JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Balss klausulē gandrīz vai iekliedzās.

- Tas esat jūs, Bond? Šeit Vellenss. Vai mis Brandu satikāt?

Bondam notirpa sirds.

- Nē, - viņš aprauti attrauca. - Viņa nokavējusi vakariņas! Vai sešos viņa ie­radās?

- Nē, esmu izsūtījis cilvēkus viņu meklēt, bet pagaidām nav ne miņas - ne tur. kur meitene mēdz apmesties, kad ie­rodas Londonā, ne kur citur. Neviens no draugiem nav viņu redzējis. Ja mis Bran­da izbrauca Dreksa mašīnā pulksten pustrijos, tad viņai jau puspiecos vaja­dzēja but Londonā. Uz Duvras ceļa šajā pēcpusdienā nekādas katastrofas nav notikušas.

Iestājās klusumbrīdis.

- Tagad paklausieties! - Vellensa balsi bija jaušamas neslēptas bažas. - Tā ir laba meitene, es negribu, lai ar viņu kaut kas atgadītos! Vai jūs varētu man palīdzēt? Es nevaru izsludināt meklēša­nu - tur notikusī dubultslepkavība jau tā sacēlusi pietiekami lielu troksni, prese dzenas mums pa pēdām katrā soli. Šova­kar pēc desmitiem būs vēl ļaunāk. Dau- ningstrita izziņos jaunumus - par izmē­ģinājuma šāvienu, un rītdienas avīzes būs pilnas ar rakstiem par raķeti. Par to ziņos ari pa radio. Ja kļūs zināms ari par policistes pazušanu, skandāls ir neizbē­gams. Gatavais kriminālromāns. Bet rīt­diena mums ir pārāk svarīga diena, lai nodarbotos ar kriminālnorisēm. Varbūt, ka jaunā meitene kaut kur paģībusi vai tamlīdzīgi. Bet es vēlos, lai viņa atrastos!

Labi? Ko jūs sakāt? Vai spēsiet viņu sa­meklēt? Varat rēķināties ar jebkuru palī­dzību, kāda vien jums nepieciešama! Pa­teikšu dežurējošajam virsniekam, lai iz­pilda visas jūs pavēles.

- Neraizējieties, - Bonds atbildēja. - Skaidrs, ka es viņu atradīšu' - Bonds ap­klusa, ļaudams prātam drudžaini darbo­ties. - Pasakiet man. vai jums ir kaut kas zināms par Dreksa atrašanās vietu?

- Viņam bija jāierodas ministrijā septi­ņos, - Vellenss atteica, tad klausulē at­skanēja kaut kāds troksnis, un Bonds dzirdēja viņu sakām: "Paldies!" Pēc tam Vellenss atsāka runāt.

- Nupat saņēmu ziņojumu no polici­jas, - viņš turpināja. - Skotlendjarda vīri nebija varējuši dabūt mani rokā. Jo es runāju ar jums. Tūlīt redzēsim, ko viņi ziņo. - Vellenss lasīja: - "Sers Hugo Drekss ieradās ministrijā deviņpadsmi­tos, aizgāja divdesmitos." - Vellenss ko­mentēja: - Tas nozīmē, ka viņš aizbrauks no Londonas ap deviņiem. Vienu mirklī­ti! - Un viņš lasīja tālāk: - "Sers Hugo pavēstījis, ka mis Branda, iebraucot Lon­donā, piepeši jutusies slikti. Pēc viņas pašas lūguma Drekss atstājis viņu Vikto­rijas stacijā pie autobusu pieturas pulk­sten sešpadsmitos četrdesmit piecās. Mis Branda teikusi, ka došoties pie kaut kā­diem draugiem, kuru adresi neesot mi­nējusi, tikai solījusies, ka septiņos vaka­rā tiksies ar seru Hugo Dreksu ministri­jā. Bet viņa neesot ieradusies." Un tas ari viss, - Vellenss sacīja. - Jā, starp citu - mēs apjautājāmies par mis Brandu ari jūsu dēļ. Teicām, ka jūs bijāt norunājis ar meiteni tikties sešos, bet viņa neparādī­jās.

- Jā gan, - Bonds atbildēja, kaut gan viņa domas kavējās citur. - Kā šķiet, tas viss mūs nekur nav novedis. Man jādarbojas sparīgāk. Un vēl kaut kas. Vai Dreksam Londonā ir kāds mi­teklis? '

- Viņš pēdējā laikā allaž apmetas "Ri­čā", - Vellenss paskaidroja. - Esot pārde­vis savu māju Grosvenorskvērā - tad, kad pārvācās uz Duvru. Taču mums ir zi­nāms. ka Dreksam pieder ari kāds na­miņš Eberijstritā. Mēs devāmies turp. Ta­ču uz zvanu neviens neatsaucās, un mans pavadonis sacīja, ka mājiņa izskato­ties neapdzīvota. Tā ir turpat blakus Ba- kingemas pilij. Tāda kā viņa slēptuve. Un

Drekss par to cieš klusu. Varbūt viņš ved turp savas sievietes. Vai mums būtu ap­spriežams vēl kaut kas cits? Man jāstei­dzas atpakaļ - vai ari augstākā sabiedrība domās, ka nozagti krona dārgakmeņi.

- Viss kārtībā. - Bonds noteica. - Da­rīšu visu, kas būs manos spēkos. Ja ga­dīsies kaut kas neparedzēts, saukšu pa­līgā jūsu vīrus. Neraizējieties, ja no ma­nis nebūs ziņu. Uz redzēšanos.

