JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Bonda skatiens likās atmaidzis, viņš tuvojās meitenei, aplika roku ap Gaļas vidukli un pievilka viņu sev klāt.

- Gala, tu esi lieliska! - Bonds vienkār­ši noteica. - Ja ir atlikusi vēl kāda cita ie­spēja, tad izmantosim to. Bet, - Bonds pavērās pulkstenī, - ir jau pāri pusnaktij, mums jāizlemj ātri. Dreksam jebkurā brī­dī var iešauties prātā, ka jāatsūta šurp sargi, lai pārbaudītu, vai mēs neesam at­brīvojušies. Un Dievs vien zina, uz cikiem tad viņš noregulēs aparatūru.

Gala izstaipījās kā kaķe. Viņa paskatī­jās uz Bondu. muti pavērusi, jaunās mei­tenes seja liecināja par sasprindzinājumu.

- Aparatūra! - viņa nočukstēja. - Jā­noregulē aparatūra! - Un atslīga pret sie­nu, pētīdama Bonda seju. - Vai tu ne­saproti? - meitenes balss šķita gluži vai histēriska. - Kamēr viņa nav. mēs varam noregulēt aparātus tā. kā tie bija uzstā­dīti agrāk - pēc vecā lidojuma plāna. Tad ši ellesmašīna iekritis Ziemeļjūrā, kā sā kotnēji bija paredzēts.

Jaunā meitene atkāpās no sienas un apķēra plecus abām rokām, jautājoši vēr­damās viņā.

- Vai mēs to spējam? - viņa noprasīja.

- Vai tad tu proti noteikt koordinā­tes? - Bonds skarbi noprasīja.

- Skaidrs, ka es to spēju, - viņa at­trauca. - Protams! Jau gadu esmu ar to nodarbojusies! Mums nav laika apstākļu atskaišu, taču tās atstāsim gadījuma zi­ņā. Šorīt ziņoja, ka rītdienas prognozes daudz neatšķiršoties no šodienas prog­nozēm.

- Dievs augstais, - Bonds nomurminā­ja, - mēs to varētu dabūt gatavu! Ja vien mēs varētu kaut kur paslēpties, lai

Drekss domā, ka esam aizbēguši… Kā būtu ar gāzu izplūdes bedri? Ja mums izdotos iedarbināt to ieriei, kas atver grī­du…

- Tā ir simt pēdu dziļa, - Gala sacīja, domīgi purinādama galvu, - turklāt ar pilnīgi taisnām sienām, no gludi pulēta metāla! Tas spīd kā stikls. Un šeit nav ne virves, nedz arī kā cita tamlīdzīga. Viņi vakar iztīrīja darba telpas un visu izvāca. Bez tam vēl tie sargi liedagā…

Bonds mirkli padomāja. Pēc tam viņa acis iemirdzējās.

- Man ir ideja, - viņš sacīja, - bet vis­pirms - kā ar radaru? Vai tas nevar pa­nākt, ka raķete tik un tā nokrīt Londonā?

Gala pakratīja galvu.

- Radars darbojas tikai kādu simt jū­džu rādiusā, - viņa noteica. - Te raķete pat nespēj uztvert tā signālu. Ja tā būs nomērķēta uz Ziemeļjūru, tad šī radara signāla dēl nenovirzīsies no kursa. Ar manu plānu viss ir kārtībā. Bet kur mēs varētu paslēpties?

- Vienā no ventilācijas šahtām. - teica Bonds. - Iesim!

Viņš uzmanīgi aplūkoja kabinetu. Šķiltavas bija viņam kabatā. Tātad pēdē­jais līdzeklis vienmer būs pieejams. Vai­rāk nekas nav vajadzīgs. Bonds sekoja jaunajai meitenei spožajā šahtā. Viņa tu­vojās instrumentu panelim, prātodama, kurš kloķis jāpagriež. lai atvērtu metāla vāku, kas nosedza izplūdes gāzu bedri.

Apskatījis aparatūru. Bonds nospieda kādu palielu slēdzi, pārvietodams to no atzīmes "ciet" uz atzīmi "vaļā".

Atskanēja klusa šņākoņa - hidraulis­kās mašīnas aiz sienas sāka darboties. Un abi metāla vāka pusloki zem raķetes astes atvērās, ieslīdēdami savās gropēs. Gala piegāja pie bedres un pavērās le­jup.

Tukšā tuneļa gludi pulētajās sienās atspīdēja jumta velves, vēlāk nozūdot skatienam - tur iztālēm dobji šalca jūra.

Bonds iegāja atpakaļ Dreksa kabinetā un norāva dušas kabīnes aizkaru. Pēc tam viņi abi ar mis Brandu saplēsa to strēmelēs un sasēja tās kopā. Pēdējā "posma galā Bonds atstāja noplēstu skrandu, lai rastos iespaids, ka virve pārtrūkusi, bēgļiem pa to rāpjoties lejup. Pēc tam viņš stingri piesēja otru virves galu pie vienas no raķetes trijām astes spurām, bet otru iemeta šahtā.

