DŽERALDS DARELS: NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Darels neapmierinās ar grāmatām vien. Viņš uzstājas televīzijā, lasa pa radio lekcijas par dzīvniekiem, uzņem par tiem filmas. Ar visiem iespējamiem līdzekļiem, par katru cenu viņš cenšas sagraut vienaldzības sienu!

1962. gadā Džeralds Darels Starptautiskā dzīvnieku aizsardzības fonda uzdevumā apceļo Jaunzēlandi, Austrāliju un Malaju, iepazīstas ar dabas aizsardzības stāvokli šajās valstīs. Gandrīz visur viņš ierauga nepatīkamu ainu: alkatība un vienaldzība pārvērš tuksnesī ziedošus nostūrus, dzīvniekiem pietrūkst vietas zemes virsū, tos gluži vienkārši aizslauka kā nevienam nevajadzīgus atkritumus. Un Darels no jauna metas cīņā: viņš uzraksta brīnišķīgu grāmatu «Ķengurēna ceļš», kur sīki jo sīki izanalizē dzīvnieku stāvokli; viņš sagatavo televīzijas pār­raides, kurās iepazīstina skatītājus ar putnu un zvēru ierašām un dzīves veidu un vienlaikus lūdz, cenšas pārliecināt: raugieties, cik viņi ir labi, cik daudz vajadzīga, mums pašiem nepieciešama mēs zaudējam, ja dzīvnieki izzūd no zemes virsas! Raugieties, kādu no­ziegumu mēs izdarīsim, ja nepasargāsim viņus no bojāejas! Un cik maz īstenībā vajag, lai viņiem palīdzētu!

Pašlaik gandrīz ikvienā valstī izveidoti nacionālie parki, rezervāti, kas aptver simtiem tūkstošu kvadrātkilometru. Daudzus tas nomierina: vai tad vēl par maz darīts, lai dzīvniekus paglābtu, lai garantētu viņiem drošību? Vai vēl joprojām ir pamats uztraukties? Jā, atbild Darels, ir pamats. Nacionālie parki un rezervāti ir labs pasākums, bet ar to nepietiek. Gadīsies kādā no šīm vietām uziet naftas, zelta vai, dievs pasarg, urāna atradnes, un nacionālo parku neaizskaramības statuss biznesmeņiem nebūs nekāds šķērslis. Kamēr katrs cilvēks, vienalga, vai tā būtu privātpersona vai valsts darbinieks, neizpratīs dzīvnieku aizsardzības problēmas svarīgumu, nav un nevar būt ne­kādas garantijas. Visa Darela daiļrade, visa viņa sabiedriskā darbība virzīta uz to, lai sagatavotu patiesi labu augsni šādai garantijai.

Nevar nebilst dažus vārdus ari par Darelu kā par rakstnieku. Divdesmitā gadsimta cilvēks ir noguris no lielo pilsētu burzmas, no trokšņa, tehnikas un preses, no mūžīgās steigas un nervu sasprin­dzinājuma. Tādēļ grāmatas par dabu, par dzīvniekiem, par ceļoju­miem uz eksotiskajām zemēm kļuvušas ārkārtīgi populāras. Un pie­prasījums, kā zināms, rada piedāvājumu — ļoti daudzi rakstnieki pie­vērsušies šim jaunajam žanram. Taču Darelam konkurentu nav: viņa grāmatas gaida ar nepacietību un izpērk zibenīgā ātrumā. Kur mek­lējams šādu panākumu cēlonis? Manuprāt, paša Darela pievilcībā, viņa labestībā, sirsnīgajā raksturā, prasmē visur atrast draugus. Tā ir grāmatu noskaņa, bet līdztekus noskaņai pastāv vēl rakstnieka meistarība: spēja smalki redzēt dabas, nepazīstamas zemes galveno būtību, iezīmēt tās raksturīgākos vaibstus, atrast apbrīnojami patiesus, apbrīnojami jaunus, brīžiem negaidītus, bet allaž bagātus izteiksmes līdzekļus, lai paustu savus iespaidus un pārdzīvojumus. Tieši tas pa­dara Darela stāstījumu vieglu, dzīvu, izteiksmīgu. Viņā laimīgi ap­vienota prasme redzēt ar stāstīšanas prasmi, un tas nozīmē īstu talantu.

