JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

- Sasodits! - mis Branda dusmigi notei­ca, taču Bonds jau atkal bija ieniris - tajā pašā brīdi, kad viņa izspļāv a malku jūras ūdens un atguva savaldību. Tagad viņš jau bija vismaz divdesmit jardu attālu­mā.

Mis Branda apcirtās un sāka peldēt uz dziļuma pusi. Viņa juta, ka rīkojas smiek­līgi, tomēr nolēma izturēties noraidoši. Viss notika tā, kā viņa bija domājusi. Šie Slepenā dienesta brašuļi vienmēr atrod laiku seksam, lai cik svarīgs uzdevums būtu viņiem uzticēts.

Taču viņas ķermenis spītīgi tirpa - to bija satraucis skūpsts, un zeltainā diena šķita ieguvusi jaunu skaistumu. Kad mis Branda peldēja tālāk jūrā, bet pēc tam griezās atpakaļ, aplūkodama šis klintis - baltos, atņirgtos Anglijas zobus, tālīno, izstiepto roku - Duvru un baltos konfeti - jūras kraukļus un kaijas, kas šāvās augšup pret košo fonu - zaļajiem lauku audekliem - viņa nolēma, ka šādā dienā vii»s ir iespējams un pat vēlams, tāpēc šī viena reize ir piedodama.

Pēc pusstundas abi gulēja zemē, gai­dīdami, lai saule viņus apžāvē. Viņus šķīra paliels atstatums - smilts un klin­taine.

Skūpsts vairs netika pieminēts, bet Gaļas pūles saglabāt atsvešinātības no­skaņu nevainagojās panākumiem. Abi uzjautrinājās, pētīdami vēžveidīgo, ko Bonds bija noķēris kailām rokām, ienir­dams tam pakaļ. Viņi negribīgi ielika lielo vēzi vienā no lāmām un noraudzījās, kā tas atmuguriski rāpās atpakaļ ūdenszāļu patvērumā. Tagad abi gulēja piekusuši, ledainās peldes nogurdināti. Atlika vienī­gi cerēt, ka saule neaizslīdēs aiz klinšu galotnēm, kas slējās augstu virs abu gal­vām, kamēr viņi vēl nav pietiekami sasi­luši un apžuvuši, lai apvilktu savas drē­bes.

Taču tās nebūt nebija vienīgās do­mas, kas rosījās Bonda galvā. Viņam lī­dzās zvilnēja aizraujoši skaistais, meite- nīgais ķermenis, kas mazajās biksītēs un krūšturitī izskatījās neticami kārdinošs. Un tas patlaban aizēnoja visas bažas par raķetes likteni. Lai būtu. kā būdams, ša­jā stunda viņš raķetes labā tik un tā ne­ko nespēja darīt. Pulkstenis vēl nebija pieci, un degvielas uzpilde beigsies tikai pēc sešiem. Vienīgi tad Bon.:> cerēja no­tvert Dreksu un pārliecināties vai divas nākamajās naktis klintājā Uks izvietoti apsargi ar piemērotiem ieročiem. Jo viņš pats savām acīm bija redzējis, ka ūdens bija gana, lai pat bēguma laikā krastam varētu tuvoties zemūdene.

Tātad viņu rīcībā vēl bija vismaz stun­das ceturksnis - pēc tā būs jāiet atpakaļ.

Un tagad šī meitene. Viņas augums bija pazibējis virs Bonda, kad viņš izni­ra, šaudamies augšup no dziļuma, un tad - straujais, cietais skūpsts, apvijot viņai apkārt rokas un izjūtot krūšu ap­veidus kā nosmailinātus pakalniņus. Un maigo, plakano vēderu, kas beidzās ar noslēpumu - klēpi starp cieši kopā sa­spiestajām kājām.

Pie velna!

Bonds aizgainīja šīs domas un uzmā­cīgo drudzi, blenzdams taisni augšup bezgalīgajās, zilajās debesīs, piespiežot sevi pievērsties debesīs slīdošajām kai­jām, kuras brekāja, viegli planēdamas

gaisa straumē, kas vējoja virs augstajām klintīm^Bet mīkstie, gaišie putnu vēderi vedināja iztēli atpakaļ pie meitenes un nelāva atpūsties.

- Kāpēc jūsu vārds ir Gala? - Bonds' noprasīja, atguvies no uzplijīgajām ai­nām.

Viņa iesmējās.

- Skolas laikā mani par to nemitīgi zoboja, - mis Branda atbildēja. Bondu darīja nepacietīgu šī skaidrā, skanīgā balss. - Pēc tam arī koledžā un Londonas policijā. Taču patiesībā viss ir vēl tra­kāk - mans vārds ir Galateja. Tā saucās kreiseris, uz kura dienēja mans tēvs - tajā laikā, kad es piedzimu. Manuprāt, Gala skan labāk. Gandrīz jau biju aizmirsusi savu īsto vārdu. Jo tagad, kamēr strādāju īpašajā nodaļā, nemitīgi mainu vārdu.