- Uz redzēšanos, - Vellenss attrauca ar tādu kā atvieglojuma sajūtu balsi. - Pal­dies. Un vēlu veiksmi.

Bonds nolika klausuli.

Pēc tam viņš to atkal pacēla un pie­zvanīja uz Bleida klubu.

- Te zvana no Apgādes ministrijas, - viņš sacīja. - Vai sers Hugo Drekss ir klubā?

- Jā, ser, - tā bija draudzīgā Breveta balss. - Viņš ir ēdamzālē. Vai vēlaties ar viņu runāt?

- Nē, parunāšu vēlāk, - Bonds atbildē­ja. - Es tikai gribēju pārliecināties, ka viņš vēl joprojām ir tur.

Nepamanījis, ko ēd, Bonds ar vilka ēst­gribu aprija kādu barību un izgāja no res­torāna pulksten astoņos četrdesmit piecās. Auto viņu jau gaidīja. Bonds novēlēja labu

vakaru departamenta šoferim un brauca uz Sentdžeimsstritu. Viņš novietoja bentliju aiz taksometru rindas, lai to uzreiz nevarē­tu ieraudzīt, un pats paslēpās aiz vakara avīzes, raudzīdamies pāri tās malai uz Dreksa mersedesu. Viņš nopriecājās, ie­raudzījis to stāvam Pārkstritā.

Bondam nenācās ilgi gaidīt. Pēkšņi pa­rādījās plats dzeltenas gaismas stars - tas spīdēja no Bleida kluba durvīm. Tajās ie­zīmējās milzīgais Dreksa stāvs. Sers Hu­go bija apvilcis lielu, garu, smagu mēteli ar jostu un uzslējis apkakli līdz ausīm, bet cepuri uzmaucis līdz acīm. Viņš ātri piegāja pie baltā mersedesa, aizcirta dur­vis un pagrieza mašīnu pa kreisi - uz Sentdžeimsstritu -, un atradās pretī Sent- džeimsas pilij, kamēr Bonds vēl nebija paguvis uzņemt ātrumu.

"Ak Dievs, tas cilvēks gan loti ātri pār­vietojas!" Bonds nodomāja, dzīdamies pa­kaļ Dreksam ap drošības saliņu Melas va­du. kamēr sers Hugo jau brauca garām statujai, kas stāvēja pils priekšā. Viņš ie­slēdza trešo ātrumu un stūrēja bentliju i mersedesam pakaļ. Bakingemas pils vārti. Tā varētu būt Eberijstrīta. Paturēdams bal­to auto redzeslokā, Bonds sāka steigšus

plānot. I>overgrosvenorpleisas stūri dega zaļā gaisma Dreksam. bet Bondam - jau sarkanā. Bonds traucās pāri un nokļuva krustojuma viņā pusē tieši laikā, lai redzē­tu, ka Drekss pagriežas pa kreisi - uz Ebe- rijstritas sākumu. Cerēdams, ka Drekss apstādinās auto pie savas mājas, Bonds līdz stūrim palielināja ātrumu un. strauji nobremzējis, izlēca no bentlija. atstājot mo­toru rūcam, un paspēra dažus soļus uz Ebcrijstritas pusi. Tajā bridi viņš izdzirda divus īsus mersedesa signāltaures pūtie- nus. Piesardzīgi pavērdamies ap stūri, Bonds ieraudzīja Krebsu, kurš palīdzēja virzīties uz mašīnas pusi biezi ietīstītam meitenes stāvam. Tad mersedesa durvis aizcirtās, un Drekss brauca tālāk.

Bonds ielēca savā mašinā, ieslēdza trešo ātrumu un traucās viņam pakal.

Laimīgā kārtā mersedess bija balts. Tur tas brāzās, šad un tad ātri samirk­šķinot gaismas, iedegtiem lukturiem, sig­nalizēdams ikreiz, kad uz pustukšās ie­las bija manāma kāda kustība.

Bonds sakoda zobus un trieca savu bentliju tā, it kā būtu Lipizaners no Spā­nijas autokluba Vīnē. Viņš nevarēja ne signalizēt, ne iedegt lukturus, lai aizbie­dētu visus no ceļa, jo tādā gadījumā sevi nodotu - pirmais braucējs viņu pamanī­tu. Bonds varēja tikai likt lietā gāzes un bremzes pedāļus, cerot uz veiksmi.

Aizmugurē dārdēja izpūtējs, bentlijam traucoties garām mājām ielas abās pusēs, un uz asfalta kauca riepas. Bonds patei­cās Dievam, ka bija uzlicis jaunās - "Mi- chelin" firmas ražotās. Tās bija mainītas tikai pirms nedēļas. Ja vien negadīsies sarkanās gaismas. Pagaidām dega dzel­tenas un sarkanās, kurpretī Dreksam al­laž spīdēja zaļās. Čelsijas tilts. Itin kā Drekss gribētu pa dienvidu apvedceļu nokļūt uz Duvras ceļa. Vai bentlijs varēja cerēt, ka izdosies sacensties ar mersede­su uz ātrgaitas šosejas? Dreksa mašīnā sēdēja divi pasažieri. Viņa auto bija sta­bils. Ar masīvajām atsperēm tas visos pagriezienos varēja justies drošāk nekā Bonds. Vecais bentlijs bija pārāk nepie­mērots eksperimentiem. Bonds nobrem­zēja un riskēja signalizēt, jo labajā pusē sāka kustēties kāds taksometrs. Tas pa­rāvās nost no ceļa, un Bonds, traukda­mies garām, dzirdēja neķītru lamuvārdu.