JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Bonds nolaizīja lūpas, atcerēdamies brikšķi, kad Krebsa galva nokrakšķēja pret tualetes galdiņu. Vai tiešām viņš bi­ja iespēris tik stipri, cik vien varēja? Jā - at­miņa apliecināja - bija gan. Ar visu spa­ru, cik vien kāja spēja turēt.

- Mēs tajos mežos pavadījām sešus mēnešus, - Drekss lepni turpināja, - un nemitīgi pa radio sazinājāmies ar tēvze­mi. Lokācijas ierīces nekad mūs nepa­manīja. Tad kādu dienu atgadījās nelai­me. - Drekss papurināja galvu, to atcerē­damies. - Netālu no mūsu slēptuves tajā mežā - apmēram jūdzes attālumā - atra­dās liela ferma. Tai apkārt bija māju pu­duris, kur mēdza pulcēties kaut kādi sa­karnieki. Angļu un amerikāņu. Bezcerīgs caurums. Nekādas disciplīnas, nekādas drošības, viss pilns ar glūņām un lož­ņām. Mēs jau kādu laiku to novērojām, un es viendien nolēmu uzlaist to pūzni gaisā. Plāns bija pavisam vienkāršs. Va­karā diviem no maniem vīriem - vienam amerikāņu, otram angļu uniformā - bija uzdots konfiscētā skautu mašīnā aizvest turp divas tonnas ar sprāgstvielām. Tur bija mašīnu stāvvieta - protams, bez jeb­kādas apsardzes. Mūsējiem vajadzēja piebraukt mašīnu tik tuvu tām mājām, cik vien iespējams, uzrīkot detonatoru tā, lai sprāgst vakariņu laikā - pulksten septiņos -, un laisties projām. Nekas no tā visa nelikās grūti izdarāms, un es ta­jā rītā devos savās darīšanās, atstājot visu vietnieka pārziņā. Biju ģērbies jūsu uniformā un ar britu trolejmotociklu devos nošaut kādu kurjeru, kurš katru dienu vienā un tajā pašā laikā brauca pa tuvējo ceļu. Protams, ka viņš bija paga­lam - tika nošauts, kā paredzēts. Biju vi­ņam aiz muguras - izniru no sānceļa, panācu, - Drekss runigi plātijās, - un ie­šāvu mugurā. Paņēmu viņa dokumentus, bet pašu aizdedzināju - kopā ar viņa ma­šīnu. . ,

Drekss pamanīja Bonda skatienā dus­mas un pacēla roku.

- Necik patīkami neizklausās? Mans dārgais, tad taču tas cilvēks jau bija mi­ris. Taču stāstīšu tālāk. Es devos pro­jām, un kas notika? Viena no mūsu pa­šu lidmašīnām notrieca mani no ceļa! Mūsu pašu lidmašīna! Iekritu grāvī. Dievs vien zina, cik ilgi es tajā grāvī no­gulēju! Kaut kad pēcpusdienā atjēdzos, un man pietika prāta noslēpt savu cepu­ri, jaku un dokumentus. Dzīvžogā. Var­būt tas viss joprojām tur atrodas. Kaut kad vajadzētu doties turp un savākt. Tā­das interesantas piemiņlietiņas. Pēc tam nācās pielikt uguni arī motocikla palie­kām. Jādomā, ka es atkal paģību, jo at­tapos tikai tad, kad mani savāca briti, kuri ar mašīnu brauca garām. Un veda uz to nolādēto sakarnieku mītni! Ticiet vai ne! Tur priekšā jau bija skautu mašī­na - tieši pie mājas! Ar to pašu pietika! Galu galā es nācu pie apjēgas, kad biju kā piedzīts ar šķembām, man bija lauzta kāja. Jā, es zaudēju samanu. Un. kad at­guvos, lielākā daļa hospitāļa bija sagrau­ta. Un man bija palikusi tikai puse se­jas. - Drekss pacēla roku un noglaudīja spīdīgo ādu kreisajos deniņos un uz vai­ga. - Pēc tam atlika tikai nospēlēt savu lomu. Viņiem nebija ne jausmas, kas es esmu. Mašīna, kurā tiku atvests, bija pil­nīgi izjukusi. Biju tikai anglis, tērpies angļu kreklā un biksēs. Un gandrīz vai miris.

