DŽERALDS DARELS - ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ

Poto (Pntlo potto) — vidēja lieluma lemurs ar samērā īsu asti, mājo Rietumāfrikas, Centrālās un Austrumāfrikas mežos. Nakts dzīvnieks, dienu parasti pavada koku dobumos. Pārtiek no kukaiņiem un to kāpuriem, augļiem, putnu mazuļiem, olām un ķir­zakām. Poto naktīs skaļi kliedz, tādēļ afrikāņi uzskata šos dzīv­niekus par nelaimes vēstnešiem un bez žēlastības iznīcina.

Sarkanais pērtiķis jeb patas pērtiķis (Erythrocebus patas) — neliels garastains pērtiķis. Mīt ar krūmiem un garu zāli apau­gušos sausos savannas tipa līdzenumos Rietumāfrikā un Centrā­lajā Āfrikā. Tāpat kā babuīni, tas dod priekšroku vietām, kur ir koku grupas un klintis, tomēr lielāko daļu laika pavada uz zemes. Nosaukumu «huzārpērtiķis» dzīvnieks ieguvis tādēļ, ka tam rak­sturīga kupla vaigubārda un spilgta «mantija» uz pleciem un mu­guras.

Skunksi jeb smirdoņi — caunu dzimtas plēsoņas, dzīvo Ameri­kā. Ir trīs skunksu ģintis (Mephitis, Spilogale, Conepatus). To ievērojamākā īpatniba ir speciāli dziedzeri, kas izdala neizturami pretīgi smirdošu sekrētu. Dzīvnieks šo šķidrumu var izšļākt ar apbrīnojamu precizitāti vairāku metru attālumā. Skunksu spilgtais melnbaltais krāsojums ir it kā brīdinājums visiem to ienaidnie­kiem. Pārtiek no sīkiem dzīvniekiem (vardēm, peļveidīgiein grau­zējiem, putnu mazuļiem, kukaiņiem).

Susuri — viss, kas komentāros teikts par vāverēm, pilnā mērā attiecināms ari uz susuru (Gliridae) dzimtu.

Sinšilla (Chinchilla laniger) — vidēja lieluma grauzējs ar biezu, pūkainu, zilpelēku kažoku. Mājo Andu, Ciles un Bolīvijas kalnājos. Dzīvo kolonijās. Ed dažādus augus. Sinšillas kažokāda pasaules tirgū tiek ļoti augstu vērtēta. Ik gadus Cīle pārdod 200 tūkstošus ādiņu. Savvaļas šinšillu ādiņu kažoks maksā aptuveni simttūkstoš dolāru. Pēdējos gados šinšillu skaits ļoti samazinā­jies, un tagad dzīvnieks tiek ar likumu aizsargāts Sinšillas labi vairojas nebrīvē, tādēļ ādiņu cenas nedaudz kritušās.

Tievais lori (Loris tardigradus) — neliels lemurs, mīt Dienvid- indijas un Ceilonas mežos. Raksturīgas lielās, apaļās acis, kuru dēļ šis pilnīgi nekaitīgais zvēriņš iemantojis ļaunā gara slikto slavu. Atšķirībā no citiem lemuriem tas pārtiek gandrīz tikai no dzīvnieku barības (koku vardēm, ķirzakām, putnu mazuļiem, olām, kukaiņiem). Pēc ticējumiem, tievā lori acīm piemītot dziedinošas īpašības, tās spējot izārstēt aklumu un atgriezt jaunību, tādēļ In­dijā šos dzīvniekus bieži pārdod tirgū.

Odensbriedītis (Hyemoschus aquaticus) — neliels un ļoti īpat­nējs zvēriņš, sistemātikā diezgan tāls īstajiem briežiem. Tā dzim­tene ir Dienvidaustrumu Āzija, kur sastopamas vairākas to su­gas. Ne tēviņiem, ne mātītēm ragu nav. Dž. Darela minētā suga apdzīvo mežus Rietumāfrikā no Gambijas un Sjerraleones līdz Kamerūnai un Kongo baseinam (Ituri mežs).

Vāveres. Sī sugām bagātā grauzēju dzimta izplatīta gandrīz visā pasaulē un aptver kā kokos dzīvojošas, tā arī tipiskas uz ze­mes dzīvojošas formas. Diemžēl šīs dzimtas tropiskajiem pār­stāvjiem krievisko nosaukumu nav, tāpat kā to nav angļu valodā. (Tādu nav arī latviešu valodā. Tulk.)

Vilnainie pērtiķi (Lagothrix cana) — vidēja lieluma garastaini pērtiķi, mīt Amazones baseina tropiskajos mežos. Tiem ir īss, blīvs apspalvojums ar biezu pavilnu. Dzīvo nelielās grupās, daž­reiz kopā ar citu sugu pērtiķiem. Parasti uzturas koku lapotnēs, bet bieži nokāpj arī zemē, kur meklē barību (augļus, kukaiņus).

Putni

Antigones dzērve jeb Indijas dzērve (Grus antigone) — palie­la gaišas krāsas dzērve, dzīvo Indijā, Asamā, Birmā un Vjetnamā. Dzīves veids līdzīgs mūsu dzērvei. Viegli panes gūstu.

