JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

- Tas nav nepieciešams. - Bonds atbil­dēja. - Vai Krebsam starp šiem darbinie­kiem ir kādi tuvi draugi?

- Nekad neesmu redzējis, ka šis vīrs ar kādu runātu. - Drekss sacīja. - Tik tie­šām - kā šķiet, viņš uzskata sevi par daudz augstāku personu nekā visi pā­rējie. Es pats gan neticu, ka mūsu zellis varētu sagādāt kādas lielas galvassāpes, citādi nepaturētu viņu. Nabadziņš visu dienu paliek viens pats visā ekā. Es do­māju. ka viņš ir viens no tiem ziņkārīga­jiem ļautiņiem, kuriem patīk spēlēt de­tektīvus un jaukties citu darīšanās. Ko jūs par to sakāt? Vai atstāsim visu, kā ir?

Bonds pamāja, neuzskatīdams par mērķtiecīgu neko iebilst.

- Labi, tātad, - Drekss bilda, nepārpro­tami priecādamies, ka radusies iespēja vairs nerunāt par šo tēmu un ķerties pie lietas. - Mums vēl citi jautājumi pārrunā­jami. Vēl atlikušas divas dienas, un man jāpastāsta par mūsu programmu. - Viņš piecēlās no galda un sāka soļot šurpu turpu. - Šodien ir trešdiena, - viņš sa­cīja. - Pulksten vienos šī ēka tiks slēg­ta - notiks degvielas uzpilde. To uzrau­dzīs doktors Valters, un ari es pats būšu klāt, tad vēl divi vīri no ministrijas. Gadī­jumam, ja kaut kas notiktu greizi, tele- kamera ierakstīs visu, ko mēs darīsim. Ja notiks sprādziens, mūsu darba turpi­nātāji nākamajā reizē zinās, kā jārīko­jas! - Drekss iesmējās, un smiekli atkal atgādināja rējienu - Ja laika apstākļi at­ļaus, šovakar atvērsim jumtu, lai tvaiki izklīst. Mani darbinieki stāvēs sardzē simt jardu attālumā, ik pēc desmit jar­diem. Liedagā - pretī ventilācijas cauru­mam klintī - būs trīs apbruņoti vīri. Rīt no rīta ēka atkal tiks atvērta - līdz pus­dienlaikam. lai veiktu pēdējās pārbaudes, un kopš tā briža raķete bus gatava izšau- š;mai. Apkārt nemitīgi būs apsardze. Piekt­dienas rītā es pats personiski pārbaudīšu aparatūru. Viri no ministrijas pārņems iz­šaušanas vietu un radaru. BBC novietos *avas mašīnas tuvumā un sāks komentēt notiekošo vienpadsmitos četrdesmit pie­cās. Tieši divpadsmitos es nospiedīšu klo­ķi, radio stars radīs elektrisko loku, un tad… - viņš plati pasmaidīja. - mēs redzē­sim to, ko redzēsim. - Drekss apklusa, zodu taustīdams. - L'n kas vēl? Labi, pa­skatīsimies. Kuģi tik> aizvākti no mērķa vietas jau kopš ceturtdiena- - sākot no pusnakts. Flote novietos patruļas uz šī reģiona robežām - tās bū> uz -.ietas \isu ritu. Uz viena no kuģiem atradīsies BBC komentētājs. Apgādes ministrijas eksper­ti būs uz glābējkuģa - kopā ar zemūdens filmēšanas brigādi. Pēc tam. kad raķete nolaidīsies, viņi mēģinās atrast atliekas. Jums droši vien gribēsies uzzināt. - Drekss turpināja, berzēdams rokas gandrīz vai bērnišķīgā priekā, - ka premjerministra kurjers man atnesa patīkamu ziņu. No­tiks īpaša ministru kabineta sanāksme, lai noklausītos pārraidi, un viņu darbi­nieki uzmanīs palaišanu.

- Lieliski, - Bonds atbildēja, ari patiesi priecādamies.

- Paldies. - Drekss novilka. - Un tagad es gribu būt pilnīgi pārliecināts, ka jūs esat mierā ar maniem drošības pasākumiem. Es prātoju, ka mums nav jāraizējas par to, kas notiek ārpus teritorijas, jo drošībnieki un policija, kā liekas, ir uzdevuma augstu­mos un dara savu darbu, kā pienākas.

- Šķiet, ka par visu ir padomāts, - pie­krita Bonds. - Kā rādās, man atlikušo pāris dienu laikā nebūs daudz ko da­rīt.

- Es arī neko tādu nespēju iedomā­ties, - Drekss apliecināja. - ja nu vienīgi uzmanīt mūsu draugu Krebsu. Šajā pēc­pusdienā viņš atradīsies televīzijas mašī­nā un visu pierakstīs, tāpēc nekādas ne­patikšanas nesagādās. Vai vēlaties aplū­kot krastu un klints pakāji, kamēr Krebss būs projām? Tā ir vienīgā vājā vieta, kuru spēju saskatīt. Esmu bieži lauzījis galvu. pa kurieni kāds varētu pie mums iegriezties. Manuprāt, to varētu iz­darīt tikai pa ventilācijas lūku. Ņemiet lī­dzi mis Brandu. Divi acu pāri redz vairāk nekā viens, turklāt viņa līdz ritritam ne­tiks iekšā savā kabinetā.