Drekss aprāvās, izvilka vēl vienu cigā­ru un aizdedzināja. Kabinetā valdīja klu­sums, vienīgi lodlampa klusi dūca. Tās draudīgā balss kļuva aizvien slābāka. "Gan jau apsīks," domāja Bonds.

Viņš pagrieza galvu pret Galu un tikai tagad pamanīja atbaidošo zilumu vira meitenes kreisās auss. Bonds viņai ie­drošinoši uzsmaidīja, un mis Branda tik­ko jaušami pasmaidīja pretī.

Izpūtis kuplu dūmu mākoni, Drekss atkal ierunājās.

- Nekas daudz vairs nav stāstāms, - viņš teica, - tā gada laikā, kamēr ārstējos, man pietika laika izlolot plānus visos sīkumos.. Tie saistījās ar atriebību Anglijai par to, ko tā nodarījusi man un manai valstij. Pa­mazām šī doma kļuva par apsēstību, es to atzīstu. Ar katru dienu, kamēr turpinājās manas valsts izpostīšana un apkaunoša­na, mans naids un nicinājums pret an­gļiem aizvien pieauga. - Dreksa kaklā un deniņos pietūka vēnas, viņš piepeši iebel­za pa galdu un pērkonīgā balsī uzbļāva, izvalbītām acīm blenzdams te uz vienu, te uz otru. - Es jūs visus nolādu un ienīstu! Jiīs, cūkas! Niekkalbīgie, dikie un samai­tātie stulbeņi! Jūs, kas slēpjaties aiz sa­vām pretīgajām, baltajām klintīm, kamēr citi cīnās jūsu vietā. Jūs esat pārāk vāji, lai aizsargātu paši savas kolonijas, jūs klanāties Amerikai, cepures rokās turēda­mi! Smirdīgie snobi, par naudu gatavi da­rīt visu. Hā! - Drekss triumfēja. - Man bi­ja skaidrs, ka viss, kas vajadzīgs, ir nau­da. Un džentlmeņa āriene. Džentlmeņa! Pfui, Teut'el!* Man džentlmenis nozīmē ti­kai tādu vārguli, kuru spēju pieveikt! Kaut vai tie sasodītie muļķi Bleida klubā!

Naudīgie lempji! Es mēnešiem izpumpēju no viņiem tūkstošiem mārciņu, nospēru tās turpat viņiem deguna priekša - līdz tam brīdim, kad ieradāties jūs un izbiedē­jāt šos niekkalbjus.

Dreksa acis samiedzās.

- Ko jūs likāt lietā tajā cigarešu etvijas būšanā? - viņš bargi noprasīja.

Bonds paraustīja plecus.

- Savas acis, - viņš vienaldzīgi atbildēja.