Lai gan šai ēsmai bija viltojuma pie­garša, tomēr viņi tā varēja iegūt laiku.

Lielās, apaļās ventilatoru šahtu mu­tes bija novietotas apmēram desmit jardu attālumā cita no citas, aptuveni četru pēdu augstumā no grīdas. Bonds tās saskaitīja. To bija piecdesmit. Viņš uzmanīgi atvēra restotās durtiņas un ielūkojās vienā no tām. Četrdesmit pē­du attālumā varēja saskatīt vāru mē­nesnīcas mirdzumu no ārpuses. Bonds noprata, ka tuneļi stiepjas gluži taisni augšup pa sienu, pēc tam veidojot leņ­ķi - pagriežoties uz ārsienas pusi, kur arī bija restes.

Bonds pastiepās un pārvilka roku pār tuneļa virsmu. Tā bija no nelīdzena beto­na. Viņš apmierināti nogrudzināja, saju­tis pirmo aso izcilni un pēc tam uztaustī­jis otru. No sienas laukā rēgojās arī me­tāla armatūras gali, palikuši vietās, kur bija kādi sastiprinājumi.

Tas būs sāpīgi, taču nav šaubu, ka vi­ņi abi varētu uzrāpties pa vienu no šīm šahtām - kā alpīnisti, kuri raušas aug­šup pa klinšu krauju. Un pēc tam, tikuši augšā, varētu nogulties un noslēpties tā, lai nebūtu atrodami, ja sāktos rneklēša- na. Pamatīgi meklēt nebūs iespējams, jo ieradīsies visi tie ierēdņi no Londonas.

Bonds notupās, paņēma meiteni uz muguras un sāka kāpt augšā.

Pēc stundas - ar nobrāztām kājām un pleciem, vienos zilumos un skrambās, abi pārguruši gulēja, cieši apskāvušies un atspieduši galvas turpat līdzās res­tēm - tieši virs durvīm, klausīdamies, kā apsargi simt jardu attālumā nemierīgi solo, šļūkādami tumsā.

Pulkstenis bija pieci. Pēc tam seši un septiņi.

Aiz kupola lēnām lēca saule. Klintīs sāka brēkāt kaijas, un tad pēkšņi parā­dījās trīs cilvēku stāvi un iztālēm pagāja garām - laikam tā bija jaunā sargu mai­ņa, kas nāca nomainīt veco. Atnācēji so­ļoja, zodus izslējuši, kājas augstu cilāda­mi.

Stāvi nāca tuvāk, un tad bēgļi no sa­vas slēptuves ar nogurušajām acīm jau varēja saskatīt Dreksa asinīm pieplūdu­šās, gluži oranžās sejas vaibstus, gludo un bālo doktora Valtera seju, kas atgā­dināja lapsas kūmiņa purnu, un uzblī- dušo, no pārmērīgas gulēšanas piepam- pušo Krebsa ģīmi.

Šie trīs vīri soļoja tik noteiktā gaitā kā bendes, nerunādami ne vārda. Drekss iz­vilka atslēgu un klusi atslēdza durvis, kuras atradās dažas pēdas zem Bonda un Gaļas gulošajiem augumiem.

Tad uz desmit minūtēm iestājās klu­sums. Varēja dzirdēt tikai attālu balsu murdoņu, kas šad tad bija saklausāma pa ventilatora šahtu, jo visi trīs vīri kus­tējās lejup pa metāla grīdu, lai pārlūkotu izplūdes bedri. Bonds klusībā pasmaidīja, pamanījis Dreksa sejā niknumu un ba­žas. Nožēlojamais Krebss šķita visvairāk norūpējies par Dreksa pārmetumiem, bet Valtera acu skatiens bija rūgta aizvaino­juma pilns. Pēc tam durvis zem viņiem abiem - Bonda un mis Brandas - atsprā­ga vaļā, un Krebss satraukti kaut ko uz­sauca sargiem. Viens no puslokā stāvoša­jiem vīriem atdalījās no pārējiem un skrē­ja augšā.

- Die Englānder, - Krebsa balss bija gandrīz histēriska, - aizbēguši! Herr Ka- pitān domā, ka viņi varētu būt vienā no ventilatoru šahtām. Mums vajadzētu pārbaudīt! Kupols jāatver un jāizvēdina degvielas tvaiki! Un pēc tam Herr Doktor pieliks cauruli pie katras šahtas un ie- pumpēs tur karstus garaiņus. Ja abi ir tur, viņi sevi atklās. Izvēlieties četrus vī­rus. Gumijas cimdi un ugunsdrošie tērpi jau ir sagatavoti. Samazināsim spiedienu apkures katlā. Un pasakiet citiem, lai klausās, vai neatskanēs kliedzieni. Vai sapratāt?

- Zu Befchl!* - Virs atgriezās pie savē­jiem, un Krebss, nobažījies un nosvīdis, apsviedās un nozuda aiz durvīm.

Kādu mirkli Bonds gulēja nekustēda­mies.

Virs viņu galvām atskanēja dobja rībo­ņa - tur atvērās un atvāzās kupols.