JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Tā bija nākamās dienas pēcpusdiena, un Bonds, atslējis pret savu krēslu spieķi ar gumijas uzgali, sēdēja turpat, kur bija sēdējis agrāk - pie galda pretī mierīgajam vīram ar aukstajām, pelēkajām acīm. Šis cilvēks pirms kādiem simt gadiem bija vi­ņu ielūdzis uz pusdienām un kāršu spēli.

Zem drēbēm Bonda ķermenis bija pār­siets un aplīmēts plāksteriem. Sāpes ap­dedzināja kājas, tikko viņš tās pakusti­nāja. lai spertu soli. Pār kreiso vaigu 1111 degunu stiepās tumši sarkana, jēla ap­deguma svēdra. un gaismā, kas krita no loga, taukaini spīdēja tai uzsmērētā zie­de. Bet cigareti viņš neveikli turēja cim­dotā rokā. Neticamā kārtā M. bija piedā­vājis viņam uzsmēķēt.

- Vai nav nekādu ziņu par to zemūde­ni, ser? - Bonds apjautājās.

- Ta ir atrasta, - M. atbildēja, taču vi­ņa balss neliecināja par apmierināju­mu. - Tā guļ uz vieniem sāniem apmē­ram trīsdesmit asu dziļumā. Mūsu glā- bējkuģis, kuram vajadzēja savākt raķetes atliekas, patlaban atrodas virs tās. Nirēji ir lejā, taču uz klauvējumiem pie korpu­sa nebija nekādas atbildes. Šorīt Ārlietu ministrijā ieradās padomju vēstnieks. Cik zinu, viņš teicis, ka krievu glābējku- ģis jau devies ceļā no Baltijas jūras, taču mūsējie atbildējuši, ka nevaram gaidīt, jo vraks traucē kuģošanai. - M. ieķiķinā- jās. - Un tā arī būtū, ja kāds sadomātu kuģot pa kanālu trīsdesmit asu dziļumā. Priecājos, ka es neesmu ministru kabine­ta loceklis, - viņš sausi piemetināja. - Se­sija turpinās - lai gan ar pārtrauku­miem - kopš sākās ziņojumi par notiku­šo. Vellenss sazinājies ar tiem Edinbur- gas juristiem, pirms viņi bija paguvuši iz­ziņot Dreksa novēlējumus pa visu pasau­li. Cik es noprotu, tas ir viens briesmīgs dokuments. Tas šķiet kā paša Jehovas sacerēts. Vellenss vakar vakarā aiznesis to uz ministru kabinetu.

- Zinu, - Bonds atteica. - Viņš man zvanīja uz slimnīcu un lūdza pastāstīt par notikušo visos sīkumos - runājām līdz pašai pusnaktij un pēc tam vēl maz­liet. Man ir grūti domāt pēc visām tām zālēm, ko ārsti lika man injicēt. Un kas tagad būs?

- Amatpersonas izgudros, kā noklusēt šo šausmīgo patiesību, - M. paskaidro­ja. - Kaut kādu zinātniski nesaprotamu muldoņu - ka degviela nav bijusi īstā un no tās pašas izmēģinājuma laikā izlietota tikai puse… Tomēr sprādziens bijis ne­gaidīti spēcīgs. Cietušajiem un bojāgāju­šo radiniekiem tiks izmaksātas kompen­sācijas pilnā apmērā. Apraudot sera Hu­go Dreksa un viņa komandas bēdīgo lik­teni. Tāds patriots! Un vēl tik traģisks zaudējums kā Karaliskās flotes zemūde­nes bojāeja. Pēdējais, eksperimentālais modelis! Vaina tā, ka pavēles nepareizi saprastas. Cik skumji! Laimīgā kārtā uz klāja nebija daudz cilvēku - tikai paši nepieciešamākie. Par visu pārējo infor­mācija tiks sniegta vēlāk. Traģiski gājis bojā BBC žurnālists. Kļūdas dēļ baltais jūrasspēku karogs noturēts par padomju flotes karogu. Tie ir ļoti līdzīgi. No vraka noņemts baltais jūrasspēku karogs…

- Bet kā ar atomsprādzienu? - Bonds noprasīja. - Radiāciju, radioaktīvajiem putekļiem un tamlīdzīgi? Ar slaveno sē­nei līdzīgo mākoni? Tādas ziņas noteikti varētu sagādāt nepatikšanas.

- Laikam jau par tām neviens īpaši nesatraucas, - M. atbildēja. - Mākonis esot tāds, kādi parasti veidojas pēc tāda sprādziena. Apgādes ministrijai ir zināms viss - tā, kā ir. Nācās viņiem pateikt. Vi­ņu darbinieki pagājušajā naktī bija aiz­braukuši uz austrumkrastu ar Gaigera skaitītājiem un visādu citādu aparatūru. Bet atbilde vel nav saņemta. - M. vēsi pasmaidīja. - Mākoņiem kaut kur jāno- līst, protams. Taču, ja laimēsies - un pa­gaidām tā notiek - vēja virziens ir tāds, ka tos dzen uz ziemeļiem. Atpakaļ uz mājām, tā sacīt.

Bonds sāpīgi pasmaidīja.

