DŽERALDS DARELS - ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ

V. Flints

Pielikums

Zīdītāji

Apkakles pekari (Tayassu tajacu). Cūku dzimtu Jaunajā Pa­saulē pārstāv īpaša ģints — pekari, kura aptver tikai divas sugas. Tie ir nelieli dzīvnieki ar rupju, diezgan biezu spalvu. Mežu iemīt­nieki, parasti dzīvo baros. Pārtiek no ļoti daudzveidīgas — gan augu, gan dzīvnieku — barības.

Babuīni jeb paviāni (Papio) — Cercopithecidae dzimtas pērtiķu ģints. Ģintī ietilpst četras piecas sugas. Tie ir diezgan prāvi dzīv­nieki, izplatīti Āfrikā. Babuīni dzīvo baros, parasti atklātās vietās ar retiem kokiem un klintīm, kur tie rod patvērumu naktīs. Dienā babuīni barojas uz zemes, ēdot jaunos zā|u dzinumus, kukaiņus, putnu olas un ķirzakas. Kultivējamos apgabalos uzskatāmi par kaitīgiem dzīvniekiem, un šeit tos iznīcina.

Binturongs (Arctictis binturong) — samērā liels (līdz 14 kg svarā) viveru dzimtas plēsoņa, izplatīts Indonēzijā un Dienvid- austrumāzijā. Tas ir nakts dzīvnieks, kas lielāko daļu dzīves pa­vada kokos. Pārtiek galvenokārt no augļiem, bet neatsakās arī no sīkiem dzīvniekiem. Bieži tiek turēts nebrīvē.

Briļļu lācis (Tremarctos ornatus) — vienīgā lāču suga, kas izplatīta Dienvidamerikā. Dzīvo kalnu mežos Venecuēlā, Kolum- bijā, Ekvadorā un Peru. Samērā liels dzīvnieks (70—100 kg svarā). Pārtiek galvenokārt no augu barības. Dzīves veids izpētīts ļoti nepilnīgi.

Bruņneši (Dasypodidae) — īpaša dzimta nepilnīgi attīstīto zobu dzīvnieku kārtā (Edentata), dzīvo Dienvidamerikā un Meksikā, skaitā ap divdesmit sugu. Bruņnešu raksturīgākā pazīme ir to ārē­jais ragveida plākšņu apvalks, kas veido bruņas. Briesmu gadī­jumā dzīvnieks savelkas kamolā un tā paglābjas pat no diezgan lielu plēsoņu uzbrukuma. Visi bruņneši ir nakts dzīvnieki, kas pār­tiek no daudzveidīgas barības, galvenokārt kukaiņiem un sīkiem dzīvniekiem. Bruņnešu kajam spēcīgi, līki nagi, ar kuriem tie rok alas. Tekstā minēts sarainais bruņnesis jeb peludo (Chaetophractus: villosus) un deviņjostu bruņnesis (Dasypus novemcinctus).

Civetas, tāpat kā genetas — plašās viveru dzimtas pārstā­ves — ir samēra nelieli plēsēji, izplatīti Āfrikā un Dienvidindijā. Parasti īskajaini dzīvnieki ar slaidu ķermeni. Ekoloģiski tie aizstāf Eirazijas ziemeļdaļa dzīvojošo caunu dzimtu. Daudziem dzīvnie­kiem ķermeņa krāsojums ir raibs vai plankumains. Pārtiek no da- žadu augu un dzīvnieku barības.

Degunsuņi (Nasua) — īpatnēji jenotsuņu dzimtas plēsoņas. Visas tris zināmās degunsuņu sugas dzīvo Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas mežos. Savu nosaukumu ieguvuši pagarinata galvaskausa un snuķveidīgi izstieptā deguna dēj. Nakts dzīvnieki, kas pa daļai uzturas kokos, pārtiek no sīkiem dzīvniekiem.

Galago jeb bušbēbiji (Gatago ģints), aptver četras sīko lemuru sugas, kas apdzivo mežu rajonus Āfrikā uz dienvidiem no Sah'ā- ras (mīt ari Zanzibāras salā). Tāpat kā citi lemuri, galago ir nakts dzīvnieki, kas pārtiek galvenokārt no kukaiņiem un augļiem un dzīvo pa vienam. Pie tās pašas ģints pieder ari teksta minētais Demidova gaiago (Galago demidovu).

Giboni (Hylobates ģints, aptver ap sešas sugas) — ir vieni no mazākajiem cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, kas apdzīvo visu Dien­vidaustrumu Āzijas sauszemes daļu un Indonēziju. Tipiski meža dzīvnieki, kas visu dzīvi pavada kokos. Parasti turas grupās (2— 5 pērtiķi), pārtiek no augļiem un sīkiem dzīvniekiem.

Iniperatortamarins (Saguines imperator) — mazs garastains Jaunās Pasaules. pērtiķis. Apdzīvo tropiskos mežus, mīt nelielās saimes. Savu nosaukumu iniperatortamarins ieguvis krāšņo, baito ūsu dēļ, kuras kareiviski saslienas, kad dzīvnieks uzbudināts, un guļ uz pleciem, kad tas ir mierīgs.

