spiedumi. Bonds bija noņēmies stundas ceturksni, salīdzinādams pirkstu no­spiedumus uz kartes ar tiem, kuri bija Krebsa dosjē. Taču - kurš varēja apgal­vot, ka Krebss izdzirdis troksni vai kaut ko pasācis, ja tā tiešām noticis? Vis­pirms jau - viņa seja lika domāt par sīku okšķeri. Viņam bija za^'.-na acis. Pirkstu nospiedumi noteikti atstāti uz kartes pēc tam, kad Telons t ņēmis rokā. Krebsa nospiedumi vairākās vietās pār­klāja Telona nospiedumus.

Taču - kā Krebss varēja bū: iejaukts šajā lietā, ja viņš allaž atradās Dreksa acu priekšā? Tuvākais palīgs… Bet kā tad ar Ciceronu - britu vēstnieka Ankarā uzticamo kalpotāju? Kara laiks, roka ie- slid strīpotajās biksēs, kas pārliktas pār krēsla atzveltni. Vēstnieka atslēgu saiš- ķis. Seifs. Noslēpumi. Šeit pavērās diez­gan līdzīga aina.

Bonds nodrebinājās. Viņš pēkšņi sa­prata, ka ilgi stāvējis pie atvērta loga un beidzot pienācis laiks pagulēt.

Pirms likšanās gultā Bonds paņēma no krēsla atzveltnes ādas siksnu ar iero­ča maksti - tur tā karājās starp novilkta­jām drēbēm - un izņēma beretu. Pēc tam viņš pabāza ieroci zem spilvena. Lai aiz­sargātos… pret ko? Bonds to nezināja, taču intuīcija gluži pārliecināti brīdināja, ka tuvumā slēpjas briesmas. To smarža bija uzmācīga, lai gan joprojām nenosa­kāma - tā vēdīja no kādas vietas viņa zemapziņā. īstenībā Bonds apjauta,' ka šis izjūtas pamatojas uz daudzajām ma­zajām jautājumzlmītēm, kuras materiali­zējās pēdējo divdesmit četru stundu lai­kā. Miklas, kas saistijās ar Dreksu, Berčs, "Heil Iiitler", dīvainās ūsas. piec­desmit vērtīgie vācieši, jūras karte, bi­noklis nakts novērošanai, Krebss.

Vispirms viņam jādara savas aizdomas zināmas Vellensam. Pēc tam jāizdibina Krebsa iespējas. Jāuzmana raķete. Pie­mēram. no jūras puses. Tad vēl jātiek skaidrībā ar Galu Brandu. Jāsaplāno viss nākamajām divām dienām. Jo vairs nav daudz laika, ko varētu atļauties zau­dēt.

Līdz brīdim, kad Bonds piespieda sevi aizmigt, viņš iztēlojās, ka pulksteņa rādī­tāji apstājušies, tie rāda septiņi, un šī ai­na palika, iestrēgusi kādā slepenā atmi­ņas šūnu nostūrī, lai viņu laikā pamodi­nātu. Bondam gribējās iziet no ēkas un piezvanīt Vellensam, cik agri vien iespē­jams. Ja viņa rīcība tiks pamanīta un iz­raisīs iebildumus, ari tas nāks tikai par labu. Jo Bonds bija nolēmis piesaistīt to pašu spēku uzmanību, kuri jutās norū­pējušies Telona dēļ. Tāpēc, ka nešaubi- jās - Telons noteikt; nebija miris tāpēc, ka milēja Galu Brandu

Iekšējais modinātājpulkstenis nelika vilties. Tieši septiņos - ar sausu muti pēc daudzajām iepriekšējā vakarā izsmēķēta­jām cigaretēm - Bonds piespieda sevi iz kāpt no gultas un ielist aukstā vannā. Viņš noskuvās, izskata muti ar asi smaržojošu eliksīru, ietērpās melnbalti rakstainā uzvalkā un tumši zi'.ā Sīailen- das kokvilnas kreklā, pēc tam apsēja melnu, adītu zīda kaklasaiti. Viņa soļi bi­ja klusi, taču ne pārmēru piesardzīgi. Bonds devās pa gaiteni uz priekšu līdz kāpnēm, nesdams kreisajā rokā savu ādas instrumentu somu.

Viņš atrada garāžu mājas otrajā pusē, un bentlija varenais motors iedūcās, tik­ko bija nospiests starteris. Bonds ne­steidzīgi stūrēja auto pa betona plāk­snēm, vienaldzīgo ēkas logu skatienu pa­vadīts. Tie visi bija aizkaru aizsegti. Tā viņš aizvadīja mašīnu līdz koku pudu­riem. Bonds atskatījās, prātā apstiprinā­dams aplēsi, ka vīrs, kurš stāvētu uz jumta, varētu redzēt pāri sprādziendro- šajai sienai - līdz pašai klintainei un jū­rai.

Ap kupolu, kurš slēpa raķeti, nebija manāmas nekādas dzīvības zīmes. Be­tons jau sāka spīdēt agrās rīta saules staros - ceļš stiepās tālāk līdz Dīlai. Tas atgādināja jaunierlkotu lidmašīnu skrej­ceļu. Vai arī - Bonds prātoja, aplūko­dams betona plāksnes, bišu stropam lī­dzīgo konstrukciju ar kupolu, sprādzien- izturīgo sienu un attālo palaišanas vie­tu, - kubu. Visi šie objekti meta melnas ēnas kā tumšus ezeriņus, lielā mērā at­gādinot tuksneša ainavu no Dali gleznas, kurā bija redzami trīs nejauši uzieti priekšmeti, kas izvietoti rūpīgi izvēlētos attālumos cits no cita.

