JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Bija bēgums, Gudvina maigi zeltaina rēgojās košajā jūras šauruma zilgumā, kur ēnojās masti un rājas. Viegli varēja izlasīt pat baltos burtus uz Soutgudvinas bākas un saskatīt arī otras peldošas bākas nosaukumu - ar baltiem burtiem rakstitu uz sarkanā korpusa.

Starp smilšainajiem krastiem stiepās kanāls, kura dziļums bija divpadsmit asu. Innerlīdsas kanālā drūzmējās ap­mēram pusducis kuģu, klusajā jūrā gluži skaidri varēja dzirdēt to dzinēju dunoņu. Starp slīdošo smilšu kāpām un asi iezī­mēto franču krasta līniju tie devās savās darīšanās. Laineri, tirdzniecības kuģi, holandiešu baržas, pat slaika korvete traucās uz dienvidiem - droši vien uz Portsmutu. Cik tālu acs spēja saskatīt, Anglijas austrumu piekraste bija pilna visdažādākajiem kuģiem - gan tuvāk, gan tālāk pie apvāršņa. Vieni devās mā­jup uz savām ostām, citi uz kādu tālu pasaules malu, varbūt pat otrpus zemes­lodes. Šī panorāma bija tik krāsaina un satraucoša, tik romantiska… Abi cilvēki uz klints malas palika stāvam un kādu laiciņu klusēdami to visu vēroja.

Šo mieru iztraucēja divi sirēnas mā- vieni no vadības korpusa, un abi pagrie­zās, lai atskatītos uz neglīto betona pa­sauli, par kuru bija paspējuši piemirst. Viņiem raugoties turp, virs kupola tika uzvilkts sarkans karogs, bet no koku pu­dura parādījās divas mašīnas sarkaniem krustiem uz sāniem un gar sprādzien- drošo sienu tuvojās ēkai ar kupolu.

- Sāksies degvielas uzpildīšana, - Bonds noteica. - Turpināsim mūsu pastaigu. Tur nebūs nekā, ko redzēt. Un, ja kaut kas notiks, mēs vismaz paliksim dzivi. būda­mi tādā attālumā.

Mis Branda viņam uzsmaidija.

- Jā, - viņa sacīja, - man jau metas nelabi no visa šī betona.

Abi nokāpa lejup pa slīpumu, un drīz vien kupols un augstais drāšu žogs no­zuda skatienam.

Saulītē Gaļas vēsā atturība ātri izku­sa.

Viņas apģērbs pēkšņi likās gluži ek­sotisks - baltmelni svītrota kokvilnas blūze, savilkta ar platu, melnu ādas jos­tu, kura šķita rokām darināta. Svārki bija vidēja garuma, pārsteidzoši košā. sārtā krāsā. Un varēja domāt, ka šis ko­šums kaut kādā veidā ietekmējis meite­ni, jo Bonds vairs nepazina vēso, atturī­go sievieti, ar kuru bija sastapies vakar vakarā. Viņa soļoja Bondam līdzās un laimīgi smējās par kolēģa nezināšanu, jo viņš nevarēja nosaukt savvaļas puķu vārdus - vēja pasaknājus, vienodzes un saltmētras turpat pie kājām.

Branda uzvaras priekā atrada biškrēs­liņu un noplūca to.

- Jūs to nedarītu, ja zinātu, ka augi kliedz, kad tos plūc, - Bonds aizrādīja.

Gala pavērās viņā.

- Kā jūs to domājat? - viņa attrauca, jo nodomāja, ka Bonds joko.

- Vai tad jūs to nezinājāt? - Bonds pa­smaidīja par šo reakciju. - Kāds indie­tis - profesors Bhose - uzrakstījis pētīju- mu^par puķu nervu sistēmu. Un izmērī­jis augu attieksmi pret sāpēm. Viņš pat ierakstījis rozes kliedzienu tajā mirklī, kad tā tikusi lauzta. Tā skaņa izklausīju­sies ka viena no sirdi plosošākajām pa­saulē. Es dzirdēju kaut ko līdzīgu, kad jūs norāvāt šo puķīti.

- Neticu vis, - Branda noteica, aizdomī­gi aplūkodama norauto augu. - Lai ir, kā būdams, - viņa šķelmīgi turpināja, - es nebūtu ticējusi, ka jūs spējat kļūt senti­mentāls. Vai tad jūsu dienesta puiši top jūtelīgi, kad nogalina - un ne tikai pu­ķes, bel arī cilvēkus?

- Puķes nespēj atšaudīties, - Bonds atbildēja.

Mis Branda uzlūkoja biškrēsliņu.

- Tagad jūs liekat man justies kā slep­kavai. Tā nav diezin cik laipna rīcība. To­mēr. - viņa negribīgi atzina, - es noskaidro­šu par to indieti. Un izdibināšu, vai jums ir taisnība - tādā gadījumā es nekad mūžā vairs neplūkšu nevienu ziediņu. Un ko lai tagad daru ar šo te? Pēc jūsu paziņojuma man šķiet, ka tas asiņo man rokās.