"īpašajā nodaļā." "īpašajā nodaļā." "īpašajā nodaļā…"

Kad bumba krīt… Kad lidotājs kaut ko nav pareizi aprēķinājis, lidmašīna triecas pret zemi, nesasniedzot skrejceļu. Kad asinis atplūst no sirds un zūd samaņa, prātā iestrēgst vārdi, mūzikas takts, kura skan vēl dažas sekundes - līdz nāvei, glu­ži kā pamazam dziestošs zvana džinksts.

Bonds tomēr nebija nogalināts, taču šie vārdi palika atmiņā ari pēc dažām se­kundēm, kad viss jau bi:a noticis.

Kopš tā brīža, kad abi apgūlās smiltīs pie klints, viņa domas pievērsās Gaļai un acis bezrūpīgi vēroja kaiju pāri. kas lidi­nājās virs salmu kušķa - tā bija šo putnu ligzdas mala. Perēklis bija iekārtots uz neliela izciļņa mazliet zemāk par augstās klints galotni. Kaijas riņķoja un nosēdās, lai nodotos mīlas rotaļai, virs žilbinošā krita baltuma vairs bija redzamas tikai putnu galvas. Tad tēviņš atkal traucās projām, lai pēc tam atgrieztos uz izciļņa un no jauna nodotos mīlestībai.

Bonds sapņaini vēroja kaijas un klausī­jās meitenes balsi, kad abi putni pēkšņi ar spalgu izbaiļu brēcienu metās prom no klints malas. Tajā pašā bridi no klints augšas parādījās melnu dūmu kumšķis un atskanēja kluss būkšķis. Likās, ka liels gabals baltās krita sienas tieši virs Bonda un Gaļas atšķēlies, noliekdamies slīpi, un klints virsmu izraiboja plīsuma zigzagi.

Nākamajā mirkli Bonds attapās, uzgū­lies Gaļai un nosedzis viņu ar savu ķer­meni, seju piespiedis viņas vaigam. Gai­su piepildīja dobja duna, bija grūti elpot.

sauli vairs neredzēja. Bonda muguru spieda lfels smagums, tā tirpa un sāpēja, kreisajā ausī atbalsojās pērkonīga dārdo­ņa un aizžņaugts kliedziens.

Bonds bija tik apdullis, ka viņam nā­cās brītiņu gaidīt, kad atgūs saprašanu.

īpašā nodala. Ko viņa teica par īpašo nodalu?

Bonds izmisīgi mēģināja pakustēties, ta­ču nespēja atbrīvot labo roku - to, kura bi­ja tuvāk klintij. Pamazām raustot plecu, roka kļuva blīvāka, līdz beidzot - ar lielām pūlēm - izdevās to izvilkt. Un pamazām pa­rādījās ari gaisma un pieplūda gaiss. Rīstī­damies krita putekļu radītajā miglā, Bonds paplašināja caurumu sev virs galvas, līdz beidzot varēja atraut galvu no Gaļas. Viņš sajuta tikko manāmu kustību - meitene pagrieza seju pret gaismu un gaisu. Cau­rumā bira putekļi un sīki akmentiņi, tāpēc Bondam nācās steigšus rakt atkal. Viņš pamazam paplašināja spraugu, līdz beidzot varēja likt lietā labās rokas elkoni. Tad, klepodams tā, it ka plaušas grasītos plīst, Bonds stūma labo plecu augšup - lidz bei­dzot gan plecs, gan galva bija āq:>usē.

Pirmā doma, kas iešāvās prātā - raķe­te uzsprāgusi. Viņš paraudzījās augšup uz klinti, pēc tam uz jūras krastu. Nē. Viņi atradās simt jardu attālumā no šah­tas. Taču klints radze bija nolūzusi tikai šeit - tieši virs viņu gah am!

Tajā bridi Bonds attapās, ka abiem draud briesmas. Gala ievaidējās, un viņš sajuta pie savām krūdm tās straujos sirds pukstus. Viņas seja atgādināja spo­kainu, baltu masku, taču bija brīva, tai pieplūda gaiss. Bonds grozījās šurpu turpu, cenzdamies mazināt sava auguma spiedienu uz Gaļas plaušām un kuņģi. Lēnām - collu pēc collas - viņš virzijās ārā no gruvešiem, locītavām stirkšķot no piepūles, kārpoties uz atlūzas malu, kur spiedienam noteikti bija jābūt mazākam.

Tad beidzot Bonda krūškurvis bija at­svabināts, viņš varēja piecelties ceļos meitenei līdzās. No pāršķeltās muguras un rokām pilēja asinis, sajaukdamās ar krīta putekļiem, kas joprojām cēlās no izraktā cauruma, taču viņš juta, ka ne­kas nav lauzts. Neskatoties uz piepūli, kas bija nepieciešama, lai glābtos, sāpes viņš nejuta.

Sēkdams un klepodams, nekavējot lai­ku, lai atvilktu elpu, Bonds vilka meiteni ārā, ar asiņojošu roku slaucīdams no vi­ņas sejas krīta putekļus. Pēc tam, atbrī­vojis Gaļas kājas no kaļķakmens kapa, viņš pamanījās izstīvēt meiteni krīta-ču­pas virspusē un uzsliet sēdus, atbalstī­dams viņas muguru pret klinti.