Magots (Macaca sylvana) — vienīgā makaku ģints pērtiķu suga, kas sastopama Āfrikā. Pārējās sugas, to vidū arī tekstā minētais Celebesas makaks (Macaca maurus), dzīvo Āzijā. Acīm­redzot tas senatnē ievests Dienvideiropā, bet līdz mūsu dienām saglabājies tikai Gibraltāra klintīs, kur tagad tiek mākslīgi sagla- bats ar ievedumiem no Āfrikas.

Maisu žurkas jeb goferas (Geomijidae) — ļoti savdabīga Zie­meļamerikas grauzēju dzimta, kas dzīvo pazemē. Raksturīgi īpat­nēji maisi aiz vaigiem; šie maisi atveras uz ārpusi, iekšpusē tie pārklāti ar īsām spalvām.

Mandrils (Mandrillus sphinx), tāpat kā babuīns, ietilpst t. s. suņgalvaino pērtiķu grupā. Tas ir diezgan liels īsastains pērtiķis ar spēcīgu ķermeni; kailā āda uz purna spilgti zilā un sarkanā krāsā. Mīt kalnu mežos Rietumāfrikā un Centrālajā Āfrikā. Mīl klajākus laukumus ar klintīm. Dzīvo nelielās ģimeņu kopienas. Pārtiek no visdažādākās barības, sevišķi daudz patērē kukaiņus, kurus meklē zem akmeņiem. Tekstā minētais drils (Mandrillus leucophaeus) ir ievērojami mazāks tās pašas ģints pārstāvis. Abu pērtiķu dzīves veids ir līdzīgs. Notverti mazuļi nebrīvē viegli pie­radināmi. Turpretī pieauguši pērtiķi ir neparasti nikni un pie cil­vēka nepierod.

Mangusta lemurs (Lemur mangoz) — samērā liels lemurs ar garu, pūkainu asti, dzīvo tikai sevišķi klusos meža nostūros Mada- gaskarā. Nakts dzīvnieks. Pārtiek no kukaiņiem, putnu olām, aug­ļiem. Ļoti tramīgs, dzīvo baros (5—20 dzīvnieki).

Mangusti — plēsīgo viveru (Viverridae) dzimtas atsevišķa apakšdzimta (Herpestinae). Samērā nelieli dzīvnieki ar iegarenu ķermeni, īsām kājām un garu asti. Mīt Āfrikā, Dienvidāzijā un daudzās Indijas okeāna salās. Viena suga dzīvo Dienvideiropā. Mājo visdažādākajos krūmāju biotopos. Pārtiek no sīkiem grau­zējiem, putniem un to olām, rāpuļiem (arī indīgajām čūskām) un prāviem kukaiņiem. Kopskaitā apakšdzimta ir trīsdesmit deviņas sugas. Tekstā minēti melnkāju mangusts (Bdeogale nigripes) un pundurmangusts (Helogale parvula). Abas sugas dzīvo Āfrika.

Mona pērtiķis (Cercopithecus mona) mājo Rietumāfrikas mežos. Tas ir tipisks meža dzīvnieks, kas visu dzīvi pavada koku lapot­nēs. Sie pērtiķi turas lielos, trokšņainos baros, kas klejo, meklējot barību — aug|us, riekstus, kukaiņus, putnu mazu|us un olas.

Ocelots (Felis pardalis) — lieluma ziņā trešā (pēc pumas un jaguāra) Jaunās Pasaules kaķveidīgo suga. Izplatīts Dienvid­amerikas centrālajos un dienvidu apgabalos. Meža iemītnieks, lie­lāko da|u laika pavada kokos, lai gan medī biežāk uz zemes. Laupījums sastāv no lieliem grauzējiem un dažiem pārnadžiem (pekari, brieži), bieži ocelots ķer arī putnus. Ir nakts dzīvnieks. Viegli panes nebrīvi un zooloģiskajos dārzos nav retums.

Otastes dzeloņcūka(Atherurus africanus) — paliels grauzējs, bet daudz mazāks par PSRS dzīvojošo. Dzeloņi uz muguras īsi un reti. Savu nosaukumu ieguvusi baltā diezgan smalko astes dzeloņu pušķa dēļ. Apdzīvo Centrālās Āfrikas mežus no Kenijas līdz Kongo. Parasti mājo upju tuvumā, aktīva naktī, dienu pavada alā vai klinšu plaisā. Pārtiek no saknēm, augu sīpoliem vai sulī­gām augu virszemes daļām. Tekstā tālāk minētā Āfrikas cekulotā dzeloņcūka (Hystrix galeata) radnieciska mūsu dzeloņcūkai, tikai ir lielāka par to, ar garākiem dzeloņiem.

Pelēkvaigu mangabijs (Cercocebus albigena) — vidēja lieluma garastains pērtiķis, kas mīt tropiskajos mežos Āfrikā no Gvinejas un Libērijas rietumos līdz Ugandai un Kenijai austrumos. Dzīvo nelielās grupās, uzturēdamies galvenokārt koku lapotnēs. Pārtiek no augļiem, riekstiem un kukaiņiem. Tēviņiem pie kakla atrodas īpatnējs maiss, kas kalpo kā rezonators.