DŽERALDS DARELS - ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ

— Kādēļ nepiedāvāt dzīvniekus kādam pilsētas lielā­kajam veikalam Ziemsvētku ekspozīcijai? — viņa teica.

Apzvanīju visus pilsētas lielos veikalus. Man atbil­dēja ļoti laipni, taču palīdzēt neviens nevarēja: vei­kaliem gluži vienkārši nebija telpu, kur dzīvniekus pa­rādīt, pat ja īpašnieki to vēlētos. Tad piezvanīju uz pē­dējo numuru savā sarakstā — uz lielo tirdzniecības centru, kas piederēja Dž. Dž. Allenam. Biju gaužām priecīgs, kad mans priekšlikums viņus ieinteresēja un viņi uzaicināja mani uz pārrunām. Tā radās «Darela zvērnīca».

Pagraba stāvā izbrīvēja plašu telpu, kur izbūvēja ietilpīgus krātiņus, sienas izrotāja ar gaumīgām fres­kām, kas attēloja tropu lapaugu biezokņus, un dzīv­niekus no mikluma un aukstuma, kas jau valdīja ārā, pārcēla lieliskā mājoklī ar spožu elektrisko apgaismo­jumu un pastāvīgu temperatūru. Ienākumi par dzīv­nieku apskati tik tikko sedza izdevumus par barību, taču dzīvnieki nu mitinājās ērtos krātiņos un siltumā, turklāt bija labi paēduši, un tas viss man nemaksāja

neko. Noveljs šīs rūpes no pleciem, varēju enerģiskāk pievērsties sava zooloģiska dārza meklēšanai.

Būtu pārāk apnicīgi iedziļināties šā perioda bēdīga­jos piedzīvojumos vai arī sastādīt to pilsētas mēru, padomnieku, parku superintendantu un sanitāro iestāžu vadītāju katalogu, ar kuriem šajā laikā tikos un disku­tēju. Pietiks, ja teikšu, ka brīžiem man vai galva plīsa pušu, pūloties iestāstīt pēc izskata inteliģentam cilvē­kam, ka zooloģiskais dārzs ikvienā pilsēta būs labāka atrakcija nekā jebkas cits. Spriežot pēc manu sarunas biedru reakcijas, varēja domāt, ka gribu nolikt kādā pilsētas laukumā atombumbu.

Pa to laiku dzīvnieki, nenojauzdami savu likteni ka­rājamies mata galā, darīja visu iespējamo, lai mums nebūtu garlaicīgi. Pienāca, piemēram, diena, kad mūsu babuīnu pērtiķiene Džordžīna bija nolēmusi, ka viņai Dž. Dž. Allena pagrabstāvā vairs nav ko redzēt un viņa labprāt apskatītu Bornmutu mazliet plašākā as- ^ pektā. Par laimi, tas notika svētdienas rītā, kad uni­versālveikalā neviena nebija. Bīstos pat iedomāties, kas būtu noticis citos apstākļos.

Es patlaban omulīgi dzēru tēju pirms došanās uz veikalu, lai apkoptu un pabarotu dzīvniekus, kad iezva­nījās telefons. Neko ļaunu nenojauzdams, pacēlu klau­suli.

Vai misters Darels? — jautāja dobja, drūma balss.

— Jā, klausos.

Šeit runā policija, ser. Viens no jūsu pērtiķiem iz­sprucis laukā, un es domāju, ka būs labāk, ja paziņošu par to jums.

Žēlīgais dievs, kurš tas ir? — es jautāju.

Tiešām nezinu, ser. Tāds liels un brūns. Bet izska­tās stipri negants, tādēļ es domāju, ka jāpaziņo jums.

Labi, ļoti pateicos. Kur viņš atrodas?

Patlaban vienā no skatlogiem. Bet man liekas, ilgi viņš tur nepaliks. Varbūt viņš kož, ser?

Tas ir iespējams. Neejiet tam tuvumā. Es tūliņ ieradīšos, — es sacīju un sviešus nosviedu klausuli.