Darela grāmatu galvenie varoņi ir dzīvnieki. Zvēri, putni, čūskas, krupji, kukaiņi. Viņu vidū nav pretīgu, neglītu, riebīgu būtņu, katrs savā veidā ir labs. katram Darels prot atrast sirsnīgus vārdus. Tieši tādēļ Darela tēlojumā dzīvnieki ir tik individuāli un līdz asarām aizkustinoši. Mums viņi paliek atmiņā tā, it kā mēs paši būtu viņus redzējuši, par viņiem rūpējušies, viņus mīlējuši. Pēc Setona Tompsona (nemaz jau nerunājot par mūsdienu rakstniekiem!) es tiešām nezinu nosaukt nevienu tādu dzīvnieku portreta meistaru, kāds ir Darels.

Un vēl viens Džeralda Darela daiļrades pievilcības komponents: viņa nepārspējamais humors. Darela humors ir īsti anglisks, labestīgs, rimts, taču ļoti smalks un izpaužas gandrīz ik rindā. Humors viņam nav pašmērķis, tā ir dzīves filozofija, veids, kā izteikt domu, kā pa­svītrot kaut ko svarīgu, tipisku, tas ir līdzeklis cīņā ar grūtībām. Ar humoru uztvert visu, kas neskar dzīvnieku traģisko likteni, ir viena no Darela rakstura visizcilākajām iezīmēm.

Jāpiebilst, ka Džeralda Darela grāmatām ir ārkārtīgi liela izziņas vērtība. It kā garāmejot viņš prot pastāstīt par dzīvnieku tik daudz, ka profesionālam zoologam vairs neatliek, ko piebilst. Un visi šie dati ir absolūti pareizi, tie nepretendē uz sensacionālismu, kā tas ļoti bieži notiek šāda veida grāmatās. Visam, ko raksta Darels, var simt­procentīgi ticēt.

«Pārpildītais šķirsts», kā jau minēju, ir Darela pirmais sacerē­jums, «Noķeriet man kolobusu» — viens no pēdējiem. Tos salīdzinot, lasītājs pārliecināsies, cik taisns, cik mērķtiecīgs ir Darela ce]š pa dzīvi: šīs grāmatas vienu no otras šķir ilgi mūža, darba, meklējumu gadi, bet savā noskaņā tās ir vienotas. Tieši tur izpaužas Darela veselums, atteikšanās no jebkādiem kompromisiem, uzticīgā kalpošana dzīvnieku glābšanas idejai.

V. Flints,

bioloģijas zinātņu doktors

Noķeriet man kolobusu 185 NOĶERIET MAN KOLOBUSU

V. Flinls. Džeralds Darels — rakstnieks, zināt­nieks, sabiedriskais darbinieks 346

Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu

Redaktore Z. Kļaviņa Māksi, redaktors C. Krutojs Tehn. redaktore /. Stokmane Korektore A. Kurmaševa

Nodota salikšanai 1976 g. 28. septembrī. Parakstīta iespiešanai 1977. g. 27. Janvārī. Tipogrāfijas papīrs Nr. 1. Papīra formāts 84X108/32. 11,00 fiz. iespiedi.; 18,48 uzsk. iespiedi.; 21,27 Izdevn. 1. Metiens 65 000 eks. Maksa 2 r. 35 k. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Pa­domes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdznie­cības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa» Rīga, Blaumaņa ielā 38/40- Pašūt. Nr. 45II-Ļ.

[1] valstis, kas medī vaļus, pieņēmušas lēmumu, sākot ar 1975./1976. gada sezonu, pārtraukt finva]a — pēdējā apdraudētā va|a — medības atklātā okeānā. Jau agrāk kategoriski aizliegtas zilo, bet kopš 1936. gada — pelēko un gludo vaļu medības. Stingri iero­bežota kašalotu, seivaļu un mazo svītraino vaļu medīšana. — Krievu izdevuma red. piez.

[2] arī valzirgu medības Padomju Savienībā un ASV ir stingri limitētas. Pateicoties aizsardzības pasākumiem, kas stājās spēkā 1956. gadā, valzirgu skaits Bēringa, čukču un Austrumsibīrijas jūrās no­stabilizējies un tagad ir ap 50 000 galvu. Pēdējos gados valzirgi atgriezušies vairākās agrāk pamestās apmetnēs. Attīstoties Arktikas saimnieciskajai apgūšanai, šās sugas aizsardzība, protams, ir nepie­ciešama, taču to vairs nevar pieskaitīt izmirstošajām. — Krievu izde­vuma red. piez.