- Dodiet to man, - Bonds piedāvāja, - ņe­mot vērā to. ko jūs nupat teicāt, manas rokas jau mirkst asinīs. Ja vēl mazliet nāks klāt. tas neko nekaitēs.

Mis Branda pasniedza Bondam ziedi­ņu, un abu rokas saskārās.

- Varat to iespraust sava revolvera stobrā, - viņa nomurmināja, lai apslēptu saskarsmes radīto mulsumu.

Bonds iesmējās.

- Tā gan, acis cilvēkam nav tikai deko­rācija! - viņš atbildēja. - Man ir automā­tiskā pistole, un es to atstāju savā istabā.

Bonds iesprauda ziediņu sava zilā kokvilnas krekla pogcaurumā.

- Man likās, ka ieroča maksts izskatī­tos diezgan pretenciozi - bez svārkiem, kuri to nosegtu. Turklāt nedomāju vis, ka šopēepusdien kāds mēģinās pārmek­lēt manu istabu.

Itin kā būtu bez vārdiem vienojušies, abi attālinājās no šī siltā mirk]a. Bonds pastāstīja mis Brandai, kā pārsteidzis Krebsu, un arī par tālākajām norisēm guļamistabā.

- Tā viņam vajadzēja, - Branda atzi­na. - Es šim tipam neuzticos kopš paša sākuma. Un ko teica sers Hugo?

- Pirms pusdienām pārmiju ar viņu dažus vārdus, - Bonds sacīja. - Kā pierā- dijumus atdevu viņam Krebsa nazi un atslēgas. Viņš bija pikts - tūlīt devās ar to vīru aprunāties, dusmīgi burkšķē­dams. Atgriezies viņš paziņoja, ka Krebss esot visai bēdīgā stāvokli. Vai es varētu piekrist, ka viņš jau ir gana bargi sodīts? Un vervelēja visu to pašu - par nevēlēša­nos pēdējā mirklī satraukt darbiniekus. Tāpēc es atbalstīju viņa nodomu nākam­nedēļ sūtīt Krebsu atpakaļ uz Vāciju. Līdz tam brīdim šis varot uzskatīt sevi par arestētu. Viņam ļaušot iziet no ista­bas tikai kāda cita pavadībā.

Abi rāpās lejup pa stāvo klinšu taku, kas veda uz liedagu, un pagriezās pa labi uz tukša poligona pusi - tas piederēja Dīlas Karaliskajam jūras kara flotes gar­nizonam. Viņi gāja klusēdami, līdz nonā­ca pie divas pēdas platas oļu joslas - tā stiepās gar krastu līdz pašām baltajām, kraujajām Sentmārgaretas līča klinšu sienām.

Kamēr abi lēnām laipoja pa gludajiem akmentiņiem, Bonds izstāstīja mis Bran- dai visu, ko abās dienās izprātojis. Viņš neko neslēpa, atklādams visas zināmās viltus norādes un attēlodams, kā tās ie­studētas, galu galā atstājot tikai vilšanās noskaņu un aizdomas, kas pēcāk izrādās nepamatotas, jo vis: jautājumi, ko rada šie pieturas punkl:. beidzas ar neizprat­ni. Kas ši ir par miklainu būšanu? Un kādā plānā iederēt. - šādas sastāvdaļas? Atbilde, kā šķiet, allaž ir viena un tā pa­ti - nekas no tā, ko Bonds uzracis vai iz­domājis, neiederas raketes sabotāžas projektā. Un tas, patiesību sakot, ir.vie­nīgais, kā dēļ Bonds un jaunā meitene būtu šeit nodarbināmi. \e ar Telona un Berča nāvi, ne ar spi- _ rjošo Krebsu viņu pienākumi nesaistijās - \ienigi ar raķetes pasargāšanu no ienaidniekiem.

- Vai tad tā nav? - Bonds noprasīja.

Gala apstājās un kādu mirkli stāvēja, vērdamās uz klinšu krauju un ūdens­zālēm, kas ēnojās pret mierpilno, mirgo­jošo ūdens klaidu. Jaunā meitene bija sakarsusi un aizelsusies pēc ilgās rāpša- nās pa oļiem. "Cik jauki būtu izpeldē­ties," viņa iedomājās, uz mirkli atgriežo­ties bērnu dienās pie jūras, kad dzīve vēl nebija piespēlējusi šo auksto, savādo profesiju ar tās sasprindzinājumu un vē­sajiem drebuļiem. Viņa ielūkojās brūni iedegušajā sejā šim spēcīgajam vīrietim, kas gāja līdzās. Vai arī viņam reizumis uzmācās ilgas pēc parastas, vienkāršas un «"derīgas dzīves? Protams, ka ne. Vi­ņam patika Parize, Berlīne un Ņujorka, vilcieni un lidmašīnas, patika ēst dārgos restorānos. Un arī dārgas sievietes.

- Un tā, - Bonds turpināja, prāto­dams, vai mis Branda minēs kādu pierā­dījumu. ko viņš nav pamanījis. - Ko jūs par to visu sakāt?