JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Klephema, un baltais auto aizzibēja starp kokiem. Bonds dzina savu auto aizvien ātrāk - šeit ceļš bija diezgan drošs. Beidzot viņš manīja priekšā iede­gamies sarkanās gaismas - īstajā bridi, lai apturētu Dreksu B >nds pagausināja bentlija gaitu un brauca tālāk lēnām. Piecdesmit jardu attālumā. Četrdesmit, trīsdesmit, divdesmit. Tad gaismas mai­nījās, un Drekss atkal bija gabalā. Taču Bonds jau bija paspējis saskatīt, ka Krebss sēdēja līdzās Dreksam. bet no Gaļas nebija ne ziņas, ne mīnas - \1enī_;: segu kaudze šaurajā aizmugures sēdeklī.

Tātad par mis Brandas braukšanu ko­pā ar viņiem no brīva prāta nevar būt ne runas! Slimu meiteni neviens neved ma­šīnā kā kartupeļu maisu. Un ari tādā āt­rumā ne. Tātad viņa ir gūstekne. Kādēļ? Ko viņa izdarījusi? Kaut ko atklājusi? Ko, pie velna, tas viss nozīmē?

Katrs nelāgais pieņēmums bija nepatī­kamāks par iepriekšējo - tie cits pēc cita nosēdās Bondam uz pleca kā maitas putni un kauca ausī, ka viņš bijis akls neprātis. Akls, akls, akls. Kopš tā brīža, kad Bonds bija sēdējis savā kabinetā pēc vakara Blei- da klubā un nolēmis, ka Drekss ir bīstams cilvēks, viņam vajadzēja mīt šim krāpnie­kam uz papēžiem. Jau tad, kad pirmoreiz sāka ost pēc piedeguma, viņam pienācās rīkoties. Bet kā rīkoties? Viņš bija uzķēries uz katra āķa, norijis ikvienu ēsmu. Ko viņš būtu varējis pasākt - ja nu vienīgi nogali­nāt Dreksu? Un pēc tam nokļūt pie karāta­vām pārmērīgās centības dēļ? Jā, tā gan. Un ko tagad? Vai vajadzētu apstāties un zvanīt uz Skotlendjardu? Un ļaut mersede­sam aizbēgt? Tā kā Bonds zināja, ka Gala ir mašīnā, tad varēja pieņemt, ka Drekss nolēmis pa ceļam uz Duvru no viņas atbrī­voties. Un to Bonds spēja novērst - ja vien mašīna turēs šo slodzi.

It kā atbildot uz viņa nemierīgajām do­mām, riepas nokaucās, mašīnai pametot dienvidu loku un uzbraucot uz ātrgaitas šosejas. Nē. Bonds bija solījis M., ka Liks galā. Un Vellensam bija teicis to pašu. Šī lieta bija iemesta viņam klēpi, un tagad jādara, kas viņa spēkos.

Kaut vai jāpietuvojas un jāsašauj mer­sedesa riepas - gan jau pēc tam kaut kā atvainosies. Nepieļaut, lai notiek kaut kas krimināls.

"Lai tā notiek," Bonds klusībā nodo­māja. Viņam nācās zaudēt ātrumu dažu sarkanu gaismu dēļ. Izmantojot vienu šādu apstāšanās reizi, Bonds izvilka no sīkumu nodalījuma aizsargbrilles un uz­lika tās. Pēc tam viņš noliecās pa kreisi un pagrieza lielo skrūvi uz vējstikla, pēc tam atskrūvēja otru - labajā pusē. Bonds nostūma stiklu lejā ur. akai aizskrūvēja skrūves.

Pēc tam Bonds palielināja ātrumu - au­to aplieca slaidu likumu pa Sveinlijas loku un pārspēja pats sevi. pēc mirkļa jau spī- dinādams kaķacis pa Famingemas ap­kārtceļu. Vējš gaudoja ausīs, riepas spalgi kauca, traucot tik nepierastā ātrumā.

Apmēram jūdzes attālumā spīdēja lie­lie mersedesa lukturi, pēc tam tie nozu­da, jo mašīna uzbrauca Vrothemkalnā un pēc tam ripoja lejup, pagaisdama mē­ness apmirdzētajā Kentas ainavā.

Gaļas ķermeni bija vairākas sāpošas vietas, smeldza atsevišķi locekļi. Dūra aiz kreisās auss, sāpēja roku locītavas, virve bija iegrauzusies potītēs.

Ik ceļa negludums, ik pagrieziens, kad Drekss spēji nobremzēja vai nospieda akseleratoru, izraisīja kādu sāpi un lika nervozi sarauties. Ja vien Gala būtu kār- tigāk nolikta uz šaurā aizmugures sēdek­ļa. Uz tā tik tikko pietika vietas viņas au­gumam un segām, bet zilumos sadauzītā seja berzās pret spīdīgo cūkādu.

Gaiss, ko mis Brenda elpoja, bija sa­smacis un oda pēc jauna ādas tapsēju- ma, izplūdes gāzēm, reizumis arī smirdē­ja pēc svilstošas gumijas, kad Drekss tai­sīja kādu īpaši asu pagriezienu.

Un tomēr - visas šīs sāpes un neērtī­bas Gaļai neko nenozīmēja.