- Skaidrs, - viņš bilda. - Tas ir vārds vietā.

- Protams, - M. turpināja, paņēmis sa­vu pīpi un sākdams to piepildīt, - ka klī­dis arī nelāgas baumas. Jau ir sākušas iz­platīties. Daudzi cilvēki redzējuši jūs abus ar mis Brandu - kā tiekat iznesti no turie­nes nestuvēs. Un tad vēl pret Drcksu iero­sināta krimināllieta par avīzes papīra sa­bojāšanu. Notiek izmeklēšana ari lietā, kas ierosināta par jaunekļa bojāeju, izrai­sot alfa romeo avāriju. Starp citu, kaut kā vajadzēs izskaidrot arī to, kas noticis ar jūsu auto, kura atliekās, - viņš turpināja, apstidzoši uzlūkodams Bondu, atrasts garstobra kolts. Tad vēl paliek Apgādes ministrija. Vellensam vakar nācās lūgt pa­līgā dažus viņu cilvēkus, lai iztīrītu to mā­ju Eberijstritā. Tie ļaudis gan prot glabāt noslēpumus. No viņiem nekādas ziņu noplūdes nav gaidāmas. Skaidrs, ka tas viss ir riskanti. Ar lieliem meliem vienmēr jāuzņemas risks. Bet vai tad ir kāda cita izeja? Sabojāt attiecības ar Vāciju? Karot ar Krieviju? Daudzi abpus Atlantijai būtu tikai priecīgi izmantot šādu ieganstu.

M. apklusa un pielika sērkociņu pīpei.

- Ja sabiedrība noticēs šim stāstam, - viņš domīgi turpināja. - mēs varbūt tik­sim cauri sveikā. Mums būtu vajadzīgs viens no viņu ātrgaitas karakuģiem, turklāt tagad ir iespēja iegūt kādas ziņas par viņu atombumbām. Krievi zina, ka mums ir skaidrs - šajā spēlē viņi ir zau­dējuši. Malenkovs nebūt nesēž seglos tik droši - Kremlim var draudēt pat visai lie­las jukas. Ja runājam par vāciešiem… Mēs visi lieliski zinām, ka nacistu vēl pa­licis gana daudz, un šis notikums liks mi­nistru kabinetam nopietni padomāt par vāciešu atbruņošanu. Kā šķiet, tad ir vēl viens neliels, bet būtisks apstāklis, - M. tikko manāmi pasmaidīja. - Tas padarīs Vellensa un arī manu uzdevumu nākot­nē mazliet vieglāku. Šie politiķi nespēj saskatīt, ka atomlaikmets radījis lieliskā­ko sabotieri pasaules vēsturē - mazu vī­reli ar smagu portfeli.

- Vai prese sagremos šo stāstu tādu, kāds tas tiek pasniegts? - Bonds šaubīgi noprasīja.

M. paraustīja plecus.

- Premjerministrs šorīt tikās ar redak­toriem. - viņš sacīja, piešaudams vēl vienu degošu sērkociņu pie savas pīpes. - Un es ceru, ka viņš būs visu nokārtojis tā, kā pienākas. Taču, ja runas turpinās izplatī­ties, viņam varbūt nāksies tikties ar re­daktoriem vēlreiz. Un atklāt kādu dalu patiesības. Tad viņi noteikti spēlēs pēc noteikumiem. Viņi vienmēr tā dara, ja no šādas rīcības daudz kas atkarīgs. Galve­nais - iegūt laiku un novilcināt skandālu. Patlaban visi lepojas ar raķeti un necen­šas izdibināt, kas ar to nogājis greizi.

Šajā brīdī uz M. galda klusi iedūcās iekšējās saziņas aparāts. Iedegās un sā­ka mirkšķināt rubīnsarkana gaismiņa. M. pacēla klausuli un noliecās pār gal­du - tuvāk aparātam.

- Jā? - viņš vaicāja. Sekoja klusumbrī- dis. - Es paņemšu otru klausuli. - Pēc tam M. nocēla balto klausuli. Pavisam tur bija četri telefoni.

- Jā, - M. sacīja. - Es runāju. - Pēc tam viņš uz mirkli apklusa. - Jā, ser. Ir an galā. - M. nospieda aparāta tausti­ņu. Viņš turēja telefona klausuli tuvu pie auss. Lidz Bondarti nenokļuva neviena skaņa. Sekoja ilgāks klusumbrīdis, kura laikā M. tikai šad tad izpūta dūmu mā- kuli, pakšķinādams pīpi, ko turēja labajā rokā. Pēc tam viņš izņēma pīpi no mu­tes. - Es jums pilnīgi piekrītu, ser. Tas ir skaidrs, ka šeit ir tā parasts. - M. sarau­ca pieri. - Ja atļaujat man izteikties, ser. manuprāt, tas nebūtu necik gudri. - At­kal klusums, tad M. seja atplauka. - Pa­teicos jums, ser. Protams, ka Vellensam tādu grūtību nav. Tas nekādā ziņā nebū­tu pelnīti. - Atkal klusums. - Es saprotu. Tas tiks izdarīts. - Kārtējā pauze. - Tās būtu visai laipni, ser.