- Ak tā, - Drekss nopūtās. - Laikam jau bušu tajā vakarā bijis nedaudz iz­klaidīgs. Bet kur es paliku? Ak. jā. pie slimnīcas. Labie ārsti tā pūlējās man pa­līdzēt izdibināt, kas es esmu. - Viņš dār­doši iesmējās. - Tas bija tik viegli! Tik vienkārši! - Dreksa acu skatiens kļuva viltīgs. - Starp tām identitātēm, kuras viņi man tik izpalīdzīgi piedāvaja, gadījās Hu­go Dreksa vārds. Kāda sagadīšanās! No Drahes kļūt par Dreksu! Tāds kārdinā­jums… es ieminejos, ka domāju - tas va­rētu būt es! Viņi jutās tik lepni. "Jā," viņi teica, "protams, ka tas esat jūs!" Dakteri steigšus ievirzīja mani viņa veidolā. Es to pieņēmu - un izgāju no slimnīcas, stai­gāju pa Londonu un meklēju kādu, ko nogalināt un aptīrīt. Un viendien - kādā mazā birojā, kas atrodas Pikadilijā, atra­du žīdu augļotāju. - Tagad Drekss runā­ja ātrāk. Vārdi gluži vai straumē plūda no lūpām. Bonds pamanīja, ka viņa mutes kaktiņos krājas putas - to dau­dzums aizvien pieauga. - Hā! Tas bija vienkārši. Klaukt - pa viņa pliko pauri! Un seifā bija piecpadsmit tūkstoši mār­ciņu! Un tad - prom un pazust ņo šīs valsts. Doties uz Tanžeru, kur var darīt visu, pirkt visu un nokārtot visu. Nio- bijs. Tas ir sastopams retāk nekā pla­tīns un visur pieprasīts. Kosmosa laik­metā. Es no šīm būšanām kaut ko sa­protu. Neesmu aizmirsis savu profesiju. Un tad - zvēru pie Dieva - es vareni pa­strādāju. Piecus gadus veltīju, lai sapel­nītu naudu. Darbojos drosmīgi kā lauva. Briesmīgi riskēju. Un tad pēkšņi - pir­mais miljons bija klāt. Un pēc tam nāka­mais. Un piektais. Un divdesmitais. Es atgriezos Anglijā. Iztērēju miljonu, un Londona bija man kabatā. Un tad devos atpakaļ uz Vāciju. Uzmeklēju Krebsu. Un atradu piecdesmit vīrus no savējiem. Lo­jālos vāciešus. Lieliskos tehniķus. Viņi visi te dzīvoja ar svešiem vārdiem - tāpat kā daudzi citi mani vecie biedri. Es biju pavēlējis, un viņi gaidīja - pacietigi un nevainigi. Un kur es biju? - Drekss pāri galdam vaicājoši vērās uz Bondu, acis plati iepletis. - Biju Maskavā. Maskavā! Cilvēks, kuram ir niobijs ko pārdot, var doties jebkur. Es nokļuvu pie istajiem cilvēkiem. Viņi uzklausīja manus plānus. Un iedeva man Valteru. Kāds jauns viņu ģēnijs vadīja raķešu bāzi Pēnemindē, un lāga zēni krievi sāka tur būvēt kodolgal­viņu. - Drekss ar roku norādīja augšup uz griestiem. - Tagad tā ir tur. Tad'iera­dos Londonā. - Sekoja klusumbridis. - Es nosūtīju vēstuli uz pili. Tas bija tri­umfs. Urā Dreksam! - viņš ieaurojās smieklos. - Anglija bija man pie kājām. Ik sasodītais stulbenis anglis! Tad iera­dās mani vīri, un mēs sākām. Pašas di­žās Britānijas pajumtē! Uz šīm slavena­jām klintīm! Mēs rāvāmies kā paši nela­bie. Uzbūvējām piestātni jūsu kanālā. Rezerves daļu piegādei - no maniem mīļajiem draugiem krieviem, kuri pie­brauca pagājušās pirmdienas nakti. Ta­ču tas Telons bija kaut ko pamanījis. Ve­cais muļķis! Viņš runāja ar ministriju! Bet Krebss klausījās. Bija veseli piecdes­mit brīvprātīgie, kas gribēja šo cilvēku nogalināt. Tika vilktas lozes, un Berčs mira varoņa nāvē. - Drekss kādu irfirkli klusēja. - Viņš netiks aizmirsts. Jaunā kodolgalviņa tika piestiprināta vietā. Un piemērota. Perfekti. Tas pats svars. Viss ir nevainojami - un vecā, tā alvas kārba, kas bija pilna ar ministrijai tik dārgajiem instrumentiem, tagad atrodas Ščecinā - aiz dzelzs priekškara. Un uzticamā, zem­ūdene ir atpakaļceļā uz šejieni, tā drīz vien, - viņš turpināja, ielūkodamies pulk­steni, - būs klāt, jo ieradīsies, lai aizves­tu mūs visus prom rīt, minūti pēc divpa­dsmitiem.