Krebss! Pārsteidzošā kārtā Gaļas bai­les un dusmas lielākoties saistījās ar šo cilvēku - tās bija vismokošākās izjūtas. Pārējās nebija iespējams tik vienkārši iz­prast. Drekss, viņa noslēpumi un naids pret Angliju. Mikla - lieliskā vācu valo­das prasme. Raķete. Kodolgalviņas no­slēpums. Kāda tagad palikusi iespēja glābt Londonu? Visi šie jautājumi pagai­dām bija atstumti zemapziņā, jo šobrīd nebija atrisināmi.

Pēcpusdiena divatā ar Krebsu bija bie­dējoša, un jaunā meitene nemitīgi atgrie- zas pie nepatīkamās domas par to, gluži kā mele pie sāpoša zoba.

Vēl labu laiku pēc tam. kad Drekss bi­ja projām, Gala turpināja tēlot, ka ir bez­samaņā. Vispirms Krei ss bija pētijis ma­šīnas, runādamies ar katru pēc kārtas vāciski un tillinādamies kā ar bērnu.

- Vei, manu mīlulīt, Liebchen … Tā jau ir labāk, vai ne? Mazliet eļļiņas tev, lellit. te būs. Bet, protams… Tūlit iet vieglāk… Nē, nē, laiskullt! Tūkstoš apgriezienu, es teicu! Ne jau deviņsimt. Aiziet, kusties! Mums jādara viss, ko spējam - vai ne? Jā, mīļā, mein Schalz [4]! Topi pielabināta! Uz riņķi, atkal uz riņķi - tā mēs strādā­sim! Augšā un lejā! Ļauj man noslaucīt savu daiļo sejiņu, lai varam apraudzīt, ko bilst katra mazā detaļa. Jesus Maria, tu gan esi braša meitenīte, bist du ein braves Kind!**

Tā turpinājās ilgāku laiku. Tad Krebss nostājās pretī Gaļai un, šņaukājoties un pretīgi čamstinot, krietnu bridi kavējās, aplūkodams viņas seju, piemirsis mašī­nas, kaut ko prātodams un gatavoda­mies izlemt.

Un tad viņa sajuta Krebsa roku uz sa­vas kostlmjakas augšējās pogas. Vairs nekas cits neatlika, nācās tēlot samaņas atgriešanos.

Gala lūdza ūdeni, Krebss bija devies uz vannas istabu un atnesis mazliet ūdens zobu skalojamajā glāzē. Tad viņš bija atvilcis virtuves krēslu un jāteniski apsēdies uz tā Gaļai pretī, atspiezdams zodu uz atzveltnes. Tā Krebss bija domīgi blenzis viņai sejā ar savām blāvajām acīm zem nosligušajiem plakstiņiem.

Mis Branda pārtrauca klusumu pirmā.

- Kāpēc esmu atvesta šurp? - viņa no­prasīja. - Kas tās par mašīnām?

Krebss nolaizīja lūpas. Mazā, sārtā mute pavērās - zem dzeltenajiem ūsu skumšķiem beidzot parādījās rombvei- dīgs smaids.

- Te ir uzrīkoti sīkputnu slazdi, - Krebss noteica. - Drīz dziedātāj putniņš tiks ievi­lināts siltā ligzdiņā. Un tad tas izdēs oli­ņu. Tādu lielu, 'apaļu olu! Skaistu un treknu oliņu!

Krebsa sejas lejasdaļa apmierinājumā savilkās, acis spīdēja kā mēneši.

- Un skaistā meitenīte ir šeit, jo citādi viņa varētu izbiedēt putniņu, tas aizspur­gtu projām! Tas gan būtu bēdīgi - vai tad ne, - Krebss gluži vai izspļāva nāka­mos trīs vārdus, - netīrā angļu kuce?

Krebsa acis kļuva uzmācīgas, tās iezī- dās Gaļai sejā, to vērtējoši nopētīdamas. Krebss pievilka savu krēslu tuvāk - tā. lai viņa ģīmis būtu tikai pēdas attāluma no Gaļas sejas. Viņai no Krebsa smirdī­gās elpas aizcirtās dvaša.

- Palūk, angļu kuce. kura labā tu strādā? - Krebss noprasīja un gaidīja at­bildi. - Tev būs jāatzīstas, pati zini! - viņš nošņāca. - Mēs šeit esam divi vien! Ja kliegsi, neviens nedzirdēs.

- Nerunājiet blēņas! - Gala izmisīgi sa­cīja. - Kā es varētu strādāt kādam citam, ja ne seram Hugo? - Krebss pasmaidīja, dzirdēdams šo vārdu. - Mani tikai intere­sēja lidojuma plāni… - Un Gala sāka ilgi un pamatīgi skaidrot par saviem aprēķi­niem un Dreksa cipariem, kā viņa gribēju­si dalīties lepnumā par raķetes palaišanu.

- Pamēģiniet man iestāstīt vēl kādas citas muļķības, - Krebss norūca, kad vi­ņa bija beigusi. - Jums var sanākt arī la­bāk! - Krebsa acis pēkšņi bija kļuvušas ļaunas un cietsirdīgas, rokas stiepās pie viņas…