Audējputni (Ploceidae) — liela zvirbuļveidīgo putnu kārtas dzimta, kas izplatīta Āfrikā un — daudz mazāk — Eirāzijā un Austrālijā. Audējputni parasti mīt lielās kolonijās. Ligzdo vai nu klinšu plaisās, dobumos un citās slēptās vietās, vai kokos, kur veido piekārtas ligzdas. Pārtiek galvenokārt no sēklām. Dažas audējputnu sugas ir jūtami graudaugu kultūru kaitēkli. PSRS faunā šo dzimtu pārstāv vairākas zvirbuļu sugas un sniega ģir- Iicis.

Baltgalvas sīlis jeb Kanādas sīlis (Perisoreus canadensis) — pelēks putns ar baltu galvu un tumšu asti, mūsu sīļa lielumā. Mīt galvenokārt skujkoku mežos Ziemeļamerikā (Kanādā, ASV). Tuvs radinieks mūsu bēdrozim.

Baltsejas pūcīte (Otus teucotis) — neliela gaiša pūcīte, līdzīga mūsu ausainajai pūcītei, bet ar garākām «ausīm». Ļoti plaši izpla­tīta visā Āfrikas dienvidu daļā, kur mīt galvenokārt krūmājos, sa­vannā un sausos tropiskajos mežos.

Bārdainie tārtiņi (Xiphidiopterus albiceps) — tā saukto bar- daino ķīvīšu grupas (Xiphidiopterus un Ajibyx ģintis) suga. Put­niem knābja abās pusēs kā bārda nokarājas ādveida lēveri. Bār­dainās ķīvītes apdzīvo gandrīz visus Āfrikas rajonus, parasti māj© mitrās piejūras krastmalās un lielu upju ielejās.

Bri|ļu pingvīns (Spheniscus demersus) — vidēja lieluma ping­vīns. Tā nosaukts tādēļ, ka galvas sānos putnam melni plankumi. Dzīvo nelielās klinšainās salās Dienvidāfrikas piekrastē.

Degunragputni (Bucerotidae) — ļoti īpatnēja zaļvārnveidīgo putnu kārtas dzimta. Izplatīta Dienvidāzijā un Āfrikā. Dzimtā ietilpst gan vidēji, gan ļoti lieli putni, to lielākā daļa mīt koku lapotnēs, un tikai nedaudzas sugas uzturas samērā klajās vietās. Putnu raksturīgākā pazīme ir milzīgs knābis, kura augšpusi bieži grezno izaugums — «rags». Pārtiek no dažādiem augļiem un sīkiem dzīvniekiem (grauzējiem, ķirzakām utt ).

Dimantūbeles (Geopelia cuneata) — nelielas Austrālijas ūbeles, tā nosauktas ļoti skaistā zvīņveidīgā, baltmelnā, vizuļojošā zīmē­juma dēļ uz kakla un krūtīm. Ļoti labi dzīvo un vairojas nebrīvē.

Estrildas — ļoti sīku zvirbuļveidīgo graudēdāju putnu grupa (Estrilda, Uraegirtthus u. c. ģintis), dzīvo Āfrikā un Dienvidāzijā. Skaistā spilgtā krāsojuma dēļ estrildas bieži tiek turētas nebrīvē, kur viegli vairojas.

Kariamas (Cariama cristata) — ļoti īpatnēji dzērvjveidīgo putnu kārtas pārstāvji. To ir divas sugas, kas izplatītas vienīgi Dienvidamerikā; mīt atklātās vietās, kur aug tikai krūmi un gara zāle. Pēc ārējā izskata atgādina Āfrikas sekretārus — garas kā­jas, īss āķveida knābis, uz galvas cekuls. Pārtiek no sīkiem grau­zējiem, ķirzakām, čūskām, kukaiņiem (daļēji — siseņiem).

Koskoroba (Coscoroba coscoroba) — neliels balts gulbis ar spilgti sarkanu knābi. Izplatīts Argentīnā, Cīlē, Urugvajā, Parag- vajā un Folklenda salās. Zooloģiskajos dārzos reti sastopams.

Melnkakla gulbis (Ctjgnus melatiocoryphus) — ļoti skaists gulbis ar raksturīgu melnu kakla un galvas spalvojumu un lielu, sarkanu izaugumu uz knābja. Izplatīts Dienvidamerikā, viegli pie­rod pie gūsta un sastopams katrā lielākā zooloģiskajā dārzā (arī Maskavas).

Mušķērāji (Muscicapidae) — liela (vairāk nekā trīssimt sugu) zvirbuļveidīgo putnu dzimta, plaši izplatīta visā pasaulē. Mušķē- rājiem raksturīgs saspiests knābis un sariņi mutes stūros, tādēļ ka putni ķer sīkus lidojošus kukaiņus. Tie ir mežu iemītnieki, lig­zdo vai nu atklāti, vai dobumos, klinšu plaisās. Tropu apgabalu mušķērāju sugu pārstāvji bieži vien ļoti spilgtām spalvām, sevišķi tēviņi.

Papagaiļi — bioloģiski labi norobežota putnu kārta (Psittaci- ļortnes), kas izplatīta visā pasaulē. Visīpatnējākās morfoloģiskās pazīmes ir kustīgais virsknābja savienojums un īpatnējais mēles veidojums, kas piemērots, iai varētu saknābāt sēklas, kurām ļoti cieta čaula. Tekstā minēts pelēkais papagailis jeb žako (tropiskā Āfrika), Amazones papagailis (Dienvidamerika) un maskas papa­gailis (Austrumāfrika). Tie visi ļoti labi pierod pie gūsta.