Sadabūju taksometru, un mēs drāzāmies uz pilsētas centru, neievērodami nekādus ātruma aizliegumus. Es pieņēmu, ka šajā brīdī arī mēs zināmā mēra esam po­licijas dienestā.

Jau norēķinādamies ar šoferi, es ieraudzīju haosu, kāds valdīja vienā no Allena veikala lielajiem skatlo­giem. Logā apskatei bija rūpīgi izkārtoti vairāki gu­ļamistabas garnitūras priekšmeti. Tur atradās plata uz­klāta gulta, augsta guļamistabas stāvlampa, bet zeme dekoratīvi bija izklātas vairākas dūnu segas. Vismaz jādomā, ka tā viss bija tad, kad dekorators pabeidza savu darbu. Tagad izskatījās, it kā tur pāri būtu bra- zusies viesuļvētra. Lampa bija apgāzta un izdedzi-

nājusi lielu caurumu vienā dūnu segā, gultas drēbes norautas zemē, bet spilveni un palagi izrotāti ar glī­tiem pēdu nospiedumu ornamentiem. Džordžīna sēdēja gultā, priecīgi šūpojās uz atsperu matrača un rādīja drausmīgas grimases sašutušu baznīcēnu pulkam, kas drūzmējās uz ietves pie loga. Iegāju veikalā un ierau­dzīju lielas frotē dvieļu kaudzes aizsegā guļam divus milzīga auguma policistus.

A! — viens no viņiem atvieglots iesaucās. — Jūs esat klāt, ser. Mēs negribējām sākt viņu gūstīt, jo, redzat, viņš mūs nepazīst, un mēs domājām, ka varam visu tikai 'sabojāt.

Man liekas, ka šo dzīvnieku nekas nespēj sabo­jāt, — es rūgti noteicu. — Vispār viņa nemaz nav bīs­tama, bet mūžam saceļ briesmīgu traci un izskatās ne­ganta … īstenībā nekā bīstama nav.

Tiešām? — policists pieklājīgi atsaucās, taču bez dziļākas pārliecības.

Lūkošu viņu notvert turpat skatlogā, bet, ja viņa nedosies rokā, tad mēģiniet jūs par abiem viņu aiz­turēt. Tikai, dieva dēļ, neielaidiet viņu porcelāna izstrā­dājumu nodaļā!

Viņa jau izskrēja cauri porcelāna nodaļai, — drūmā gandarījumā paziņoja policists.

Un sadauzīja tur kaut ko? — es vārgā balsī ap­jautājos.

Nē, ser, par laimi, ne; viņa taisnā ceļā izjoņoja cauri. Mēs abi ar Billu, protams, dzināmies pakaļ, un tādēļ viņa tur neuzkavējās.

Labi, tikai nelaidiet viņu vairs tur iekšā. Otrreiz var iziet ļaunāk.

Pa to laiku ar citu taksometru bija atbraukusi Dže­kija un mana māsa Margo, tā ka mūsu rindas bija pieaugušas līdz pieciem cilvēkiem. Man šķita, pa vi­siem mums vajadzētu spēt tikt galā ar Džordžīnu. Abiem policistiem, savai māsai un sievai liku ieņemt izdevīgas pozīcijas porcelāna izstrādājumu, nodaļas ieejas apsargāšanai, tad pats apgāju apkārt un iekāpu skatlogā, kur Džordžīna joprojām lēkāja pa sajaukto gultu, viebdama pret pūli bezkaunīgas grimases.

Džordžīna, — es sacīju klusā, mīlīgā balsī, — nāc nu šurp, nāc pie tētiņa.