- Lai notiek, - Bonds sacīja. - Es no­teikti pēc pusdienām apskatīšu jūras pu­si. Ja mis Brandai nav nekas labāks da­rāms… - Bonds pagriezās pret meiteni, uzrāvis uzaci.

Gala Braiada lūkojās lejup uz savu de­gungalu. - Protams, ja sers Hugo tā vē­las, - viņa vienaldzīgā balsi atteica.

Drekss saberzēja rokas.

- Tātad norunāts. - viņš novilka. - Un tagad man jāstrādā Mis Branda. vai jūs nepalūgtu, lai doktors Valters atnāk šurp, ja ir brīvs? Tiksimies pusdienās, - viņš sa­cīja Bondam, it kā gatavotos beigt sarunu.

Bonds pamāja. - Es laikam došos uz­mest skatienu raķetes palaišanas vie­tai, - viņš attrauca, pats nezinādams, kādēļ melo. Pēc tam Bonds pagriezās un sekoja Gaļai Brandai ārā pa dubultdur- vīm, iznākdams šahtas dibenā.

Pa spīdīgo metāla grīdu aizlocījās milzī­ga, melna gumijas caurule, un Bonds noskatījās, kā mis Branda uzmanīgi sper soļus, pa tās līkumiem iedama uz doktora Valtera pusi. Viņš stāvēja viens pats, lūkodamies, kā degvielas caurule tiek pie­stiprināta savā vieta, pārmesta pār durvju slieksni un savienota ar galveno cisternu.

Branda kaut ko pateica Valteram, bet pēc tam nostājās viņam līdzās, skatīda­mās uz cauruli - tās uzgalis tika uzmanī­gi ienests raķetes iekšienē.

Bonds nolēma, ka jaunā būtne izska­tās gluži nevainīga, tā stāvēdama tur. Brūnie mati krita pār ziloņkaula krāsas kaklu un vienkāršo, balto blūzīti. Sa­krampējusi rokas uz muguras, blenzda­ma augšup uz piecdesmit pēdas garo, spožo raķeti, viņa izskatījās pēc skol­nieces, kura raugās uz Ziemassvētku eg­līti - šo iespaidu atgainīja vienīgi kuplās, lepni un nekautrīgi izrieztās krūtis, kas iezīmējās vēl redzamāk tāpēc, ka galva un pleci bija atliekti atpakaļ.

Bonds klusībā pasmaidija, tuvojās dzelzs kāpnēm un sāka kāpt augšup. "Šī nevainīgā, iekārojamā meitene," Bonds atgādināja pats sev. "ir ļoU laba policistc. Viņa prot spert un sist. zina vietas, kur jātrāpa, pilnīgi iespējams, spētu salauzt man roku ātrāk un vieglāk, nekā es pa­spēt u to salauzt viņai. Vismaz puse no šis būtnes pieder Skotlendjarda īpašajai nodaļai. Protams," viņš prātoja, "vēl pa­liek otra puse." Un pavērās lejup tieši ta­jā mirklī, lai ieraudzītu, ka doktors Val­ters seko viņai uz Dreksa kabinetu.

Laukā spīdēja spožā maija saule, kas likās sevišķi zeltaina pēc zilganbaltajā velvē pavadītā laiciņa, un Bonds juta, kā tā karsēja muguru, kad viņš sparīgi soļoja pa betonēto ceļu uz vadības kor­pusu. Gudvinas bākas miglas taure bija apklususi, rīts - tik kluss, ka varēja dzirdēt pavisam netālu ritmiski puk­stam kuģa motoru - tas droši vien bija krasta sardzes kuteri- kas devās uz Innerlīdsu - starp Gudvinu sauszemi, slīdēdams uz ziemeļiem

Bonds tuvojās ēkai augs tās sprā- dziendrošās sienas aizsegā, tad ātri veica dažus atlikušos jardus līdz durvīm. Vīna kurpju mīkstās gumijas zoles nesacēla nekādu troksni. Bonds atvēra durvis un atstāja tās pusvirus, pēc tam klusi ieslī­dēja vestibilā un palika stāvam, lai ie­klausītos. Viņš dzirdēja pavasarīgu dū­koņu - tur pret loga stiklu sitās kame­ne - un attālu dunu no barakām, kuras atradās mazliet tālāk. Pašā ēkā valdīja klusums - dziļš, silts un mierinošs.

Bonds piesardzīgi izgāja cauri vestibi­lam un kāpa augšā pa kāpnēm, soļojot uzmanīgi un ikreiz liekot pie zemes visu pēdu. Viņš kāpa pa pakāpienu iekšējo malu, kur dēļi nebija izmīņati un nelikās čīkstoši. Gaitenī valdīja klusums, bet Bonds redzēja, ka viņa istabas durvis tā tālākajā galā bija vaļā. Viņš izvilka ieroci no maksts un aši devās uz priekšu pa mīksto paklāju.