Jūrā - rīta miglā, kas solīja karstu die­nu. - varēja saskatit Soutgudvinas peldo­šo bāku - tādu kā sarkanu barku, kurai lemts mūžam atrasties vienā un tajā pašā vietā, gluži kā kuģim uz steķiem Drūrij- leinā, veroties viļņu ainavā un mākoņos, kuri trauksmaini steidzās projām kā spārnos, bez kādām ceļazīmēm, pasažie­riem vai kravas. Tā bija noenkurota uz mūžīgiem laikiem tajā punktā, kurš bija gan ceļa sākumpunkts, gan mērķis.

Ar trīsdesmit sekunžu atstarpēm tā ik pa brītiņam stiepti nokaucās miglā. Ska­ņa atgādināja ilgu dubulta skaļuma ba­zūnes noti krītošā kadt-ncē. "Sirēnas dziesma." Bonds domāja, "taču tā drīzāk atbaida, nekā pievilina Viņš prātoja, kā gan septiņi bākas apkalpes iri spēja pa­ciest šos māvienus. gremodami cūkgaļu ar pupiņām. Vai šie viri viebās, kad bāka precīzos laiksprižos pārbļļāva radiopārrai­di? 'Tomēr tā ir nodrošināta dzīve." Bonds nolēma, "lai gan noenkurota pie kapsē­tas vārtiem."

Bonds klusībā pieņēma lēmumu, ka jānoskaidro, vai šie septiņi viri nav re­dzējuši vai dzirdējuši to. ko Telons atzī­mējis kartē. Pēc tam viņš ātri izbrauca pa vārtiem, pamājis apsargiem.

Duvrā Bonds piebrauca pie kafejnī­cas "Royal" - pieticīga, neliela restorāni- ņa ar vienkāršu virtuvi, kurā tomēr va­rēja pasūtīt - viņš to zināja kopš se­nākiem laikiem - lieliskus zivju un olu ēdienus. Kafejnīcas īpašnieki - itāliešu izcelsmes šveiciete ar dēlu - izskrēja ap­sveicināties ar Bondu kā vecu draugu. Viņš palūdza olu kulteni ar speķi un la­bi daudz kafijas, visam esot jābūt gāta- vam pēc pusstundas. Pēc tam Bonds brauca uz policijas iecirkni un pasūtīja sarunu ar Vellensu pa Skotlendjarda kanāliem. Vellenss mājās brokastoja. Viņš noklausījās Bonda sacīto, neko ne­teikdams, tikai iebilda - esot savādi, ka Bondam nav izdevies parunāties ar Ga­lu Brandu.

- Tā ir gudra meitene, - Vellenss no­murmināja. - Ja misteram K. ir kaut kas prātā, viņai noteikti būs nojausma par to, kas tas varētu būt. Ja T. svētdienas naktī dzirdējis kādu troksni, tad arī Branda varētu būt to dzirdējusi. Kaut gan varu apgalvot, ka viņa neko par to nav ieminējusies.

Bonds nepastāstīja par uzņemšanu, kādu viņam sarīkojusi Vellensa aģente.

- Būs šorīt ar viņu jāizrunājas, - viņš novilka. - Es nosūtīšu jums karti un fo- tofilmiņu pārbaudīšanai. Iedošu to visu šejienes inspektoram. Varbūt kāda ceļu patruļa var paķert līdzi. Starp citu, no kurienes T. zvanīja, kad pirmdien runāja ar sekretāru?

- Es uzzināšu un jums paziņošu, - Vel­lenss atbildēja. - Un lūgšu Trinitīhausai palīdzību - lai ievāc ziņas no Soutgudvi- nas un krasta sardzes. Vai ir vēl kaut kas?

- Nē, - Bonds attrauca. Ari šis līnijas varēja noklausīties pārāk daudzi. Ja viņš runātu ar M.. tad pamēģinātu dot vēl kādus mājienus, bet likās smieklīgi tērzēt ar Vellensu par ūsām un briesmu nojautu, kura bija vinarr. _:zmākusies pagājušajā naktī. Turklāt - dienas gais­mā tā bija pagaisusi. Policisti parasti gribēja dzirdēt neapstrīdamus faktus. "Šie cilvēki," Bofrids nolēma, "labāk prot atklāt noziegumus, nekā tos iepriekš pa­redzēt." - Nē. Tas ir viss. - Viņš nolika klausuli.

Pēc lieliskajām brokastīm Bonds jutās spirgtāks. Viņš izlasīja 'The Express" un 'The Tinies", kur bija visai atturīgas ziņas par izmeklēšanu Telona noslepkavošanas lietā. "The Express" bija ievietota meite­nes fotogrāfija, un Bonds jutās mazliet uzjautrināts, kad redzēja, cik attālu lī­dzību Vellensam izdevies panākt. Viņš nolēma, ka jāpamēģina ar meiteni sastrā­dāties. Mēģinās panākt abu starpā pilnī­gu uzticēšanos - vai Branda būs pretim­nākoša, vai nebūs. Varbūt ari meitenei bija kādas aizdomas un nojautas - tikpat neskaidras, un tāpēc viņa tās neizpau­da.