Džordžīna pameta pār plecu pārsteigtu skatienu. Ka­mēr tuvojos, viņa vērīgi lūkojās man sejā un laikam nosprieda, ka mana sejas izteiksme neatbilst medaina­jai balsij. Viņa atspērās, slaidā lēcienā aizlidoja pa gaisu pāri vēl gruzdošajai dūnu segai un uzlēca uz augstas frotē dvieju kaudzes, kas veidoja loga dekorā­cijas fonu. Taču dvieļu valnis nebija konstruēts tā, lai izturētu liela babuīna svaru, kurš turklāt uzlēcis uz tā straujā skrējienā, — kaudze tai pašā mirklī sabruka, un Džordžīna novēlās zemē kopā ar veselu kaskādi raibu dvie|u. Viņa ārdījās kā negudra, lai tiktu no tiem ārā, un tiešām tika arī — tajā brīdī, kad es metos klāt, lai viņu notvertu. Histēriski ieķērkusies, viņa no skatloga iedrāzās veikala telpās. Es atgrūdu pie malas dvieļus un §ekoju viņai. Māsas griezīgais spiedziens man pa­vēstīja, kur Džordžīna patlaban atrodas; mana māsa mēdz sevišķi kritiskos brīžos iegaudoties gandrīz kā lokomotīve. Džordžīna bija aizšmaukusi viņai garām un tagad tupēja uz kādas letes, vērodama mūs mirdzo­šām acīm un lieliski uzjautrinādamās par jauno ro­taļu. Drūmā apņēmībā tuvojāmies tai vienotiem spē­kiem. Letes galā karājās pie griestiem piestiprināts Ziemsvētku rotājums, kas sastāvēja no akmeņozolu za­riem, eņģeļmatiem un kartona zvaigznītēm. Dekoratī­vais veidojums mazliet atgādināja lustru, taču Džor- džīnai tās šķita lieliskas šūpoles. Viņa aizskrēja līdz letes galam un, tikko mēs pienācām tuvāk, palēcās un satvēra dekorāciju. Skats bija tāds kā Ferbenksa agrī­najās filmās. Dekorācija, protams, acumirklī izjuka, un Džordžīna novēlās zemē, bet tūliņ bija atkal kājās un aizauļoja ar eņģeļmatu šķipsnu aiz vienas auss.

Veselu pusstundu mēs lēkšojām pa tukšo veikalu šurp un turp, bet Džordžīna visu laiku bija mums par soļa tiesu priekšā. Rakstāmlietu nodaļā viņa nogāza milzīgu kantorgrāmatu kaudzi, tad uz mirkli piestāja, lai pārbaudītu, vai krāsainās, mežģīņainās papīra sal­vetes gadījumā nav ēdamas, un atstāja lielu dekoratīvu peļķi galveno kāpņu pakājē. Beidzot, kad policisti jau sāka aizkusumā elst un es zaudēju pēdējās cerības, ka mēs nelietīgo dzīvnieku jel kad notversim, Džordžīna pārrēķinājās. Slaidiem lēcieniem auļodama mums pa priekšu, viņa sasniedza vietu, kas viņai šķita lielisks slēpnis — stāvus sastatītus linoleja rituļus. Viņa me­tās garām aiz tiem un ieskrēja slazdā, jo rituļi bija sastatīti blīvi cits pie cita, izveidojot iekšpusē tukšu četrstūri, tātad lamatas ar trim sienām bez atkāpšanās ceļa. Mēs aši nobloķējām slazda ieeju. Drūmu vaigu tuvojos Džordžīnai, kura bija aptupusies un, neganti spiegdama, lūdzās žēlastību. Kad izstiepu roku, lai pērti­ķiem satvertu, viņa pieplaka un gribēja izsprukt man pa rokas apakšu; cirzdamies apkārt, lai noslēgtu viņai ceļu, uzgrūdos virsū masīvam linoleja ritulim. Tas sašūpojās un, iekams paguvu to noturēt, kā gigantiska gumijas runga iezvēla vienam no policistiem tieši pa ķiveri. Nabaga cilvēks pastreipuļoja dažus soļus atpakaļ, bet Džordžīna pameta skatienu man sejā un nolēma, ka pienācis brīdis meklēt policijas aizsardzību. Viņa pie­steidzās pie streipuļojošā policista, cieši apskāva abām rokām viņa kājas un spiedza, lūkodamās pār plecu uz mani. Es metos uz priekšu, sagrābu Džordžīnu aiz spalvainajiem lieliem un skausta un atrāvu nost no policista kājām.